Atkal ierunājās svešais. Labi. Tagad mēs varētu pārrunāt darījumu. Ceru, jūs saprotat, ka mana rīcība ir tikai pašaizsardzība? Es nevēlu jums ļaunu.
Kitija stīvi vērās sienā. Arī mēs jums ne. Tomēr arī mēs esam nodrošinājušies ar aizsardzību.
Nezināmais labdaris norūcās. Kādu?
- Ārpusē pie teātra gaida mana kolēģe. Viņai rokās ir melna soma, kurā iesprostoti seši dēmoni. Šķiet, tas ir pietiekami spēcīgs ierocis, lai nolīdzinātu ar zemi visu ēku. Mēs to nesen nozagām no Aizsardzības ministrijas noliktavas. Es to pieminu tikai tāpēc, lai parādītu jums, ka arī mēs esam spējīgi uz lieliem darbiem. Ja es neatgriezīšos pēc piecpadsmit minūtēm, mana kolēģe palaidīs dēmonus teātrī. Kitijas seja palika neizteiksmīga. Tie bija meli.
Burvis ieķiķinājās. Labs ir, mīļā. Tad mums jāpasteidzas. Kā jau Hopkinsa kungs jums noteikti teica, esmu džentlmenis ar noslieci uz mākslu, kam ir zināmi sakari burvju aprindās. Tomēr, tāpat kā jums, arī man ir apnikusi burvju valdīšana. Balsī ieskanējās dusmas. Nelielu finansiālu domstarpību dēļ valdība ir man atņēmusi visus manus īpašumus un bagātību! Tagad esmu nabags, bet kādreiz gulēju Taškentas zīda palagos! Tas ir nepanesami. Nekas man nesagādātu lielāku prieku kā burvju valdības krišana! Tieši tāpēc es jums palīdzu.
Pēdējā runas daļa bija emocijām piesātināta, un katrs izteiksmīgāks izsauciens tika papildināts ar dunča smailes pieskārienu Kitijas kaklam. Meitene aplaizīja sausās lūpas. Hopkinsa kungs teica, ka jūs varēsiet mums sniegt nozīmīgu informāciju.
- Jā. Jums jāsaprot, ka man nav nekādas mīlestības pret vienkāršajiem ļaudīm, kuru labā jūs pūlaties. Bet jūsu rīcība ietekmē valdības stabilitāti, un tas man patīk. Tātad ķeramies pie lietas. Vai Hopkinsa kungs jums izstāstīja par manu piedāvājumu? Kitija pamāja. Pateicoties maniem sakariem burvju sabiedrībā, es esmu piekļuvis Gledstona dokumentiem un tos rūpīgi izpētījis. Atšifrējot dažus kodus, es atklāju nozīmīgas lietas par buboņu mēri, ko viņš ir atstājis sargāt savu kapu.
- Man tā šķiet samērā vāja aizsardzība cilvēkam ar viņa spējām, Kitija piebilda.
- Jūs esat gudra meitene ar savu viedokli, svešais atzinīgi teica. Gledstons pirms nāves bija vecs un slims, viņš nebija spējīgs ne uz ko lielāku. Tomēr savu viņš ir paveicis. Neviens nav uzdrošinājies apgānīt dibinātāja kapu, baidoties no saslimšanas ar buboņu mēri. Bet no šīs sērgas var izvairīties, ja ievēro dažus drošības pasākumus. Un tieši par tiem es jums pastāstīšu.
-Kāpēc lai mēs jums uzticētos? Es nesaprotu, kāpēc jūs mums palīdzat.
Nešķita, ka vīrieti šis jautājums aizkaitinātu. Ja es vēlētos iznīcināt jūsu grupējumu, viņš mierīgi bilda, policija jūs būtu sagrābusi jau tajā brīdī, kad pabāzāt galvu caur šiem aizkariem. Turklāt es jau izskaidroju, ka nekas nesagādātu man lielāku prieku kā burvju valdības krišana. Bet jums ir taisnība. Man ir vajadzīgs vēl kas cits. Pārlasot Gledstona dokumentus, es atklāju kapa dārgumu uzskaiti. Tur bija tādi maģiskie priekšmeti, kas varētu interesēt arī mani.
Kitija sagrozījās platajā, apzeltītajā krēslā. Lai aizietu no ēkas, man būs vajadzīgas vismaz divas minūtes. Varu zvērēt, mana draudzene ir ļoti precīza.
- Es runāšu īsi. Hopkinsa kungs jums noteikti pastāstīja par kapa dārgumiem jūs varēsiet dabūt visus maģiskos ieročus, man tie nav vajadzīgi, jo esmu pacifists. Esmu kolekcionārs un ļoti vēlētos dabūt Gledstona apmetni, kas salocīts guļ zem sarkofāga. Tam nav nekādu maģisku spēju, tāpēc jums tas nav vajadzīgs. Un, ja koka zizlis būtu saglabājies, es vēlētos arī to. Tam ir pavisam neliela maģiskā vērtība esmu pārliecināts, ka Gledstons to apveltījis tikai ar aizsargburvestību, lai atvairītu ķirmjus, bet man patiktu to redzēt savā kolekcijā.
