Krēsls pagriezās, un sekretārs norādīja uz kartēm. Prāga ir pavisam kas cits, Mandrāk. Tā ir ļoti drūma vieta, kas nostalģiski ilgojas pēc slavenās, zudušās pagātnes. Viņi pieķeras lietām, kas ir mirušas un pagājušas, burvji, alķīmiķi, visa lielā Cehu impērija. Katrs ārsts varētu tev pateikt, ka tas nenāks par labu veselībai ja Prāga būtu cilvēks, to turētu sanatorijā. Uzdrīkstos teikt, ka mēs varētu izraut Prāgu no šīs slimīgās sapņošanas, bet mēs to nedarīsim. Nē. Labāk lai čehi ir apjukuši un noslēpumaini, nevis moderni un ar skaidru domāšanu kā londonieši! Un tādiem cilvēkiem kā Arlekīns, kas tur dzīvo, jādomā tāpat kā viņiem. Citādi viņi mums nebūs noderīgi. Arlekīns ir viens no labākajiem spiegiem, Mandrāk. Paklausiet viņa rīkojumiem! Iesaku sekot tiem burts burtā.
- Jā, ser. Darīšu visu, kas manos spēkos.
23 bartimajs
Pazinu Prāgu, tikko biju materializējies. Greznais, noputējušais, zeltītais kroņlukturis pie istabas griestiem, netīrie rotājumi gar sienu augšējo malu, putekļainie samta aizkari ap baldahīna gultu un melanholijas smarža gaisā tas viss norādīja uz Prāgu. Tāpat arī niknuma pilnā grimase mana saimnieka sejā. Pat nomurminot pēdējās Izsaukšanas zilbes, puikas acis joprojām šaudījās pa istabu, it kā šis gaidītu, ka kāds izlīdīs no ēnām un iekodīs viņam.
- Vai ceļojums bija patīkams? pieklājīgi apvaicājos.
Viņš pabeidza nostiprināt aizsardzību un izkāpa no apļa, dodams man zīmi rīkoties tāpat. Nemaz ne. Ap mani joprojām vēdīja maģijas pēdas; muitas darbinieki mani saņēma ciet un aizstiepa uz noplukušu nopratināšanas istabu. Tur man bija jāstāsta, ka mana uzņēmuma vīna noliktava atrodas blakus valdības ēkām un nejaušas burvestības mēdz spiesties cauri sienām. Viņi uzķērās un palaida mani vaļā. Netenjels sarauca pieri. Es nudien nesaprotu! Pirms iziešanas no mājas es pat speciāli pārģērbos, lai no manis nevēdītu nekāda maģijas smarža.
- Arī apakšbikses?
Saimnieks pārdomāja. Ak, es steidzos… jā, tās laikam būšu piemirsis.
- Tas visu izskaidro. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz.
- Paskaties uz šo istabu! zēns turpināja burkšķēt. Tā esot viņu labākā viesnīca! Varu derēt, ka iekārtojums te nav mainīts veselu gadsimtu! Paskaties, kādi zirnekļu tīkli uz gultas aizkariem! Atbaidoši. Un vai tu spēj pateikt, kādā krāsā kādreiz bijis paklājs? Es ne. Viņš nikni iespēra pa gultu, no kuras pacēlās putekļu mākoņi. Un kas šis par muļķīgu matraci ar četriem stabiem? Kāpēc viņi neiegādājas jauku, tīru dīvānu, tādu, kāds ir manās mājās?
- Galvu augšā! Vismaz šī ir istaba ar labierīcībām. Es palūkojos blakus durvīs tās atvērās ar šausmīgu čīkstoņu un atklāja flīzēm izklātu vannasistabu, ko apgaismoja pie griestiem piekārta spuldze. Vienā stūrī čurnēja briesmīga vanna uz trim kājām izskatījās pēc tādas, kur varētu slīcināt līgavas vai turēt krokodilus, ko baro ar cilvēka gaļu. [30] [1] Tāda nu ir Prāga gaisā virmo kaut kas maģisks, un piecus gadsimtus vecas burvestības ikvienam ikdienišķam priekšmetam liek izskatīties pēc šausmīga nozieguma liecinieka. Pretējā stūrī bija tikpat iespaidīga tualete, kuras ūdens noraujamā ķēde karājās no griestiem kā karātavu cilpa. [31]
[1] Nu, ko es teicu? Zirnekļu tīkli un pelējums sacentās par dominējošo pozīciju griestos. Pa sienu locījās bezgala daudzas metāla caurules, kas stiepās no vannas līdz tualetes podam un izskatījās gluži kā milža zarnas.
Es aizvēru durvis. Vari nemaz neskatīties. Nekas īpašs parasta vannasistaba. Kāds ir skats pa logu?
Viņš nikni palūrēja uz mani. Paskaties pats.
