- Labāk paklusē, mani tavs viedoklis neinteresē, Netenjels nedomāja klausīties. Visiem zināms, ka dēmoni parasti pamet saviem saimniekiem puspatiesības, lai apmulsinātu, labākais bija viņos vispār neklausīties. Turklāt Divāls nemaz nav mans meistars. Es viņu neciešu.
- Vaitvela ir pilnīgi citāda, vai ne? Kaut kā nemanīju, ka jūs būtu ļoti pieķērušies viens otram.
- Pietiek. Man jāsakrāmē somas un pirms aizbraukšanas vēl jāieiet Ārlietu ministrijā. Netenjels ielūkojās pulkstenī. Es tevi izsaukšu apmēram pēc divpadsmit stundām, savā viesnīcas istabā Prāgā. Līdz tam tev jāpaliek šeit, pentaklā, zem aizsargtīkla. Paliec te kluss un neredzams, nezinot un nejūtot neko, līdz tevi saukšu.
Bartimajs paraustīja plecus: Nu, ja jau man tā jādara…
Tev tā jādara.
Zēna tēls pentaklā notrīcēja un sāka pamazām izzust, gluži kā atmiņas par sapni. Kad Bartimajs bija pazudis, Netenjels nostiprināja pentaklu ar vēl pāris burvestībām, lai kāds, neredzot džinu, to nejauši neatbrīvotu, un aši devās prom. Viņu gaidīja pāris saspringtu darba stundu.
Pirms doties uz mājām kravāt somas, Netenjels aizgāja uz Ārlietu ministriju ēku, kas lielumā, pelēkumā un varenībā daudz neatpalika no Britu muzeja. No šejienes pārvaldīja plašo impēriju, no šejienes burvji sūtīja ziņotājus uz visām pasaules malām. Kāpjot augšup pa kāpnēm, Netenjels pameta skatienu uz jumtu. Pat tajos trīs plānos, ko viņš varēja redzēt, debesis mudžēt mudžēja no nenosakāmas formas ziņu nesējiem un sūtņiem: kurjeri, kuri nesa pavēles maģiski kodētās vēstulēs, un lielāki dēmoni, kuri viņus apsargāja. Impērijas mērogi, ko varēja apjaust tikai šādos brīžos, Netenjelu uz mirkli samulsināja. Viņš apjuka un, atvērdams virpuļdurvis, pagrūda tās pretējā virzienā, nogāžot gar zemi pavecāku kundzīti sirmiem matiem, kurai no rokām izkrita papīru gūzma un izkaisījās pa marmora grīdu.
Beidzot pagrūdis durvis pareizā virzienā, Netenjels metās uz priekšu un, bērdams atvainošanās vārdus, palīdzēja sievietei piecelties, pirms doties uzlasīt papīrus. Kamēr pār viņu bira kundzītes nikno vārdu krusa, zēns pamanīja, ka priekšnama pretējā pusē parādās kāds pazīstams, slaids siluets un, tumšajiem matiem plīvojot, nāk šurp. Tā bija Džeina Ferēra, Divāla mācekle.
Netenjela seja kļuva purpursarkana. Viņš mēģināja ātrāk pazust, bet izkaisīto papīru bija pārāk daudz un priekšnams arī nebija nekāds lielais. Un, pirms vēl viņš bija beidzis uzlasīt dokumentus un pirms vēl sirmā kundze bija paspējusi pateikt visu, ko par jaunekli domā, Ferēras jaunkundze jau bija klāt. Netenjels ar acs kaktiņu pamanīja viņas kurpes meitene bija apstājusies un gaidīja.
Dziļi ievilcis elpu, Netenjels piecēlās un pasniedza papīrus sirmajai kundzei. Lūdzu. Vēlreiz piedodiet man.
- No visiem bezatbildīgajiem, neuzmanīgajiem, neuzvedīgajiem jauniešiem…
-Jā, ļaujiet man jums palīdzēt…
Viņš apņēmīgi pagrieza sirmo kundzi un pastūma uz durvju pusi. Tad, strauji pagriezies, samirkšķināja acis kā pārsteigumā.
- Ferēras jaunkundz! Kāds patīkams pārsteigums!
Viņa pasmaidīja slinku, noslēpumainu smaidu. Mandrāka jaunskungs! Jūs esat nedaudz aizelsies.
- Vai tiešām? Nu, man šī pēcpusdiena ir patiešām aizņemta. Bet tā vecā sieviete vienkārši noģība, un es steidzos palīgā… Meitene viņu neticīgi nopētīja. Tad nu es iešu…
Netenjels pagriezās uz iešanu, bet Džeina negaidīti panāca tuvāk. Zinu, Džon, ka esat ļoti aizņemts, tomēr man būtu kas ļoti svarīgs vaicājams, ja neiebilstat, viņa teica, tīdama ap pirkstu tumšo matu šķipsnu. Cik jauki, ka mēs te negaidot saskrējāmies! Es nejauši uzzināju, ka jums pavisam nesen izdevies izsaukt ceturtā līmeņa džinu. Vai tā patiešām ir taisnība? Džeina lūkojās zēnā plati ieplestām, apbrīnas pilnām acīm.