- Ja mēs dabūjam pārējos dārgumus, varat uzskatīt, ka šie divi ir jūsu, Kitija atteica.
- Tātad esam vienojušies. Mēs visi no šī reida gūsim savu labumu. Te būs jums vajadzīgais ekipējums. Pa paklāju uz
Kitijas pusi tika pastumta maza, melna somiņa. Vēl neaiztieciet to! Somā ir šķirstiņš un āmurs. Tie jūs pasargās no buboņu mēra. Iekšā ir pamācība, kā ar tiem rīkoties. Darbojieties saskaņā ar to, un paliksiet dzīvi. Klausieties uzmanīgi, balss turpināja. Abatijas uzraugs dosies prom šonakt pusdivpadsmitos. Dodieties uz krusta ejas durvīm, es būšu noorganizējis, lai tās ir atvērtas. Nākamās durvis ir uz abatiju. Tās parasti nostiprinātas ar diviem aizbīdņiem, bet šonakt tie nebūs aizvērti. Virzieties uz abatijas ziemeļu daļu un uzmeklējiet Gledstona statuju. Aiz tās, paslēpta kolonnā, ir ieeja kapavietā. Lai tajā ieietu, jums tikai jāpagriež atslēga.
Kitija sagrozījās. Atslēga?
Kaut kas mazs un mirdzošs nokrita blakus somai. Sargājiet to labi un atcerieties ietīties burvestībās, pirms atverat kapu, vai arī visa šī runāšana būs bijusi veltīga.
- Mēs atcerēsimies.
- Labi. Viņa dzirdēja, kā nepazīstamais pieceļas no krēsla. Balss skanēja cieši aiz muguras. Tas arī viss. Vēlu veiksmi. Nemēģiniet pagriezt galvu.
Asā dunča pieskāriens kaklam kļuva vājāks, bet tas notika tik nemanāmi, ka Kitija pat īsti neapjauta, kurā brīdī svešais bija aizgājis. Meitene, sastingusi un acis plati iepletusi, pagaidīja vēl vienu minūti.
Beidzot viņai zuda pacietība.
Viņa pagriezās, rokā sažņaugusi sudraba karekli.
Loža bija tukša. Kad Kitija izmetās ārā gaitenī, atslēgu un somu krampjaini rokā turēdama, viņa nevienu vairs nemanīja.
26 kitija
L ālā pagātnē, pirms vēl pirmais burvis bija ieradies Londonā, dižā Vestminsteras abatija bija slavena ar savu spēku un ietekmi. Celta vairāku sen aizmirstu karaļu dinastiju paaudzēs, abatija bija izpletusies plašā apkārtnē, kur zinātkāri mūki pētīja bibliotēkas rakstu ruļļus un apstrādāja abatijas zemes. Galvenā baznīca bija apmēram trīsdesmit metru augsta, rietumu pusē virs svētnīcas pacēlās strupdegunaini torņi. Ēka bija būvēta no balta akmens, kas augošās pilsētas dūmu un maģijas putekļu iespaidā ar laiku kļuva pelēks.
Ritēja gadi, karaļi zaudēja varu, un to vietā nāca vairāki parlamenti, kas rīkoja sēdes un sanāksmes Vestminsteras zālē netālu no abatijas. Baznīcas ietekme valstī pamazām vājinājās, arī mūkiem bija pienākuši grūti laiki. Daudzas no abatijai piederošajām ēkām tika nopostītas, un tikai klosteri četras ēkas, izvietotas kvadrātā ap iekšpagalmu, palika neskarti. Kad parlamentu pārņēma jaunā valdība spēcīgu burvju grupa, kam nebija ne mazākās intereses par baznīcu, šķita, ka senā abatija varēs mierīgi sabrukt.
Bet šo celtni glāba sena tradīcija. Valsts vadītāji karaļi un premjerministri jau izsenis tika apbedīti kapenēs zem abatijas. Ap kolonnām pulcējās daudzas piemiņas zīmes, bet zemē bija ierakti kapi. Burvji, kuri tiecās pēc mūžīgas slavas tieši tāpat kā karaļi, izlēma turpināt šo tradīciju un tikt apbedītiem zem abatijas uzskatīja par lielu godu.
Atlikušie mūki tika izlikti no abatijas, te apmetās neliela garīdznieku kopa, kas veica ceremonijas, un abatija kļuva par kaut ko līdzīgu milzīgam kapam. Dienā tur iegriezās viens vai divi vienkāršie cilvēki, un naktī tās apkārtne bija tukša kā izslaucīta. Abatijai bija slikta slava.
Ēka tika apsargāta samērā vāji, tāpēc bija gluži niecīga iespēja, ka cilvēku grupa, kas precīzi pusdivpadsmitos ieradās pie neaizslēgtajām klostera durvīm un bez skaņas ielavījās iekšā, satiktu sargus.