Džeina klusi nopētīja Netenjelu, un mirdzošais, apbrīnas pilnais skatiens pamazām izgaisa, tā vietā stājoties aukstajam, vērtējošajam. Viņa pasmaidīja. Divāla kungs priecāsies.
Netenjels palocījās un devās prom. Kad viņš, nokļuvis otrā priekšnama pusē, atskatījās, meitene jau bija pazudusi.
Burvis joprojām jutās nedaudz samulsināts no šīs tikšanās, kad izkāpa no lifta trešajā stāvā, šķērsoja plašu, atbalsīm pilnu gaiteni un nostājās pie otrā sekretāra durvīm. Netenjels sakārtoja piedurkņu atlokus, mirkli pagaidīja, lai nomierinātos, tad pieklauvēja un gāja iekšā.
Tā bija istaba ar augstiem griestiem un ozolkoka sienām. Gaisma plūda no liela loga, aiz kura pavērās skats uz raibo Vaitholas satiksmi. Istabā atradās trīs lieli koka galdi, kuru virsmās bija iestrādātas zaļas ādas strēmeles. Uz galdiem mētājās dučiem karšu dažas bija mūsdienīgas, citas senas, gatavotas no pergamenta, rūpīgi atritinātas uz galda. Valsts otrais sekretārs mazs, plikpaurains vīrelis bija noliecies pār vienu no kartēm un ar pirkstu vilka pa kādu maršrutu. Viņš pacēla acis un laipni pamāja.
- Mandrāk! Lieliski. Džesika jau teica, ka jūs iegriezīsieties. Ienāciet! Te jums ir sagatavotas Prāgas kartes.
Netenjels nostājās blakus sekretāram, kurš sniedzās viņam tikko līdz plecam. Vīrieša āda bija dzeltenīga, ar brūniem pigmenta plankumiem, sausa un plāna. Viņš ar pirkstu iebakstīja kartē. Šī ir viena no jaunākajām Prāgas kartēm, kas parāda, kā mūsu armija to iekaroja. Ceru, ka teorētiski esat iepazinies ar pilsētas plānu.
- Jā, ser, Netenjela asais prāts jau bija uztvēris papildu informāciju, ko sniedza karte. Pils rajons ir Vltavas labajā krastā, vecpilsēta kreisajā. Burvju kvartāls kādreiz bija blakus pilij, vai ne?
- Tiesa. Šeit, pie paša kalna. Zelta ielā tolaik mitinājās labākie Eiropas burvji un alķīmiķi, protams, līdz dienai, kad te iemaršēja Gledstona vīri. Un tagad visi čehu burvji, kas nu tur vēl palikuši, ir pārcēlušies no pilsētas centra uz piepilsētu, tāpēc pils rajonā nekas nozīmīgs nevarētu notikt. Manuprāt, tur viss varētu būt izpostīts. Otrs maģijas centrs, viņš norādīja ar pirkstu, ir Geto. Tieši šeit Lēvs radīja pirmo golemu, un pārējie šī kvartāla burvji turpināja to līdz pat pagājušajam gadsimtam. Tā ka es domāju, ka tieši šeit varētu glabāties senās zināšanas. Viņš palūkojās uz Netenjelu. Jūs taču saprotat, ka tās būs veltas pūles, vai ne, Mandrāk? Ja viņi zinātu, kā radīt golemu, kāpēc viņi to nebūtu darījuši visu šo laiku? Mēs viņus esam uzvarējuši tik daudzās kaujās… Nē, es tam vienkārši neticu.
- Es rīkojos saskaņā ar man sniegto informāciju, Netenjels ar cieņu sacīja. Prāga varētu būt labs sākums. Neitrālais tonis un poza veiksmīgi noslēpa, ka patiesībā viņš bija ar sekretāru vienisprātis.
- Nu, jums jau labāk zināms. Sekretāra balss pauda, ka īstenībā Netenjelam nav zināms nekas. Redzat šo sainīti? Tajā ir jūsu jaunā pase. Jūs ceļosiet kā Dereks Smiters, Vata Vīna kompānijas māceklis no Merilebonas. Šajā sainī ir dokumenti, kas to apstiprina, ja nu gadījumā muitas darbiniekiem rodas aizdomas.
- Dereks Smiters? Netenjels neizklausījās sajūsmināts.
- Jā. Vienīgais vārds, ko tik ātrā laikā varējām dabūt. Nabaga zellis pirms nedēļas nomira no tūskas, un mēs piesavinājāmies viņa identitāti valdības vajadzībām. Jūs oficiāli dodaties uz Prāgu, lai izpētītu, vai no turienes varētu importēt garšīgo alu. Esmu pievienojis dokumentiem arī visu nozīmīgāko čehu alus darītāju sarakstu, ko varat izstudēt lidojuma laikā.
- Jā, ser.
- Labi. Turklāt jums jābūt ļoti piesardzīgam, Mandrāk. Nedrīkstat pievērst sev uzmanību. Ja būs nepieciešams izmantot maģiju, dariet to ātri un klusi. Dzirdēju, ka ar jums kopā būs kāds dēmons. Ja tā, nezaudējiet pār to kontroli!
- Protams, ser.
- Cehi nedrīkst uzzināt, ka esat burvis. Pamiera noteikumi paredz, ka mēs neveiksim nekādas maģiskas darbības viņu teritorijā. Un otrādi.
