Выбрать главу

Blakus citiem darbiem viņa iemācījās sakārtot grāmatvedības virsgrāmatu, sagriezt akvareļa papīru un sašķirot otas pēc saru biezuma. Spalvaskāta kungs nemaksāja daudz, bet Kitija bija apmierināta.

Viņai patika bīstamie reidi kopā ar jaunajiem biedriem. Patika tā sajūta, kāda radās, ejot garām valdības vīriem, kuri centās aizkrāsot kādu no viņu uzzīmētajiem grafiti, vai redzot, kā The Times atkal parādās virsraksti par viņu veiktajām zādzī­bām. Pēc pāris mēnešiem, izsprukusi no vecāku pētošā skatiena, Kitija noīrēja mazu istabiņu piecu minūšu gājiena attālumā no veikala. Katru dienu viņa strādāja veikalā ilgas stundas un naktī devās reidos. Meitene kļuva bāla, viņas skatiens bija ass un stingrs, it kā nodrošinoties pret atmaskošanu un jauniem zaudējumiem. Nākamie gadi nesa jaunas nelaimes: kāds dēmons Meifēras mājā nogalināja Evu viņas pretošanās spējas, izrā­dās, nebija pietiekami stipras, bet Gledisa gāja bojā noliktavas ugunsgrēkā, kur aizdegās nejauši nomesta lode.

Dalībnieku skaitam samazinoties, viņus pārņēma savāda nojauta, ka valdība cenšas viņus izsekot. Kāds burvis, vārdā Mandrāks, bija īpaši aktīvs viņš bija izsūtījis ielās par bēr­niem nomaskējušos dēmonus, kas taujāja pēc Pretošanās kus­tības un piedāvāja pārdošanai maģiskus priekšmetus. Krogos un kafejnīcās parādījās ziņotāji, kas par informācijas pienešanu saņēma naudu. Sazvērnieki savās sapulcēs Spalvaskāta kunga veikalā jutās kā aplenkumā. Vecā vīra veselība arvien paslikti­nājās viņš bija viegli aizkaitināms, un viņa draugi nemierīgi. Kitija juta, ka tuvojas krīze.

Un tad nāca liktenīgā tikšanās lielākais izaicinājums viņiem visiem.

21 kitija

-  Viņi ir šeit.

Stenlijs bija lūrējis pa durvju spraugu veikala galvenajā telpā. Viņš tur stāvēja jau kādu laiku, sasprindzis un nekustīgs. Tagad zēns pēkšņi sakustējās, atšāva bultu un atvēra durvis. Viņš pakāpās malā un noņēma cepuri.

Kitija dzirdēja pazīstamo spieķa klaudzēšanu. Viņa piecēlās kājās, izstaipīja muguru. Pārējie rīkojās līdzīgi, Freds paberzēja stīvo kaklu un nolamājās. Pēdējā laikā Spalvaskāta kungam patika, ka jaunieši izturas īpaši goddevīgi.

Vienīgā gaisma nāca no galda lampas. Bija jau vēls, un viņi negribēja pievērst garām lidojošo Izlūkložu uzmanību. Hopkinsa kungs, kas nāca pirmais, uz brīdi apstājās, lai acis pierastu pie pustumsas, un tad pakāpās malā, ļaujot Spalvaskāta kungam ienākt. Vājajā apgaismojumā grupas vadītāja siluets šķita vēl trauslāks un sažuvušāks nekā iepriekš viņš izskatījās gluži kā atdzīvojies skelets. Gājienu noslēdza Nika plecīgais stāvs. Kad visi bija sanākuši, puisis aizvēra durvis.

-   Labvakar, Spalvaskāta kungs, Stenlija balss nebija tik lecīga kā parasti; Kitijas ausīm tā skanēja uzspēlēti pazemīgi. Nekādas atbildes. Spalvaskāta kungs lēnām tuvojās Freda klū­dziņu krēslam. Likās, ka katrs solis sagādā viņam sāpes. Vecais vīrs apsēdās. Anna pievilka krēslu viņam tuvāk. Šefa seja palika ēnā.

Spalvaskāta kungs atslēja spieķi pret krēslu un ļoti lēni novilka cimdus. Hopkinsa kungs stāvēja viņam blakus kluss, kārtīgs, neievērojams. Anna, Niks, Kitija, Stenlijs un Freds palika stāvam. Tas bija parastais rituāls.

-   Labi, labi, sēdieties, Spalvaskāta kungs nolika cimdus klēpī. Draugi, mēs kopā esam nogājuši garu ceļu. Man nav jums jāatgādina, ko esam ziedojuši vai… te viņa runu pārtrauca skaļš klepus, kāds ir bijis mūsu mērķis. Esmu sapratis un tā uzsvēra arī Hopkinsa kungs -, ka mums trūkst resursu, lai uzsāktu nopietnu cīņu. Mums nav pietiekami daudz naudas, ieroču, zināšanu. Tagad mēs to varam labot.

Viņš apklusa un pamāja ar roku. Anna steidzās pasniegt šefam ūdens glāzi.