Netenjels nedaudz pakāpās atpakaļ. Viņam kļuva karsti, viņš jutās glaimots, tomēr nevēlējās pārspriest ar šo meiteni tik personiskus jautājumus kā dēmona izvēli. Diemžēl incidents Britu muzejā bija guvis plašu rezonansi burvju aprindās, un tagad daudzi minēja, kas tad īsti ir viņa kalps. Bet bija jāatceras trīs burvju pamatlikumi: drošs, slepens, pasargāts. Netenjels plati pasmaidīja. Jā, tā ir tiesa. Taču tas nav nekas grūts, varat man ticēt. Bet tagad, ar jūsu atļauju…
Džeina nopūtās un aizlika matu šķipsnu aiz auss. Cik jūs esat gudrs, Džon! Zināt, es esmu mēģinājusi darīt tieši to pašu izsaukt ceturtā līmeņa dēmonu -, bet laikam kaut kur kļūdos, jo man nekas nesanāk. Nevaru iedomāties, ko es daru nepareizi. Vai jūs nevarētu atnākt man līdzi un palīdzēt ar izsaukšanu? Man ir pašai savs Izsaukšanas pentakls manā dzīvoklī, tas ir tikai pāris kvartālu no šejienes. Tur mūs neviens netraucēs… Viņa pielieca galvu uz vienu pusi un pasmaidīja, baltajiem zobiem uzmirdzot.
Netenjels juta, kā pār pieri norit sviedru lāsīte. Viņš pieglauda matus un notrausa sviedrus no pieres, kā pašam likās, ar ikdienišķu kustību. Sajūta bija dīvaina viņš jutās gurdens un vienlaikus enerģijas pilns. Palīdzēt Džeinai nebūtu nekas grūts. Izsaukt džinu bija pavisam viegli, ja tu to jau esi darījis vairākas reizes. Tas nebija nekas īpašs. Netenjels juta, ka viņam nebūtu nekas pretī, ja Džeina būtu viņam pateicīga.
Meitene viegli pieskārās viņa rokai. Ko teiksiet, Džon?
- Hmm… Netenjels atvēra un atkal aizvēra muti. Kaut kas viņu atturēja. Laiks, laika trūkums… Kas tas īsti bija? Viņš bija ieradies ministrijā, lai… jā, kāpēc gan? Bija grūti atcerēties.
Džeina uzmeta lūpu. Uztraucaties, ko teiks meistare? Viņa neuzzinās. Un es neteikšu Divālam. Es zinu, ka mēs nedrīkstam…
- Ne jau par to ir runa…
- Tātad…
- Man šodien jādara kas cits… kaut kas svarīgs. Netenjels mēģināja atraut skatienu no meitenes acīm; zēns nespēja koncentrēties, sirds sitās tik strauji un skaļi, atmiņa šķita pilnībā paralizēta. Džeinai bija jaukas smaržas, nejau parastais Pīlādžu odekolons, bet kaut kas austrumniecisks. Ļoti jaukas, bet vienlaikus visu pārmācošas. Viņas tuvums mulsināja.
- Kas tad jums tik svarīgs darāms? viņa vaicāja. Varbūt es varu palīdzēt?
- Man jādodas… uz Prāgu.
Viņa piespiedās vēl tuvāk. Vai tiešām? Kāpēc?
- Lai izmeklētu… Netenjels samirkšķināja acis un pašūpoja galvu. Kaut kas bija nepareizi.
- Ziniet ko, Džeina murrāja, mēs varētu apsēsties un mierīgi papļāpāt. Jūs pastāstītu par saviem plāniem…
- Es laikam…
- Manā dzīvoklī ir jauks, plats dīvāns.
- Vai tiešām?
- Mēs tur varētu mājīgi ieritināties, dzert šerbetu ar ledu, un jūs man pastāstītu par dēmonu Bartimaju. Es tā vēlētos to dzirdēt!
Tiklīdz Džeina izrunāja šos vārdus, Netenjela prātā iezvanījās gluži kā trauksmes zvans. Kā viņa bija uzzinājusi Bartimaja vārdu? Tikai no Divāla, sava meistara, kurš to bija dzirdējis šorīt Izsaukšanas istabā. Un Divāls nebija viņa draugs. Viņš vēlējās izjaukt visu, ko Netenjels darīja, ari braucienu uz Prāgu. Zēns palūkojās uz Džeinu ar pieaugošām aizdomām. Pēkšņi atgriezās veselais saprāts, un jaunais burvis sajuta, ka sensors pie auss vibrē un dūc, ziņojot, ka pret viņu tiek izmantota smalka maģija. Sarma vai pat Valdzināšanas burvestība… Tiklīdz viņš to bija sapratis, zēnam likās, ka Džeinas mati ir zaudējuši mirdzumu, dzirkstelītes viņas acīs uzmirdzēja un apdzisa.
- Piedodiet, Ferēras jaunkundz, viņš atturīgi teica, jūsu ielūgums ir ļoti laipns, bet man tas diemžēl jānoraida. Sveiciniet no manis savu meistaru.