- Patiešām? Zēns bija aizgrābts. Nebija nekādu šaubu, kam viņš vēlējās līdzināties. Varētu teikt, ka arī tu viņu zināmā mērā apbrīnoji?
- Nē. Protams, ne. Viņš bija viens no riebīgākajiem burvjiem. Dienā, kad viņš nomira, zvanīja visi Eiropas zvanu torņi. Nav vērts vēlēties būt tādam kā viņš, Netenjel, tici man. Turklāt, es uzsitu pa putekļaino spilvenu, tev trūkst paša galvenā.
Ak, tas viņu aizkaitināja. Kā tad?
- Tu neesi tik nejauks. Viņš tevi daudzkārt pārspēj.
Klauvējiens pie durvīm pārtrauca mūsu sarunu. Ienāca melnā tērpts sulainis un apkalpotāja, kas atnesa šķīvi ar cepeti un atdzesētu vīnu. Netenjels uzvedās diezgan smalki, šo to pajautādams par ielu plānojumu un iedodams dzeramnaudu. Kamēr čehi bija šeit, es biju pārvērties par mazu pelīti, kas paslēpusies starp spilveniem, un paliku par pelīti, kamēr mans saimnieks pabeidza vakariņot. Beidzot viņš nolika dakšiņu, izdzēra pēdējo vīna malku un piecēlās kājās.
Vairs nav laika runāt, viņš teica. Piecpadsmit pāri vienpadsmitiem. Mums jāiet.
Viesnīca atradās Kremencova ielā, netālu no vecpilsētas, tieši platās upes krastā. Mēs izgājām no viesnīcas un devāmies uz ziemeļiem pa laternu apgaismotām ieliņām, lēni, neatlaidīgi soļojot Geto virzienā.
Par spīti kara postījumiem, par spīti sabrukumam, ko pilsēta bija piedzīvojusi pēc imperatora krišanas un valdības pārcelšanas uz Londonu, Prāgai joprojām piemita kaut kas noslēpumains un dižs. Pat es, Bartimajs, kas parasti izturos vienlīdz vienaldzīgi pret visiem tiem elles caurumiem uz Zemes, kuros man nākas uzturēties, tomēr novērtēju sīs pilsētas skaistumu pasteļtoņos krāsotās mājas ar augstajiem terasveida jumtiem, kas drūzmējās ap neskaitāmajām baznīcām ar smailajiem torņiem, sinagogām un teātra ēkām; dižo, lēno upi, kura plūda garām pilsētai un kurai pāri slējās dučiem dažādu tiltu (katru no tiem vaiga sviedros bija cēlis kāds džins [32] );[1] 1357. gadā es tiku iesaistīts paša skaistākā Akmens tilta celtniecībā. Deviņi no mums paveica šo darbu vienā naktī, iesvētot to, kā pieņemts, ar viena džina ieslodzījumu. Rītausmā mēs vilkām lozes, kuram šis gods pienāksies. Nabaga Hemfrijs joprojām mīt zem šī tilta, noteikti nogarlaikojies līdz nāvei, lai gan mēs iedevām viņam kāršu kavu, ar ko īsināt laiku. un plašo, grezno imperatora pili, kas skumji gulēja pakalna galā.
Zēns klusēja. Nekas pārsteidzošs savā dzīvē viņš reti bija devies ārpus Londonas. Laikam jau lūkojās apkārt, apbrīnodams pilsētas skaistumu.
- Cik briesmīga vieta, mans saimnieks beidzot uzsāka sarunu. Devro māju nojaukšanas kampaņa te būtu tieši vietā.
Es pārsteigts palūkojos uz zēnu. Vai man jāsaprot, ka zelta pilsēta Prāga tev nešķiet pietiekami pievilcīga?
- Nu… te viss ir tik nekārtīgs! Vai tad ne?
Tiesa, ieejot dziļāk vecpilsētā, ielas kļuva šaurākas un vairāk atgādināja labirintu, kurš savienoja vecpilsētu ar piepilsētas mājām. Mājas bija tik tuvu kopā, ka dienas gaisma tikko skāra bruģa akmeņus. Tūristiem šis ēku labirints noteikti šķiet apburošs. Bet manam augstākajam prātam tas ideāli atspoguļoja bezgalīgos cilvēka dzīves maldu ceļus. Un Netenjelam, jaunajam burvim no dižās Lielbritānijas, kas pieradis pie plašajiem, neglītajiem Vaitholas gaiteņiem, Prāgas vecpilsēta šķita pārāk nesakārtota, nekontrolējama.
- Šeit dzīvojuši diži burvji, es atgādināju.
- Toreiz, viņš noskaldīja. Es runāju par šodienu.
