- Nu taču! Kluss klikšķis, un pār akmens plāksnēm nolija gaisma. Niks bija nolicis lākturi zemē un tagad ar abām rokām mēģināja attaisīt aizbīdni. Aiz muguras, gandrīz ausī, Kitija dzirdēja Fredu nolamājamies. Viņa pamanīja, ka satraukumā ir sakodusi zobus tik cieši, ka žoklis sāpēja. Vai labdaris bija kļūdījies? Vai durvis joprojām bija aizslēgtas? Ja tā, tās bija stipras un labi noslēgtas. Tā bija vienīgā ieeja abatijā, un durvis uzlauzt viņi nespētu. Ar spridzināšanu riskēt nevarēja.
Kaut kas paslīdēja viņai garām. Viņa saoda Freda pēcskūšanās losjonu.
- Palaid mani! Pabīdies! Nika kurpju švīkstoņa, grabināšanās un Freda rūciens. Tad atskanēja skaļš krakšķis, ko pavadīja ierūsējušu eņģu čīkstoņa. Freda balsī skanēja apmierinājums. Man jau likās, ka nebūs nekādu problēmu. Tās nebija pat smagas!
Zēns atgriezās savā vietā. Nepasakot ne vārda vairāk, visi iegāja pa durvīm un aizvēra tās. Viņi bija Vestminsteras abatijas jomā.
Niks sakārtoja pārsegu uz lāktura, atstājot spīdēt tikai mazu gaismas kūli. Viņi pagaidīja, kamēr acis pierada pie tumsas. Baznīca nebija pilnīgi tumša: Kitija lēnām sāka saskatīt spokainas ēnas no lielajiem arkveida logiem, kas stiepās gar visu ziemeļu sienu. Tos no ārpuses apgaismoja garām braucošās automašīnas. Uz logu stikliem bija attēlotas dīvainas figūras, bet gaisma nebija tik spilgta, lai tās pilnībā saskatītu. No ielas nedzirdēja ne skaņas Kitija jutās kā ievīstīta milzīgā kokonā.
Pavisam netālu meitene saskatīja lielu akmens kolonnu, kuras augšējā daļa bija tīta ēnās. Tālāk stāvēja citas kolonnas, visas pie pamatnēm bija klātas ar dīvainiem, melniem plankumiem. Tie bija kapi, un, paskatoties uz tiem, meitene juta, ka vēderā kaut kas sagriežas.
Neskaidri spieķa klaudzieni liecināja, ka tuvojas Spalvaskāta kungs. Viņa vārdi, kaut arī izčukstēti zem maskas, atmodināja atbalsis, kas aizlidoja pa baznīcu gluži kā nopūtas. Pasteigsimies! Sekojiet man!
Spalvaskāta kungs, sekojot lāktura gaismai, gāja pa joma vidu. Viņš soļoja tik ātri, cik vien spēja, un pārējie mina viņam uz papēžiem. Stenlijs nogriezās pa kreisi. Ejot garām tumšai ailei, zēns uzmanīgi pacēla lākturi augstāk un šausmās iekliedzās. Viņš atlēca atpakaļ, un sašūpotā lāktura gaisma aizdejoja pa abatiju. Visiem ausīs skanēja kliedziena atbalss.
Spalvaskāta kungs apcirtās riņķī. Kitijai rokā uzzibēja nazis, Freds un Niks izrāva diskus. Kas noticis? Kitija nočukstēja, sirdij mežonīgi dauzoties.
No tumsas atskanēja Stenlija balss. Tepat blakus… spoks…
- Spoku nav. Pacel lākturi.
Stenlijs negribīgi paklausīja. Trīcošajā gaismā parādījās alkovs, kam blakus sienā bija izcirsta skeleta apaļskulptūra, kurai aptīts līķauts un rokā šķēps.
- Ak… Stenlijs novilka. Tā ir statuja.
- Muļķis! Kitija nošņācās. Tur vienkārši kāds ir apglabāts. Vai tu nevarēji kliegt vēl skaļāk?
- Iesim nu, Spalvaskāta kungs sacīja. Mēs veltīgi tērējam laiku.
Izejot no joma un nogriežoties ziemeļu transeptā, piemiņas plākšņu pie kolonnām kļuva vairāk. Niks un Stenlijs pacēla lākturus, lai tie apgaismotu kapus. Kaut kur tepat bija jābūt Gledstona kapavietai. Daudzas statujas bija izgatavotas dabiskā cilvēka auguma lielumā un attēloja slavenus burvjus, kuri sēdēja izrotātos krēslos, pētīdami atritinātus pergamentus, stāvēja augstās ailēs, bālām, stingām sejām nolūkodamies uz garāmgājējiem. Kāda burve bija attēlota smejoties un nesot pie rokas būrīti ar vardi. Par spīti izlēmīgajai runāšanai, Kitija jutās nobijusies. Jo ātrāk viņi pametīs šo vietu, jo labāk.
- Šeit, Spalvaskāta kungs čukstēja.
