Meitene bija gribējusi vai nu viņu aizkavēt, lai Netenjels nepaspēj uz lidmašīnu, vai arī uzzināt vairāk informācijas. Turklāt Džeina acīmredzot darbojās sava meistara Divāla kunga uzdevumā, jo tieši viņš nevēlējās, lai Iekšlietu ministrijai šajā lietā veiktos. Aizdomājoties par pagātni, viņš atcerējās arvien vairāk šādu laipnību. Divāls, Tallovs, Ferēra… pat viņa meistare, Vaitvelas jaunkundze, izturējās pret viņu laipni tikai tad, kad zēns strādāja labi.
Netenjels izberzēja acis. Pēkšņi viņš jutās ļoti noguris.
- Izskatās, ka tu tūlīt nolūzīsi! Džins zēna izskatā sēdēja uz blakus kapakmens. Viņš sakrustoja kājas tāpat kā Netenjels un izteiksmīgi nožāvājās. Tev vajadzēja būt gultā jau pirms vairākām stundām!
- Vai tu visu dzirdēji?
- Lielāko daļu, izņemot to, ko viņš teica īsi pēc maģiskā apļa palaišanas. Tas gandrīz trāpīja, un man bija strauji jāevakuējas. Labi, ka koka saknes izkustinājušas dažus pieminekļus es paslēpos zem viena no tiem, kamēr aplis aizlidoja. Zēns izpurināja no matiem putekļus. Nav jau tā, ka es ieteiktu kapu bedres kā labāko slēpšanās vietu. Nekad nevari zināt, kurš tur jau guļ. Bet šī kapa iemītnieks bija ļoti viesmīlīgs, ļāva apgulties blakus. Džins piemiedza aci.
Netenjels nodrebinājās. Cik riebīgi!
- Runājot par kaut ko riebīgu vai tas puisis tiešām bija iestiprinājis sveci…
- Jā. Labāk par to nedomāt. Arlekīns ir pavisam jucis, bet tā jau droši vien notiktu ar katru, kas tik ilgi dzīvo Prāgā. Netenjels piecēlās un aizpogāja mēteli. Bet viņš var izrādīties noderīgs. Apsolīja rītvakar nosaukt dažu cilvēku vārdus.
- Labi, zēns atteica, pogājot savu mēteli tieši tāpat kā Netenjels. Varbūt tad sāksies kas interesantāks. Mani īpašie paņēmieni informācijas iegūšanā ir vai nu cepināt informācijas avotu uz lēnas uguns, vai izkārt ārā pa logu aiz vienas kājas. Uz čehiem tas iedarbojas labi.
- Tā mēs nerīkosimies, ja vien varēsim izvairīties, Netenjels devās uz kapsētas izeju. Varas iestādēm nevajadzētu uzzināt, ka mēs esam Prāgā, tāpēc nepievērsīsim lieku uzmanību. Nekādas vardarbības, nekādas liekas maģijas. Saprati?
- Protams. Džins plati pasmaidīja un soļoja vienā solī ar Netenjelu. Tu taču mani pazīsti.
25 kitija
D ivdesmit piecas minūtes pari deviņiem liela reida rītā Kitija soļoja pa Vestendas ielu. Meitene gāja ātri, gandrīz skriešus autobuss bija aizkavējies sastrēgumā uz Vestminsteras tilta, un viņa kavējās. Uz muguras lēkāja mugursoma, mati plīvoja.
Tieši pusdesmitos, sakarsusi un aizelsusies, Kitija ieradās pie Kolizeja teātra darbinieku ieejas, nospieda rokturi un atklāja, ka durvis nav aizslēgtas. Viņa vēl pameta skatienu pār plecu uz piedrazoto ielu un, nevienu neieraudzījusi, ieslīdēja iekšā.
Netīrs gaitenis, pilns ar butaforijām un apputējušām koka konstrukcijām, veda uz skatuvi. Pa aizķepušu loga rūti ieplūda nespodra gaisma, gaisā bija jaušama krāsas smarža.
Priekšā bija vēl vienas durvis. Sekojot norādījumiem, Kitija devās turp, atvēra tās un iegāja otrā istabā, kas bija pilna ar teātra kostīmiem. Šeit gaiss bija sasmacis. Uz galda mētājās pamestas pusdienas sviestmaizes, cepti kartupeļi un pustukšas kafijas krūzes. Kitija izgāja šai istabai cauri un iegāja nākamajā, gluži citādā te bija biezs paklājs, glītas tapetes. Smaržoja pēc cigaretēm un lakas. Viņa atradās tuvāk teātra galvenajai ieejai un skatītāju gaiteņiem.
Kitija apstājās un ieklausījās. Visā ēkā neatskanēja neviena skaņa.
Tomēr kaut kur kāds viņu gaidīja.