Mēs šķērsojām Akmens tiltu ar pussagruvušo torni kreisajā malā zem tā spārēm lidinājās sikspārņi, un pāris logos dega raustīgas sveču liesmiņas. Pat tik vēlā stundā ielās bija dzīva satiksme pāri tiltam ripoja vairākas vecmodīgas automašīnas ar augstiem motora pārsegiem un neparocīgi atveramiem jumtiem, citi čehi jāja ar zirgiem un vēl citi brauca vēršu vilktos ratos, kuros veda dārzeņus vai alus mucas. Lielākajai daļai vīriešu galvā bija melnas cepures franču armijas stilā acīmredzot mode bija mainījusies, kopš es pēdējo reizi viesojos šeit.
Zēns saviebās. Tas man kaut ko atgādina. Maskēšanās. Viņam līdzi bija neliela ādas soma, no kuras viņš tagad izvilka tieši tādu pašu cepuri. Vēl pēc brīža no somas dziļumiem iznira diezgan saņurcīta spalva. Mans saimnieks to pacēla augšup laternas gaismā.
- Kādā krāsā tā ir? Netenjels vaicāja.
Es brīdi padomāju. Neesmu pārliecināts. Laikam sarkana.
- Kāda toņa sarkana? Man vajag precīzāku aprakstu.
- Ķieģeļsarkana? Ugunssarkana? Tomātsarkana? Sarkana kā saulē apdegusi āda? Izvēlies, kas tev labāk patīk.
- Tātad ne asinssarkana? Mans saimnieks nolamājās. Man nebija laika, šī bija vienīgā spalva, ko varēju dabūt. Nu, gan jau būs labi. Viņš piesprauda spalvu pie cepures un uzlika to galvā.
- Kam tā domāta? es vaicāju. Cerams, ka tu nemēģini būt stilīgs, jo izskaties vienkārši idiotiski.
- Tas vajadzīgs darbam. Turklāt tā nebija mana ideja. Nāc, ir jau gandrīz pusnakts.
Mēs aizgriezāmies no upes un devāmies tieši vecpilsētas sirdī, kur Geto glabāja Prāgas senākos noslēpumus. [33] [1] Rūdolfa laikos, kad valdīja Svētā Romas impērija un seši ifrīti apsargāja tikko uzcelto Prāgas mūri, jūdu kopiena, kas šeit dzīvoja, apgādāja imperatoru ar naudu un maģiskiem izgudrojumiem. Ar spēku atspiesti šaurajās Geto ielās un nošķirti no pārējās burvju sabiedrības, jūdu burvji tolaik kļuva arvien varenāki. Tā kā uzbrukumi pret viņējiem bija ļoti bieži, viņu maģija bija paredzēta galvenokārt aizsardzībai piemēram, Lēva prasme radīt golemu, kas aizsargāja jūdus pret citu burvju un džinu uzbrukumiem.
Mājas šeit bija vēl mazākas un pussabrukušas, saspiedušās kopā tik cieši, ka likās tās notur tikai blakus ēkas. Mūsu noskaņojums, ienākot šajā rajonā, mainījās. Es, sajūtot, kā maģija lāso no visām veco akmeņu sienām, un atceroties pagātnē veiktos gājienus pa pilsētu, sajutu enerģijas pieplūdumu. Bet Netenjels, gluži pretēji, šķita kļūstam vēl drūmāks, murminādams un purpinādams gluži kā ķerts večuks.
- Vai tu tomēr nepastāstītu, ko mēs šeit darām? es pieklājīgi vaicāju.
Viņš ieskatījās pulkstenī. Bez desmit divpadsmit. Tieši pusnaktī man jābūt vecajā kapsētā. Zēns nodrebinājās. Atkal kapsēta! Vai tu spēj noticēt? Cik šeit vispār ir kapsētu? Tur mani gaidīs angļu spiegs, kas mani pazīs pēc šīs cepures, bet es viņu pazīšu pēc, citēju: "…neparastas sveces rokā". Nemaz neprasi, man nav ne jausmas, kāda tā varētu izskatīties. Iespējams, ka viņš varēs mums palīdzēt atrast kādu, kas varētu pastāstīt par golemiem.
- Tu domā, ka nekārtības Londonā izraisījis kāds čehu burvis? es vaicāju. Tā var arī nebūt.
Viņš pamāja, vismaz tā likās, skatoties uz milzīgo cepuri. Piekrītu. Man šķiet, ka kāds nodevējs no mūsu pašu ministrijas būs nozadzis aci no Siržulauzēja kolekcijas. Bet zināšanas par to, kā golemu vadīt, nāk no Prāgas. Londonā neviens neko tādu pirms tam nebija darījis. Varbūt spiegs mums varēs šajā jautājumā palīdzēt. Netenjels nopūtās. Lai gan šaubos. Ikviens, ko sauc "Arlekīns", noteikti ir vismaz nedaudz jucis.
- Ne vairāk par jums pārējiem ar jūsu muļķīgajiem uzvārdiem, Mandrāka kungs! Un kas jādara man, kamēr tu tiecies ar šo kungu?
- Vēro mūs, pats paliekot neredzams. Mēs esam ienaidnieka teritorijā, un es negrasos uzticēties Arlekīnam vai kādam citam. Šai jābūt kapsētai. Pārvērties!