Spalvaskāta kungs padzērās. Tā, nu ir labāk. Tātad mēs ar Hopkinsu pētījām dokumentus, ko bijām nozaguši Britu biblio­tēkā. Tie ir seni deviņpadsmitā gadsimta papīri, un no tiem mēs uzzinājām par nozīmīgu dārgumu slēptuvi, kurā paslēpts liels maģisks spēks. Ja mēs to iegūtu, varētu sākt veselu revolūciju.

-   Kuram burvim šī krātuve pieder? Anna vaicāja.

-   Šobrīd tā ir burvjiem nesasniedzama.

Stenlijs dedzīgi panāca soli uz priekšu. Mēs dosimies, kurp vien jūs vēlēsieties, ser! viņš izsaucās. Uz Franciju, Prāgu vai… vai uz otru pasaules malu. Kitija pavērsa acis pret gries­tiem.

Vecais vīrs ieķiķinājās. Tik tālu mums nevajadzēs doties. Precīzāk, mums tikai jāšķērso Temza. Viņš ļāva pārējiem mir­kli pabrīnīties. Šie dārgumi nav meklējami tālā templī. Tie ir pavisam tuvu, tādā vietā, kam mēs tūkstošiem reižu esam gājuši garām. Es jums pastāstīšu, viņš pacēla roku, lai apklu­sinātu sačukstēšanos, pagaidiet, es tūlīt pateikšu. Tie atrodas pilsētas centrā, pašā burvju impērijas citadelē. Es runāju par Vestminsteras abatiju.

Kitija dzirdēja, kā pārējie noelšas, un juta, kā pa muguru skrien skudriņas. Abatija? Bet neviens taču neuzdrošinātos…

-   Jūs domājat apbedījumus, ser? Niks vaicāja.

-   Tieši tā. Hopkinsa kungs, vai jūs nepaskaidrotu…

Bibliotekārs noklepojās. Paldies. Abatijā ir apbedīti daudzi

dižie pagātnes burvji Gledstons, Prūss, Cērčils, Kičeners un vēl citi. Viņi guļ savos zārkos dziļi zem abatijas grīdas, un kopā ar viņiem guļ tādi dārgumi, kuru spēku šodienas muļķi pat nav spējīgi aptvert.

Kā jau parasti, kad runāja Hopkinss, Kitija tik tikko pievērsa uzmanību pašam runātājam, viņa klausījās vārdos un pārdo­māja, kādas iespējas tie paver.

No sava krēsla Spalvaskāta kungs izplūda skaļos smieklos.

-   Šodienas vadoņi burvju karikatūras vairās no kapenēm kā no mēra. Gļēvuļi! Viņi baidās no senču atriebības, ja uzdrīkstē­sies traucēt viņu kaulus.

-   No lamatām var izvairīties, sacīja Hopkinsa kungs, visu kārtīgi izplānojot. Mums nepiemīt burvju māņticīgās bailes. Esmu pārskatījis visus ierakstus par abatiju un atklājis kape­nes, kurās atrodami tādi dārgumi, par kuriem jūs pat sapņojuši neesat. Ieklausieties… Viņš izvilka no kabatas salocītu papīra gabalu. Kapa klusumā viņš to atvēra, izvilka no kabatas brilles, uzlika uz deguna un nolasīja: Seši zelta stieņi, četras dārg­akmeņiem rotātas statujas, divi ar smaragdiem rotāti dunči, oniksa lodes, alvas kausi… Ā, tas ir interesanti! Apburts, melns satīna maiss ar piecdesmit zelta sovriniem. Hopkinsa kungs pār briļļu malu palūkojās uz klātesošajiem. Šis maisiņš šķiet neievērojams, bet tā labākā īpašība ir tāda, ka, lai cik daudz naudas no tā izņem, tas nekad nekļūst tukšs. Tas būtu nebei­dzams ienākumu avots.

-   Mēs varētu nopirkt ieročus! Stenlijs murmināja.Čehi mums piegādātu visu, kas vajadzīgs, ja vien mēs spētu maksāt.

-   Nauda jums neko nedotu, Spalvaskāta kungs irgojās.

-   Turpini, Klem. Tas nebūt nav viss.

-   Pagaidiet, paskatīšos… Hopkinsa kungs atkal pievērsās papīra lapai. Maisiņš… jā, kristāla lode, kurā "…var redzēt nākotni, visu, kas aprakts un paslēpts".

-   Iedomājieties tikai! Spalvaskāta kungs izsaucās. Iedo­mājieties, kādu varu tas mums dotu! Mēs varētu paredzēt katru nākamo burvju soli! Mēs varētu atrast pagātnē pazaudētos dār­gumus…

-   Mēs būtu neapturami, Anna nočukstēja.

-   Mēs būtu bagāti! Freds teica.

-   Ja vien tā ir taisnība, Kitija klusi piebilda.

-   Tur ir arī neliela soma, kurā varētu būt iesprostoti dē­moni, turpināja Hopkinsa kungs. Arī tā varētu būt noderīga, ja vien mēs atrastu pareizos buramvārdus. Un vēl citas lietas, tajā skaitā apmetnis, koka priekšmeti un dažas personiskās mantas. Maisiņš, kristāla lode un soma ir galvenie ieguvumi.