*
Ziņa par tikšanās vietu un laiku bija saņemta tikai šorīt, nokaitētā sagatavošanās darbu atmosfērā. Spalvaskāta kungs todien nebija atvēris veikalu, bet gan devies uz slepeno noliktavu, lai atlasītu ieročus vakara reidam. Arī pārējie bija aizņemti, sagatavojot melnas drēbes un tīrot ieročus. Freds pagrabā trenējās mest nazi mērķī. Hopkinsa kungs bija devis Kitijai norādījumus par Kolizeja teātri. Noslēpumainais labdaris bija izvēlējies vietu, kur mierīgi var tikties burvis un vienkāršais iedzīvotājs. Tur viņai kāds sniegs padomus, kas ir nepieciešami, lai ielauztos Gledstona kapavietā.
Par spīti tam, ka Kitija nemaz tik ļoti neatbalstīja biedru ieceri, šis vārds lika viņai nodrebēt. Gledstons. Stāsti par viņu bija leģendāri. Visu ļaužu draugs, ienaidnieku bieds. Apgānīt viņa kapu šķita tik nepiedienīgi, ka Kitija izvairījās par to domāt. Tomēr, ja viņiem izdotos, ja viņi atgrieztos mājās ar dārgumiem, kādus izcilus darbus Pretošanās kustība tad spētu paveikt!
Kitijai nebija nekādu ilūziju par šī reida sekām. Pretošanās kustības pamati bija sašūpoti. Spalvaskāta kungs bija vecs, un, par spīti nezūdošajai enerģijai, sirmā vīra spēks vājinājās. Bez viņa stingrās vadības grupa pašķirsies, un viņi visi atgriezīsies pie savas nožēlojamās dzīves zem burvju tupeles. Bet kas notiktu, ja viņi iegūtu kristāla lodi un burvju maku? Varbūt viņu likteņi vēl varētu mainīties, viņi būtu ieguvuši jaunu spēku. Šī doma lika meitenes sirdij sisties straujāk.
Bet vispirms bija jāsatiek noslēpumainais labdaris un jāiegūst viņa labvēlība.
Viņa soļoja pa gaiteni garām daudzām puspavērtām durvīm, pa kurām varēja nokļūt skatītāju zālē. Bija ļoti kluss, mīkstais paklājs un biezās tapetes slāpēja katru skaņu. Paklājs bija vīnsarkans, bet tapetes ar rozā un oranžām svītrām. Pie sienām dižojās pabalējuši pirmizrāžu plakāti, un ieplaisājušas misiņa lustras meta raustīgu gaismu. Kitija ātrā solī devās uz kāpnēm.
Augšup pa izliektām, šaurām kāpnēm, tad pa gaiteni, kas veda uz sešām ar aizkariem aizklātām nišām. Tās bija ieejas uz balkoniem, no kuriem burvji skatījās izrādes.
Virs katras nišas bija misiņa plāksnīte ar numuru. Kitija bez vilcināšanās devās līdz nišai ar numuru septiņi. Te gaidīja noslēpumainais labdaris.
Tāpat kā pie pārējām nišām, arī šeit aizkari bija pilnībā aizvērti. Kitija nostājās ārpusē, ieklausījās, bet neko nesadzirdēja. Meitene atmeta atpakaļ uz pieres nokritušu matu šķipsnu un sažņaudza kabatā sudraba karekli. Tad viņa apņēmīgi atvilka aizkarus un iegāja iekšā.
Loža bija tukša, tajā stāvēja tikai divi apzeltīti krēsli ar skatu pret skatuvi. Ložai priekšā bija aizvilkts aizkars, lai no zāles neviens te notiekošo nevarētu saskatīt. Kitija apmulsusi un satriekta apstājās. Vai viņa bija ienākusi nepareizajā ložā vai nepareizajā laikā? Nē. Drīzāk noslēpumainais burvis bija vienkārši nobijies un tā arī izlēmis neparādīties.
Pie viena no krēsliem bija piesprausta neliela papīra lapiņa. Kitija to norāva. To izdarījusi, viņa sajuta gaisa pūsmu un sadzirdēja soļu skaņu. Meitene salēcās. Viņai pie kakla bija piespiests kaut kas auksts un ass. Kitija sastinga.
Tad atskanēja balss klusa un domīga: Nemēģiniet pagriezties, dārgā! Duncis, kura pieskārienu jūs tikko sajutāt, ir kalts Romā pēc Bordžiju dzimtas pasūtījuma. Tas ir ne vien ass, bet tajā ir iepildīta arī inde. Ja tā saskarsies ar ievainojumu, jūs mirsiet trīspadsmit sekunžu laikā. Es to pieminu tikai tāpēc, lai sarunas laikā tiktu ievērota abpusēja pieklājība. Nepagriežoties pret mani, pagrieziet krēslu pret sienu. Labi. Tagad apsēdieties. Es apsēdīšos jums aiz muguras, un tad mēs parunāsim.
Kitija pagrieza krēslu pret sienu un apsēdās tajā, visu laiku jūtot dunča pieskārienu kaklam. Viņa dzirdēja drēbju švīkstoņu, ādas kurpju čīkstoņu un to, kā kāds apsēžas uz krēsla. Meitene lūkojās sienā un klusēja.