Mēs bijām nonākuši pie bruģakmeņiem klāta pagalma, ko no visām pusēm ietvēra mājas ar maziem, tumšiem lodziņiem. Turpat bija arī augsti metāla vārti, aiz kuriem pacēlās tumši izaugumi, kas izskatījās pēc izlauztiem zobiem, tie bija augstākie un varenākie kapakmeņi šajā kapsētā.
Kapsētas platība bija tikai nedaudz lielāka par piecdesmit kvadrātmetriem, mazākā no visām pilsētā. Tomēr tā daudzus gadsimtus tika izmantota atkal un atkal, un tas padarīja to tik īpašu. Patiesībā mazās vietas dēļ apbedījumi tika veikti cits virs cita, un tā ar laiku kapsētas zeme bija pacēlusies pāris metru augstāk par pagalmu, kas pletās tai apkārt. Kapakmeņi pacēlās cits virs cita lielākie liecās pāri mazākajiem, mazie bija daļēji nospiesti pie zemes. Ar tās nepārprotamo juceklību kapsēta nenoliedzami biedēja Netenjela pie kārtības pieradušo prātu. [34] [1] Ari man tā lika nodrebēt, bet citu iemeslu dēļ. Šeit ļoti spēcīgs bija zemes elements tās spēks bija pacelts augšup, vājinot manu enerģiju. Džini šeit nebija vēlami viesi šī bija vieta, kur darbojās cita maģija.
- Tad ķeries klāt! viņš teica. Gaidu!
- Vai tad tas nebija tavs uzdevums?
- Pārvērties par kaut kādu riebīgu čūsku, mēra žurku vai kādu citu nakts radījumu. Es eju. Esi gatavs mani aizsargāt, ja tas būs nepieciešams.
Nekas man nesagādās lielāku prieku!
Šoreiz es izvēlējos būt sikspārnis ar lielām ausim un ādas spārniem. Veiksmīga pārvērtība sikspārnis ir ātrs, kluss un pieskaņojas nakts trokšņiem kapsētā. Ielidoju kapsētā starp augstajiem kapakmeņiem. Piesardzībai pārbaudīju skatu visos plānos: viss tīrs, tomēr tik piesātināts ar maģiju, ka kapakmeņi trīcēja no atmiņām par seno dienu darbiem. Neredzēju ne lamatas, ne sensorus, lai gan pāris aizsargtīklu virs tuvējām mājām liecināja, ka šeit joprojām dzīvo burvji. [35] [1] Aizsargtīkli bija samērā vāji caur tiem varētu izlauzties pat neapbruņots velnēns. Prāgas aizsardzības sistēmas bija gadsimtu vecas.
Kapsētā nevienu nemanīja tik vēlā stundā šaurās taciņas bija tukšas un tumsā tītas. Nokvēpušas lampas meta trīcošu gaismu. Es atradu milzīgu kapakmeni un eleganti nokarājos no tā, paslēpies zem spārniem un vērodams galveno kapsētas celiņu.
Netenjels ienāca pa vārtiem, oļiem čirkstot zem kurpēm. Tobrīd sāka zvanīt neskaitāmie Prāgas baznīcu zvani, ieskandinot noslēpumaino pusnakts stundu. [36] [1] Dažādu astronomisku un ar Zemes griešanos saistītu iemeslu dēļ pusnakts un pusdienlaiks ir tas brīdis, kad visi septiņi plāni saplūst tuvāk, ļaujot jūtīgākiem cilvēkiem ieskatīties tajā pasaules daļā, kas parasti viņiem ir liegta. Tieši tāpēc šajās stundās visvairāk pamana spokus, lodes, melnus suņus, raganas un citus mošķus, kas parasti gan ir tikai velnēni vai folioti, kuri maskējušies dodas savos uzdevumos. Tā kā nakts īpaši stimulē cilvēku iztēli, vairāk šausmu stāstu ir saistīti ar pusnakti, nevis ar pusdienlaiku, lai gan arī dienā var pamanīt tveicē izzūdošus tēlus, garāmgājējus, kuriem nav ēnas, un pūlī pazibošas bālas sejas.
Zēns skaļi nopūtās, nepatikā pašūpoja galvu un sāka soļot pa taciņām, vienu roku uz priekšu izstiepis, lai neuzskrietu kādam kapakmenim. Kaut kur ieūjinājās pūce pareģojot pēkšņu, vardarbīgu nāvi vai drīzāk smejoties par mana saimnieka smieklīgo cepuri. Asinssarkanā spalva šūpojās pie katra soļa.
Netenjels pielika soli. Sikspārnis nekustējās. Laiks ritēja lēni kā jau kapsētā. Pēkšņi uz ielas parādījās dīvaina būtne ar četrām kājām un divām rokām. Mans saimnieks to pamanīja un apstājās. Kad būtne ienāca gaismas lokā, atklājās, ka tie ir divi iemīlējušies jaunieši, kuru rokas bija savītas un galvas sakļautas kopā. Viņi skūpstījās, smējās un devās tālāk pa ceļu. Mans saimnieks viņus noskatīja ar savādu izteiksmi sejā. Laikam mēģināja izskatīties nicinošs.