Pavēru smagos, tumšsarkanos aizkarus un ieraudzīju apburošu skatu uz kapsētu. Tur stiepās neskaitāmu kapakmeņu rindas, un tās sargāja drūmas ošu un lapegļu gatves. Kokos šur tur karājās lukturi, kas apgaismoja apkārtni ar sērīgu gaismu. Daži sakumpuši, skumji stāvi klīda starp kapakmeņiem, un vējš atnesa līdz logiem viņu nopūtas.
Aizvilku ciet aizkarus. Jāatzīst, ka nekas pārāk uzmundrinošs.
- Uzmundrinošs? Briesmīgākā vieta, kādā es jebkad esmu bijis!
- Nu, un ko tad tu gaidīji? Tu esi anglis. Protams, viņi izmitināja tevi sliktākajā istabā ar skatu uz kapsētu!
Zēns bija apsēdies pie liela galda un caurskatīja papīrus no brūnas aploksnes. Tieši tādēļ jau man pienācās labāka istaba!
- Tu joko? Pēc visa tā, ko Gledstons nodarīja Prāgai? Cilvēki neaizmirst.
Netenjels aizdomājās. Tas bija karš. Mēs uzvarējām godīgā cīņā. Civiliedzīvotāji gandrīz necieta.
Ptolemajs, stāvēdams pie aizkariem, sakrustoja rokas uz krūtīm un nikni pārgrieza acis. Tu smejies? Stāsti to kādam citam! Pilsētā joprojām nav atjaunoti visi kvartāli, kur kara laikā tika nodedzinātas cilvēku mājas.
- Un kā tad tu to zini?
- Tolaik es biju Prāgā, skaidrs? Varētu vēl piebilst, ka cīnījos čehu pusē. Bet viss, kas tev mācīts, ir saistīts ar Gledstona valdības pēckara propagandu. Nestāsti man pasakas!
Uz mirkli likās, ka viņš sāks trakot, gluži kā senajās labajās dienās. Bet izskatījās, ka manam saimniekam galvā pārslēdzas kāds slēdzis, un viņš kļuva vēss un vienaldzīgs. Zēns atkal pievērsās dokumentiem, it kā tas, ko es pateicu, būtu pavisam garlaicīgs. Atklāti sakot, man labāk būtu paticis, ja viņš trakotu.
- Londonā kapsētas atrodas ārpus pilsētas, viņš pie sevis noteica. Daudz higiēniskāk. Ir pat īpaši bēru vilcieni, kas aizgādā līķus turp. Moderna metode. Čehi dzīvo tik vecmodīgi!
Es neko neteicu. Šis muļķis nebija pelnījis manu gudro padomu.
Zēns apmēram stundu blāvā sveces gaismā pētīja dokumentus, pierakstīdams piezīmes uz papīru malām. Viņš ignorēja mani, un es ignorēju viņu, izņemot tos brīžus, kad uzpūtu vieglu vējiņu pāri istabai, liekot sveces gaismai kaitinoši raustīties. Pusvienpadsmitos viņš piezvanīja uz reģistratūru un nevainojamā čehu valodā pasūtīja jēra cepeti un vīnu. Tad nolika pildspalvu un pagriezās pret mani, pieglaužot matus.
- Zinu! es izsaucos no gultas, kur biju atlaidies atpūsties.
- Tagad saprotu, ko tu man atgādini! Tas man nelika mieru kopš pagājušās nedēļas, kad tu mani izsauci. Siržulauzēju! Tu atglaud matus tieši tāpat kā viņš!
- Parunāsim par Prāgas golemiem!
- Tas noteikti ir ļoti ķēpīgi. Visa tā eļļa, kas tfev ir matos!
- Tu esi redzējis golemu darbībā. Kādi burvji parasti izmanto golemus?
- Manuprāt, tas liecina arī par nedrošību. Vajadzību spodrināt spalvas.
- Vai golemus spēj radīt tikai čehu burvji? Vai to varētu izdarīt arī angļi?
- Gledstons nekad tā neizrādījās nepiņķerējās ar matiem vai ko tamlīdzīgu. Viņš bija nosvērts un mierīgs.
Zēns samirkšķināja acis. Šķiet, biju viņā izraisījis interesi.
- Tu pazini Gledstonu?
- "Pazīt" nebūtu īstais vārds. Nē, tikai redzēju no attāluma. Viņš vienmēr bija klāt cīņā, atbalstījies uz zižļa, vērodams, kā karaspēks iebrūk Prāgā un dodas tālāk uzvaras gājienā pa Eiropu. Viņš bija ļoti mierīgs visu vēroja, bet neko daudz neteica bet, kad vajadzēja rīkoties, katra viņa kustība bija izlēmīga un pārliecinoša. Nemaz nelīdzinājās šodienas nemierīgajiem burvīšiem.