Netenjels pašūpoja galvu. Jūs vajadzētu ieslodzīt! Šāda uzvedība Londonā nebūtu iedomājama.
Vīrietis pēkšņi sastinga. Londonā? Kāda man daļa gar Londonu?
- Jūs taču esat Arlekīns, slepenais aģents, vai ne?
Ilga pauze. Varbūt.
- Protams, esat. Kurš cits vēl tik vēlā naktī klīstu pa kapsētu? Man pat nevajadzēja redzēt to pretīgo sveci jūsu rokās, lai zinātu, kas esat! Turklāt jūs runājat čehiski ar angļu akcentu. Pietiek! Tagad es gribu informāciju, turklāt ātri!
Svešais pacēla gaisā brīvo roku. Pagaidiet mirklīti! Es pat nezinu, kas jūs tāds esat!
- Džons Mandrāks no valdības. Kā jūs jau ļoti labi zināt.
- Man vajadzīgi pierādījumi.
Netenjels pārbolīja acis. Redzat šo? viņš norādīja uz spalvu pie cepures. Asinssarkana spalva!
Vīrietis brīdi domāja. Man tā izskatās vairāk ķieģeļsarkana.
- Tā ir asinssarkana. Vai pēc brīža būs tāda, ja nebeigsiet pļāpāt muļķības un neķersieties pie lietas.
- Nu… labi. Bet pirms tam, vīrietis atkal ierunājās noslēpumainā balsī, man jāpārbauda, vai mūsu sarunu neviens nenoklausās. Atkāpieties! Arlekīns pacēla gaisā sveci un nomurmināja pāris vārdu. No sveces pacēlās gaiša uguns liesma, kļūstot par luminiscējošu gaismas loku. Pēc nākamās pavēles tas uzliesmoja un izpletās pa visu kapsētu. Netenjels pamanīja, ka sikspārnis nokrita no zara kā akmens, īsi pirms gaismas stars paslīdēja garām. Viņš neredzēja, kas ar sikspārni notika tālāk. Gaismas loks izpletās ārpus kapsētas un izgaisa tālumā.
Arlekīns pamāja. Varam runāt droši.
Netenjels norādīja uz sveci, kas bija atkal pieņēmusi sākotnējo izskatu. Šo triku es zinu. To sauc par Izgaismojošo apli, ko vada velnēns. Lai to izdarītu, svece nav jāiesprauž miroņa rokā. Visa tā gotiskā muļķošanās ir domāta, lai iebiedētu vienkāršos ļaudis. Mani tas neietekmēs, Arlekīn.
- Var jau būt… izdēdējusī, bālā roka pašāvās zem apmetņa un pakasījās. Tomēr man šķiet, ka jūs izliekaties pārlieku smalks, Mandrāk. Noniecināt mūsu maģijas pamatus. Viss nav tik tīrs un skaidrs, kā jūs to gribat padarīt. Asinis, rituāli, upuri un nāve… tas ir katra mūsu izrunātā buramvārda pamatā. Mēs visi balstāmies uz gotisko.
- Var jau būt, ka Prāgā, Netenjels norūca.
- Neaizmirstiet, ka Londonas varenība ir balstīta uz Prāgas bijušo diženumu. Tātad… Arlekīna balss pēkšņi kļuva lietišķa, velnēns, kas ieradās pie manis, ziņoja, ka jūs esat atsūtīts uz šejieni ļoti slepenā uzdevumā. Kāds tas ir, un kādu informāciju jums vajag no manis?
Netenjels, stāstot par iepriekšējo dienu notikumiem, runāja ātri un ar zināmu atvieglojumu. Arlekīns viņu klusēdams uzklausīja.
- Vai Londonā ir golemi? Arlekīns vaicāja, kad Netenjels apklusa. Brīnumi nekad nebeidzas. Te nu parādās gotiskās šausmas, gribat to vai ne. Interesanti…
- Interesanti un izskaidrojami? Netenjels cerīgi vaicāja.
- Nezinu. Bet varētu pastāstīt pāris noderīgu detaļu… Aši! Pieliecieties! Ar čūskas veiklību viņš metās zemē, un Netenjels darīja tāpat. Viņš gulēja, piespiedis seju pie kapsētas zemes, ieklausoties, kā uz bruģakmens skan soļi. Vējš atnesa cigarešu dūmu smaržu. Skaņas attālinājās. Pēc kādas minūtes slepenais aģents piecēlās kājās. Patruļa. Par laimi, viņu ožu ir novājinājuši pastāvīgie cigarešu dūmi. Mēs esam drošībā.
- Jūs teicāt…
- Jā. Pirmām kārtām, golema acs. Vairākas tādas tiek turētas Čehijas valdības slepenās mantu glabātavās. Bet Prāgas koncils ir aizliedzis tām jebkādu piekļuvi. Cik man zināms, šīs acis jau sen nav iemantotas maģiskiem nolūkiem, bet tām ir liela simboliskā vērtība, jo tieši ar golemu palīdzību Gledstona armijai tika nodarīti lieli zaudējumi, kad viņš pirmo reizi ieradās Eiropā. Pirms pāris gadiem viens no šiem priekšmetiem tika nozagts, un vainīgo tā arī neatrada. Es pieņemtu bet tās ir tikai manas domas ka šis pazudušais akmens vēlāk arī uzradies jūsu drauga Siržulauzēja kolekcijā.