Netenjels sarauca pieri. Bet, ser, es dzirdēju, ka pēdējā laikā pie mums sākuši uzdarboties čehu spiegi. Viņi paši pārkāpj pamiera noteikumus!
Sekretārs uzmeta aizkaitinātu skatienu Netenjelam un pabungoja ar pirkstiem pa karti. Tā ir. Cehi ir neuzticami. Kas zina, varbūt viņi slēpjas arī aiz "golema incidenta".
- Tādā gadījumā…
- Zinu, ko jūs gribat teikt, Mandrāk. Protams, mēs nevēlamies neko citu kā jau rīt ievest mūsu armiju Vāclava laukumā un parādīt čehiem, kurš te ir noteicējs. Tomēr nedrīkstam to darīt.
- Kāpēc ne, ser?
- Amerikas dumpinieku dēļ. Diemžēl daļēji jau esam pavērsuši karadarbību turp. Šis karš gan nebūs ilgs. Sasitīsim jeņķus un tad vērsīsim visus spēkus pret Eiropu. Bet līdz tam nekādu traču. Saprotat?
- Protams.
- Turklāt arī mēs neskaitāmas reizes esam pārkāpuši pamiera noteikumus. Sauksim to par diplomātiju. Patiesībā čehi pēdējo desmit gadu laikā kļuvuši nepaklausīgāki. Devro kunga kampaņas Itālijā un Centrālajā Eiropā nebeidzas un nebeidzas, un čehi sākuši izplatīt baumas, ka mūsu impērijas spēki vājinās. Viņi mūs ķircina kā muša suni. Nekas. Visam savs laiks… Sekretāra sejā atspoguļojās mierīga pārliecība un stingrība. Viņš atkal pievērsās kartei. Tātad, Mandrāk, jūs noteikti vēlēsieties kādu cilvēku Prāgā, kas jums palīdzētu.
Netenjels pamāja. Vai jums tur ir savi cilvēki, ser?
- Jā. Viens no mūsu labākajiem aģentiem, Arlekīns.
- Arlekīns… Netenjels iedomājās slaidu, garu, maskotu tēlu, kas dejas solī slīd starp ēnām, nesot līdzi draudīgu un vienlaikus karnevālisku gaisotni.
- Tas ir tikai segvārds. Šī cilvēka īsto vārdu nevaru jums pateikt, iespējams, ka arī viņš pats to nezina. Ja esat iedomājies, ka viņš būs slaids, maskots džentlmenis, kas, ģērbies košā kostīmā, pārvietojas pa pilsētas ielām dejas solī, tad tā tas nebūt nav. Mūsu Arlekīns ir apaļīgs, pavecs vīrs ar apbedīšanas biroja darbinieka cienīgu temperamentu, turklāt vienmēr valkā melnas drēbes. Sekretārs saviebās. Prāga ietekmē cilvēkus, kas tur pavada pārāk ilgu laiku. Tā ir melanholiska pilsēta. Pēdējo gadu laikā vairāki mūsu Prāgas aģenti izdarījuši pašnāvību. Arlekīnam gan nav tādu noslieču, bet viņš ir kļuvis nīgrs un slimīgs.
Netenjels atmeta matus no acīm. Es tikšu galā, ser. Kā man ar viņu sazināties?
- Šovakar pusnaktī izejiet no viesnīcas un dodieties uz Geto kapsētu tas ir šeit, redzat? Jāiet pa Vecpilsētas laukumu. Galvā jāuzliek hūte ar sarkanu spalvu un jāpastaigājas starp kapakmeņiem. Jūs pazīsiet Arlekīnu pēc īpašas sveces rokā.
- īpašas sveces?
- Tieši tā.
- Kāda ir īpaša svece ļoti gara vai ļodzīga, vai citāda?
- Šādu informāciju viņš man nesniedz.
Netenjels saviebās. Atvainojiet, bet tas viss šķiet nedaudz… melodramatiski. Kapsēta, svece, sarkana spalva… Kāpēc viņš vienkārši nevarētu piezvanīt uz manu viesnīcas numuru, kad es būtu izkravājis somas un nomazgājies dušā? Pēc tam mēs varētu tikties kādā kafejnīcā.
Sekretārs pasmīnēja. Viņš pasniedza Netenjelam sagatavoto paciņu, piegāja pie blakusgalda un, atstūmis ādas krēslu, ar nopūtu apsēdās. Viņš pagriezās pret logu, vērojot, kā virs Londonas pulcējas lietusmākoņi. Rietumdaļā jau lija: no debesīm krita ūdens aizkars. Sekretārs uz brīdi vēroja šo skatu.
- Paskatieties uz moderno, pēc visiem paraugiem uzbūvēto pilsētu, viņš beidzot teica. Paskatieties uz dižo Vaitholas namu! Un neviens no tiem nav vecāks par simt piecdesmit gadiem. Protams, arī pie mums ir nolaistas, neatjaunotas vietas neizbēgami, ja visriņķī ir tik daudz vienkāršo cilvēku -, bet Londonas sirds, kurā mēs dzīvojam un strādājam, ir ļoti mūsdienīga. Tā ir nākotnes pilsēta. Dižas impērijas cienīga galvaspilsēta. Tavas meistares māja ir skaista ēka, atbilstoša visām modernas ēkas prasībām. Tādām celtnēm vajadzētu būt vairāk. Devro kungs iecerējis nolīdzināt daļu Koventgārdenas un uzcelt tur mazas koka mājiņas ar betona un stikla ielaidumiem.