Pieticīga statuja no balta marmora vīrs, kas, pieri saraucis, stāv uz apaļa paaugstinājuma. Viņam mugurā ir vecmodīgs uzvalks ar iestīvinātu apkaklīti un ap pleciem brīvi krītošs apmetnis. Pie kājām bija iegravēts tikai viens vārds:
GLEDSTONS
Šim vārdam bija tāds autoritātes spēks, ka to gandrīz varēja sajust. Viņi sapulcējās tālāk no statujas, saspiežoties kopā. Spalvaskāta kungs ierunājās: Kapavietas atslēga ir man kabatā. Ieeja ir tajā kolonnā mazas bronzas durvis. Kitij un Anna, jums ir gaišākas acis atrodiet durvis un atslēgas caurumu! Saskaņā ar norādījumiem, viņš noklepojās, tam jābūt kreisajā pusē.
Kitija un Anna apgāja apkārt statujai un tuvojās kolonnai, spīdinot kabatas lukturīša gaismu. Uzmirdzēja metāls. Abas piegāja tuvāk. Durvis bija mazas, tikai pusmetru augstas un ļoti šauras. Uz tām nebija nekādu rotājumu, izņemot smalku naglu rindu visapkārt.
- Atradām, Kitija nočukstēja. Neliels atslēgas caurums kreisajā pusē. Anna uzspīdināja gaismu. Tam priekšā bija zirnekļa tīkli.
Parādījās Spalvaskāta kungs un pārējie.
- Nikolas, sagatavo apmetni.
Apmēram divas minūtes Kitija un pārējie stāvēja tumsā, smagi elpojot caur melno sejas masku un gaidot, kamēr Niks būs visu sagatavojis. Laiku pa laikam attāla dūkoņa liecināja, ka kaut kur Parlamenta laukumā aizbrauc limuzīns. Citādi viss bija kluss, izņemot Spalvaskāta kunga krekšķināšanu.
Niks noklepojās. Kārtībā. Tobrīd atskanēja sirēnas policijas automašīna aizbrauca pāri Vestminsteras tiltam un pazuda naktī. Spalvaskāta kungs pamāja. Ir laiks! Sastājieties tuvu kopā, lai apmetnis visus pasargātu.
Nebija vajadzības to atkārtot. Viņi sastājās ciešā aplī ar skatu uz vidu, pleciem saskaroties. Niks stāvēja vidū, turēdams rokā smalku melnkoka šķirstiņu un āmuru. Spalvaskāta kungs deva zīmi. Atslēga ir man rokā. Tiklīdz apmetnis mūs pārklās, es to pagriezīšu. Lai arī kas notiktu, stāviet mierīgi un nekustieties.
Niks pacēla āmuru un trieca to pret šķirstiņa vāku. Tas salūza divās daļās, krakšķim atbalsojoties kā pistoles šāvienam. No šķirstiņa uzvirpuļoja dzeltenu dzirksteļu spiets, tas savērpās un uzmirdzēja, tad sagriezās virs cilvēku grupiņas apmēram četru metru augstumā un nolija lejup kā strūklaka, atsitoties pret akmens grīdu un pazūdot tajā. Dzirksteles joprojām cēlās no šķirstiņa un lija lejup, ieskaujot cilvēkus mirdzošā kupolā.
Spalvaskāta kungam rokā uzmirdzēja atslēga. Viņš strauji pastiepās, uzmanoties, lai roka neparādītos ārpus mirdzošā kupola, ielika atslēgu slēdzenē un pagrieza, ātri atraujot roku.
Viņi gaidīja. Neviens nepakustējās. Kitija juta, kā pār pieri plūst auksti sviedri.
Bronzas durvis bez skaņas atvērās. Aiz tām bija melna tumsa, kurā parādījās zaļa gaismas bumba. Atlidojusi līdz atvērtajām durvīm, tā pēkšņi ieguva paātrinājumu, un pēc brīža pār visu telpu bija izpleties zaļš mākonis, izgaismojot statujas un piemiņas plāksnes. Pretošanās kustības dalībnieki saspiedās ciešāk zem sargājošā apmetņa, kamēr buboņu mēra mākonis dedzināja gaisu virs viņiem, paceļoties augstu gaisā. Viņi bija drošībā, kamēr nespēra kāju ārpus sargājošā kupola, bet pat šeit viņiem nāsīs sitās tāda smaka, ka bija jārīstās.
Cerams, ka apmetnis darbojas ilgāk nekā buboņu mēra burvestība, Spalvaskāta kungs dvesa, kamēr zaļais mākonis šūpojās uz priekšu un atpakaļ pa baznīcu. Ja ne… tad baidos, ka mēs kļūsim par tādiem pašiem skeletiem, kādus redzēja Stenlijs.
Zem apmetņa bija ļoti karsti. Kitija juta, ka apziņa aizmiglojas. Viņa saknieba lūpas un mēģināja koncentrēties noģībt tagad nozīmētu iet bojā.
Pēkšņi zaļais mākonis uzsprāga. Šķita, ka tas, neatradis upurus, bija spiests aprīt pats sevi. Vēl mirkli visa telpa mirdzēja mironīgi zaļajā gaismā, pēc brīža tā jau bija pazudusi un atkal iestājās tumsa.