Tālāk zēna soļošana, kas jau pirms tam nebija nekāda enerģiskā, kļuva pavisam lēna. Viņš šļūca uz priekšu, spārdīdams akmentiņus un šķietami nevērīgi tīdamies garajā mētelī. Nešķita, ka Netenjels domā par uzdoto darbu. Izlēmis, ka vajadzētu parunāt, es aizlidoju pie viņa.
- Galvu augšā! es sacīju. Tu izskaties zaudējis entuziasmu. Ja nebūsi piesardzīgs, atbaidīsi Arlekīnu. Iedomājies, ka tev ir norunāta romantiska tikšanās ar jaunu meiteni.
Nevaru apzvērēt bija ļoti tumšs bet man šķita, ka viņš nosarkst. Interesanti… iespējams, ka te varētu atklāties kas saistošs.
- Tas ir bezcerīgi, mans saimnieks nočukstēja. Ir jau pusviens. Ja šis spiegs būtu gribējis parādīties, mēs viņu jau būtu redzējuši. Es domāju… vai tu vispār klausies?
- Nē. Sikspārņa smalkās ausis jau bija uztvērušas attālas skaņas kaut kur kapsētā. Es uzlidoju gaisā. Tas varētu būt viņš. Sagatavojies, Romeo!
Es lidoju zemu gar kapakmeņiem, mezdams lokus, lai izvairītos no tiešas sadursmes ar nācēju.
Zēns izslējās, nolieca galvu, sakrustoja rokas uz muguras un sāka soļot uz priekšu, it kā dziļās domās iegrimis. Viņš neizrādīja, ka būtu pamanījis lēkājošo liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un ik pa brīdim uzmirdzēja starp kapakmeņiem.
24 netenjels
Ar acs kaktiņu Netenjels pamanīja, kā sikspārnis aizlido un nolaižas vecā īvē, kas pie savām saknēm bija pārcietusi neskaitāmos izrakumus. Sikspārnis apmetās uz sausa zara un nokarājās no tā ar galvu uz leju.
Netenjels dziļi ievilka elpu, sakārtoja cepuri un devās uz priekšu tik pārliecinoši un bezrūpīgi, cik vien spēja. Viņš nenolaida skatienu no figūras kapsētas viņā galā. Par spīti skepsei, Netenjels juta, ka šīs vietas nomācošā tumsa un vientulība sāk viņu negatīvi ietekmēt. Sirds sitās kā neprātīga.
Ko tad viņš īsti redzēja sev priekšā? Bālu, mironīgu liesmiņu, kas nāca arvien tuvāk un meta mirdzoši zaļgandzeltenu gaismu uz tuvākajiem kapakmeņiem.
Netenjels samiedza acis: nevienā no trim redzamajiem plāniem nebija vērojama dēmonu darbība. Acīmredzot nācējs bija cilvēks.
Beidzot grants čirkstoņa norādīja, ka noslēpumainais cilvēks ir iznācis uz celiņa. Tas neapstājās, bet droši nāca uz priekšu, un aiz viņa plandījās noskrandis apmetnis. Kad nācējs pietuvojās, Netenjels pamanīja nepatīkamas, mironīgi bālas rokas, kuras turēja priekšmetu, kas izstaroja blāvo gaismu. Zēns mēģināja saskatīt arī seju, bet to slēpa tumša kapuce. Neko citu nevarēja redzēt. Jaunais burvis pievērsa skatienu priekšmetam, kuru nācējs turēja rokā un no kura plūda fosforiscējošā gaisma. Tā bija svece, kas ieķīlēta starp…
- Fui, cik pretīgi! Netenjels čehiski izsaucās.
Nācējs apstājās kā iemiets. No kapuces atskanēja augsta, spalga balss: Ko jūs ar to gribējāt teikt? Tad svešais noklepojās un turpināja zemākā, lēnākā un noslēpumainākā balsī: Tas ir, es gribēju vaicāt ko jūs ar to domājāt?
Netenjels saviebās. Tā briesmīgā lieta, ko jūs nesat rokā. Tā ir smirdīga.
- Piesargietiess! Tas ir varens amulets!
- Tas ir nehigiēnisks mēsls! Kur jūs to dabūjāt?
- Nogriezu pie karātavām, kad spīdēja pusmēness.
- Varu derēt, ka tas nav pat dezinficēts. Jā! Paskatieties, kā tas lobās…
- Nelobās vis! Tie ir vaska pilieni no sveces.
- Nu, var jau būt, bet tik un tā nav prātīgi to staipīt līdzi. Es ieteiktu aizmest to aiz kapakmeņiem un nomazgāt rokas.
- Vai jūs apjēdzat, teica vīrs, kas aizkaitināts bija iespiedis vienu roku sānos, -ka runājat par maģisku objektu, kurš spēj apdullināt ienaidnieku un pamanīt maģisku novērotāju piecdesmit pēdu rādiusā? Tas ir vērtīgs priekšmets! Es netaisos to sviest prom.