- Atvainojiet, bet viņš nebija mans draugs, Netenjels iesaucās.
- Nu, tagad jau viņš nav nevienam draugs,vai ne? Jo viņš izgāzās. Ja viņš būtu uzvarējis, jūs visi tagad ar baudu tvertu katru viņa vārdu un aicinātu Siržulauzēja kungu svinīgās pusdienās. Aģents smagi nopūtās un nošņaukājās zem melnās kapuces. Paturiet uz mirkli sveci. Man vajag iedzert.
- Fui! Tā ir auksta un pretīga.
- Tūlīt. Arlekīns parakņājās apmetņa krokās un izvilka zaļu pudeli ar korķa aizbāzni. Viņš izvilka korķi un pielika pie lūpām pudeli, ko zem kapuces nevarēja redzēt. Atskanēja skaļa klunkšķēšana, ko pavadīja stipra liķiera smarža.
- Nu jau ir labāk. Neredzamās lūpas nočāpstināja, korķis tika iesprausts atpakaļ pudeles kaklā un pati pudelē paslēpta kabatā. Tagad es paņemšu to atpakaļ. Jūs taču to nesalauzāt? Jāatzīst, ka miroņa roka ir nedaudz trausla. Tātad, Arlekīns turpināja, iespējams, ka Siržulauzējs gribēja to izmantot pats, taču nāve pārvilka svītru visiem viņa plāniem. Un kāds cits, varbūt viņa sabiedrotais, tagad nozadzis šo priekšmetu no valdības krātuves un, šķiet, prot likt to lietā… Te viss kļūst sarežģītāks.
- Ir vajadzīgi arī buramvārdi, Netenjels sacīja. Tie tiek uzrakstīti uz pergamenta un ielikti golemam mutē, un tad tas atdzīvojas. Un šos buramvārdus neviens nezina jau daudzus gadus. Vismaz Londonā ne.
Slepenais aģents pamāja. Iespējams, ka šis noslēpums ir pazaudēts. Tāpat var gadīties, ka Prāgā to vēl zina, bet neizmanto. Koncils šobrīd nevēlas sadusmot Londonu, briti ir pārāk stipri. Viņi labāk sūta uz Londonu nelielas spiegu grupas, lai vāktu informāciju. Jūsu golems… tā būtu pārāk dramatiska rīcība ja atklātu čehu saistību ar šo lietu, sekotu tūlītējs iebrukums. Nē, man šķiet, ka jūsu meklētais ir vietējais dumpinieks, kas rīkojas, savu iemeslu vadīts.
- Bet kur man turpināt meklējumus? Netenjels vaicāja. Viņš nespēja apvaldīt žāvas. Zēns nebija gulējis kopš pagājušās nakts notikumiem Britu muzejā. Šī bija nogurdinoša nakts.
- Jāpadomā… aģents brīdi klusēja. Man jāaptaujā daži cilvēki. Satiksimies atkal nākamnakt, un tad es nosaukšu pāris vārdu. Viņš dramatiski apmeta apmetni sev ap pleciem. Mēs tiksimies…
Netenjels viņu pārtrauca: Ceru, ka jūs neteiksiet "karātavu ēnā" vai "pie apsūdzēto sola", vai kaut ko tikpat briesmīgu.
Arlekīns izslējās. Smieklīga doma!
- Labi.
- Es gribēju ierosināt tikties pie mera upuru masu kapavietām Hibernska ielā.
-Nē.
Aģents izskatījās aizkaitināts. Labi, viņš norūca. Sešos pie hotdogu stenda Vecpilsētas laukumā. Vai tas jums būs pietiekami bezpersoniski un garlaicīgi?
- Tas ir lieliski.
- Līdz tam… Apmetnim noplandot un ceļiem nokrakšķot, vīrieša stāvs pagriezās un devās prom pa kapsētas ceļu, mironīgajai gaismai apspīdot ceļu. Drīz vien gaisma vairs nebija redzama, tālumā slīdēja tikai saliekusies ēna un atskanēja lāsts, kad tā nejauši uzskrēja kapakmenim.
Netenjels apsēdās uz kapakmens, gaidīdams Bartimaja parādīšanos. Tikšanās bija veiksmīga, lai gan nedaudz kaitinoša, un tagad viņam bija pietiekami daudz laika atpūsties līdz nākamajam vakaram. Nogurušajā prātā atkal uzpeldēja atmiņas par Džeinu Ferēru. Viņas tuvums bija tik patīkams… tas bija reibinājis kā narkotikas. Viņš sarauca pieri protams, meitene taču bija raidījusi pret viņu Sarma burvestību. Un viņš gandrīz bija uzķēries, pat nepamanījis, kā visi sensori brīdina. Kāds viņš gan bija muļķis!