Spalvaskāta kungs paliecās uz priekšu, smīnēdams kā goblins. Tātad, mani draugi, viņš teica. Ko jūs par to domājat? Vai tā dēļ ir vērts papūlēties?
Kitija juta, ka ir īstais laiks ierunāties par drošību. Izklausās labi, ser, viņa teica. Bet kā tas nākas, ka tos dārgumus kāds jau nav paņēmis pirms mums? Kāds tur ir āķis?
Šķita, ka šī piezīme nedaudz saplacina komandas piepacelto garastāvokli. Stenlijs nikni palūkojās uz viņu. Kas par lietu? viņš jautāja. Šis darbs tev nešķiet gana liels? Tu taču biji tā, kas ņaudēja par labākas stratēģijas nepieciešamību.
Kitija juta, ka viņai pievēršas Spalvaskāta kunga skatiens. Meitene nodrebinājās.
- Kitijas iebildums ir vietā, Hopkinsa kungs sacīja. Ir kāds āķis, precīzāk, kapličai uzliktā aizsardzība. Saskaņā ar rakstīto ieejai velvē ir uzlikta buboņu mēra burvestība. Tā iedarbosies, tiklīdz tiks atvērtas durvis. Ja kāds ieies kapenēs, mēris uzkritīs visiem tuvākajā apkārtnē… viņš vēlreiz ieskatījās papīrā, "… un noraus miesu no kauliem".
- Cik jauki, Kitija sacīja. Pirksti spēlējās ar sudraba piekariņu, kas atradās kabatā.
- Un kā jūs ierosināt izvairīties no šīm lamatām? Anna vaicāja.
- Ir vairāki veidi, bet tie mums pagaidām vēl nav sasniedzami, Spalvaskāta kungs teica. Mums vēl nav pietiekami daudz zināšanu. Bet Hopkinsa kungs pazīst kādu, kas varētu palīdzēt…
Visi atkal palūkojās uz bibliotekāru, kuram acīs bija atvainošanās pilns skatiens. Viņš ir, tas ir, bija burvis, Hopkinsa kungs teica. Lūdzu, pēc viņa vārdiem visi bija sākuši aktīvi
iebilst, uzklausiet mani. Viņš sev vien zināmū'iemeslu dēl arī / &* nav apmierināts ar pastāvošo iekārtu un meklē iespēju, kā gāzt
.Devro un pārējos. Viņam piemīt mums tik vajadzīgās prasmes -
un maģiskie priekšmeti -, kas palīdzētu izvairīties no mēra.
Turklāt viņam ir šo kapeņu atslēgas.
- Kas viņš tāds ir? Niks vaicāja.
- Drīkstu jums teikt tikai to, ka viņš ir viens no sabiedrības vadoņiem, zinātnieks un mākslas pazinējs. Viņš pazīst valdības ietekmīgākos cilvēkus.
- Kāds ir viņa vārds? Kitija vaicāja. Šāda noslēpumainība man nepatīk!
- Viņš diemžēl ļoti uzmanīgi sargā savu identitāti. Tāpat kā mēs pārējie. Es viņam vēl neko neesmu teicis pārjums. Bet, ja jūs būtu ar mieru pieņemt viņa palīdzību, šis cilvēks drīzumā vēlētos tikties ar kādu nojums. Viņš sniegs mums nepieciešamo informāciju.
- Bet kā gan mēs varam viņam uzticēties? Niks iebilda. Viņš taču var mūs nodot!
Hopkinsa kungs noklepojās. Man tā nešķiet. Viņš jums jau ir palīdzējis daudzas reizes. Lielākā daļa padomu, ko esmu devis, nāca no šī vīra. Viņš vēlas, lai mums veiktos.
- Es pārbaudīju apbedījumu aprakstus bibliotēkā, Spalvaskāta kungs piebilda. Tie ir oriģināli. Pārāk daudz pūļu, lai kāds vēlētos tos viltot. Turklāt ar Klema starpniecību viņš mūs ir pazinis jau gadiem ilgi. Kāpēc lai viņš mūs nodotu, ja nevēl ļaunu Pretošanās kustībai? Es viņam ticu. Vecais vīrs bija piecēlies kājās, viņa balss bija aizsmakusi, elpa sēcoša. Un šī ir mana organizācija, tāpēc jums jātic tam, ko es saku. Vai ir vēl kādi jautājumi?
- Tikai viens, sacīja Freds, atvāzdams nazi. Kad sākam?
- Ja viss noritēs, kā plānots, mēs rītnakt dosimies uz abatiju. Atliek tikai… Vecais vīrs spēji apklusa, sāka klepot. Viņa salīkusī mugura meta savādu ēnu uz sienas. Anna pienāca un palīdzēja apsēsties. Viņš vēl brīdi nespēja parunāt.
- Piedodiet, sirmgalvis sacīja. Bet jūs jau redzat, kāda ir mana veselība. Spēki zūd. Patiesību sakot, draugi, Vestiminsteras abatija varētu būt mana pēdējā iespēja, lai vestu jūs visus pie kaut kā labāka. Tas būtu jauns sākums.
Tas būtu cienījams gals tev pašam, Kitija nodomāja. Šī ir tava pēdējā iespēja kaut ko sasniegt pirms nāves. Es tikai ceru, ka tavs saprāts vēl nav aptumšojies, tas arī viss.
It kā lasīdams viņas domas, Spalvaskāta kungs pēkšņi pagrieza galvu Kitijas virzienā. Mums tikai jāaiziet pie slepenā labdara un viss jāpārrunā, viņš teica. Tā kā tu, Kitij, šodien esi tik sprigana, varēsi doties uz rītdienas tikšanos.
Kitija izturēja viņa skatienu. Lai notiek!
- Tātad, vecais vīrs noskatīja visus pēc kārtas, jāteic, ka esmu nedaudz vīlies. Neviens no jums nav painteresējies, kas īsti ir tā persona, kuras kapenēs mēs gatavojamies ielauzties. Vai jūs tas neinteresē? viņš smējās.
- Un kurš tas ir? Stenlijs vaicāja.
- Kāds, kuru jūs noteikti atceraties no skolas laikiem. Domāju, ka viņš joprojām ir pati ietekmīgākā figūra mācību grāmatās. Neviens cits kā valsts dibinātājs, lielais un briesmīgais vadonis, Prāgas varonis, Spalvaskāta kunga acis tumsā mirdzēja. Mūsu mīļotais Viljams Gledstons.
T
rešā
dala
22 netenjels
f^J etenjela lidmašīna pacēlās no Bokshilas lidostas tieši sešos trīsdesmit. Automašīnai, kas veda viņu uz lidostu, bija jāierodas pie ministrijas pussešos. Tas nozīmēja, ka jaunajam burvim ir puse dienas laika, lai sagatavotos svarīgākajam uzdevumam savas īsās karjeras laikā braucienam uz Prāgu.
Pirmais uzdevums bija tikt galā ar savu kalpu un ceļojumu aģentūru. Atgriezies Vaitholā, viņš iegāja Izsaukšanas istabā un, sasitis plaukstas, ataicināja Bārtim.ļju. Džins materializējās nevis kā pantera, bet vienā no saviem iemīļotākajiem tēliem kā tumšādains zēns. Šoreiz viņš nebija tērpies gurnautā, bet gan vecmodīgā tvīda ceļojuma uzvalkā, kājās viņam bija getras un galvā tropu cepure.
Netenjels sarauca pieri. Met šo pārģērbšanos pie malas. Tu nelidosi ar lidmašīnu.
Džins aizvainots uzmeta lūpu. Kāpēc ne?
- Jo es ceļoju inkognito, tātad man nenāks par labu dēmona kompānija.
- Kas tad nu, viņi uzlikuši karantīnu?
- Cehi pārbauda visus pasažierus, meklēdami burvjus, īpaši jau pasažierus no Lielbritānijas. Man nebūs līdzi ne maģisko priekšmetu, ne grāmatu, ne dēmonu. Man jāceļo kā vienkāršam pilsonim: es tevi izsaukšu, tiklīdz būšu ieradies Prāgā.
Zēns pabīdīja uz pieres saulesbrilles un uzmeta Netenjelam skeptisku skatienu. Un man likās, ka Britu impērija valda visā Eiropā, viņš novilka. Jūs taču sakāvāt Prāgu jau pirms nezin cik gadiem. Kā tas nākas, ka viņi diktē noteikumus?
- Neko viņi nediktē. Mēs joprojām kontrolējam varas balansu Eiropā, bet oficiāli mums ar čehiem skaitās pamiers. Tas nozīmē, ka mēs nerīkojam nekādu maģisku iebrukumu šajā valstī. Tāpēc šis ceļojums jāveic smalki.
- Runājot par smalkumu…. zēns piemiedza ar aci, man taču izdevās, vai ne?
Netenjels saknieba lūpas. Kā tu to domā?
- Nu, es taču šorīt uzvedos necerēti labi vai tad nepamanīji? Es labprāt būtu daudz ko pateicis tavai meistarei, bet savaldījos un palīdzēju tev.
- Tiešām? Man likās, ka tu esi tikpat kaitinošs kā parasti.
- Tu joko? Es biju tik sīrupaini laipns, ka man vēl tagad uz mēles ir cukura garša! Bet tas ir labāk, nekā atkal tikt iebāztam kādā no mīļās Džesikas mokpilnajām lodēm. Zēns nodrebinājās. Lai gan man-šī pielīšana bija jāpacieš tikai pāris minūšu. Iedomājos, cik briesmīgi es justos tavā vietā, ja man būtu viņu priekšā jāzemojas katru mīļu stundu lai gan tu jau, protams, vari to izbeigt un iet savu ceļu…