Minūtes ritēja. No Kitijas deguna nopilēja sviedru lāsīte. Nevienam sejā nepakustējās ne vaibsts.
Tad Spalvaskāta kungs histēriski iesmējās. Kitijai pār muguru pārskrēja skudriņas. Likās, ka šefs ir sajucis prātā. Meitene instinktīvi parāvās malā, prom no vecā vīra, un izkāpa ārpus sargājošā kupola. Viņa juta vieglas tirpas, izejot cauri dzeltenajai dzirksteļu sienai, un tad vairāk neko. Kitija palūkojās apkārt un ievilka elpu.
Kaps ir atvērts, viņa teica.
27 bartimajs
T uvojās vakars. mazo kafejnīcu īpašnieki beidzot sarosījās, iededzot laternas un sakārtojot koka krēslus, kas dienas laikā bija sagāzti un izgrūstīti uz ietves. Tīna baznīcā [37] [1] Tīna baznīcā ir apbedīts Tiho Brahe (1546-1601) burvis, astronoms un liels dueļu piekritējs, viens no maniem patīkamākajiem saimniekiem. Nu, taisnību sakot, gluži nepatīkams saviem sāncenšiem, jo, būdams kaislīgs puisis, nepārtraukti iekūlās kautiņos un mēģināja noskūpstīt draugu sievas. Tieši tā viņš zaudēja degunu to kādā duelī nocirta viņa sāncensis skaistas sievietes dēļ. Es viņam pagatavoju skaistu zelta degunu, un kopš tā laika mēs kļuvām draugi. Tāpēc viņš mani parasti izsauca, lai pakavētos gudrās sarunās.
atskanēja zvanu spēle, un Prāgas iedzīvotāji izgāja uz ielām, lai dotos mājup.
Lielāko dienas daļu zēns bija nosēdējis pie balti klāta kafejnīcas galda, lasīdams čehu laikrakstus. Paskatoties uz augšu, viņš redzēja Vecpilsētas laukumu, kas atradās duci metru tālāk. Paskatoties lejup, pavērās vēl labāks skats uz tukšām kafijas krūzītēm un šķīvjiem, kas klāti ar desu ādām un sāļo cepumu drupačām, citiem vārdiem sakot, viņa pusdienu atliekām.
Es sēdēju viņam pretī, uz deguna uzlicis lielas saulesbrilles un mugurā uzvilcis modīgu mēteli, līdzīgu tam, kas bija mugurā manam saimniekam. Lai panāktu pilnīgi ticamu iespaidu, biju uzlicis uz šķīvja vienu sālsstandziņu un pārlauzis to uz pusēm, lai izskatītos, ka arī es esmu pusdienojis. Protams, patiesībā es ne ēdu, ne dzēru. [38] [1] Cilvēku ēdiens piesārņo mūsu būtību. Ja arī mēs kaut ko aprijam piemēram, kādu cilvēku tam jābūt dzīvam Jo tikai tā gars baro mūsu būtību, pārējais ir nederīgi kauli un miesa. Ceru, ka nesabojāju tev apetīti?
Vecpilsētas laukums bija viena no plašākajām vietām pilsētas austrumu daļā, to klāja nelīdzens bruģis, ko izraibināja gājēji un puķu stendi. Putnu bars lēni nolaidās skaistas piecstāvu mājas priekšā, no dūmeņiem pacēlās dūmi. Ainava bija tik skaista, cik vien varētu vēlēties, tomēr es biju nemierīgs.
- Vai tu beigsi dīdīties? Zēns nometa avīzi uz galda. Tu traucē man koncentrēties!
- Neko nevaru līdzēt. Mēs sēžam pārāk atklātā vietā.
- Nomierinies mums nekas nedraud.
Es zaglīgi palūkojos apkārt. Domā? Mums vajadzēja palikt viesnīcā.
Netenjels pašūpoja galvu. Ja man tajā žurku alā būtu jāpavada kaut mirkli ilgāk, es sajuktu prātā. Putekļu dēļ es neesmu kārtīgi izgulējies. Un visu nakti man virsū krita blaktis katru reizi, kad nošķaudījos, tās nobira uz segas.
- Ja tu esi tik putekļains, tev vajadzēja ieiet dušā.
Zēns izskatījās nokaunējies. Man nepavisam nepatika tās caurules. Un vanna izskatījās tāda… izsalkusi. Prāga tomēr ir droša te ir ļoti maz burvju. Visu laiku, kamēr mēs te sēžam, neesmu redzējis ne velnēnu, ne džinu, ne burvestību un mēs taču esam pilsētas centrā! Neviens neredzēs, kas tu patiesībā esi. Nomierinies.
Es nodrebinājos. Ja jau nu tu tā saki… Es negribētu piedzīvot brīdi, kad man jābēg un karavīri ar izstieptiem durkļiem dzenas man pakaļ.
Netenjels neklausījās. Viņš atkal bija paņēmis avīzi un lasīja. Pievērsos savai pēcpusdienas izklaidei plānu caurskatīšana un pārskatīšana.
Zēnam bija taisnība mēs nebijām redzējuši nevienu burvestību. Nevarētu teikt, ka valdības klātbūtne vispār nebūtu manīta pāris reižu pār laukumu bija pārsoļojuši karavīri tumši zilās uniformās, ar spožiem zābakiem un krāšņām cepurēm. [39] [1] Kā likums jo spožākas uniformas, jo vājāka armija. Zelta laikos Prāgas kareivji valkāja neuzkrītošus mundierus bez jebkādiem izskaistinājumiem, bet tagad, man par šausmām, viņi staigāja riņķī, apkrāvušies ar rotājumiem plušķaini uzpleči, misiņa pogas. Kareivjiem ejot, metāla rotājumi zvanīja kā zvaniņi. Salīdzinājumam Londonas Nakts policijas darbinieki staigāja neuzkrītošos, pelēkos uzvalkos, bet no viņiem visi baidījās.
(Vienreiz viņi apstājās pie mūsu galdiņa un palūdza uzrādīt personu apliecinošus dokumentus. Zēns pasniedza viltoto pasi, bet es karavīru virzienā raidīju nelielu burvestību, lai viņi aizmirstu prasību un ātrāk dotos prom.) Bet mēs netikām redzējuši neko maģisku: ne Izlūklodes, ne foliotus, kas maskējušies par baložiem, neko tamlīdzīgu. Viss šķita ļoti nevainojami.
Tomēr es varēju just, ka pāris kvartālu tālāk no mums notiek kaut kas maģisks, turklāt visos plānos. Tie šūpojās un zvanīja, visvairāk septītais plāns, no kura parasti nāk lielākās nepatikšanas. Šī maģiskā darbība nebija vērsta pret mums vismaz vēl ne. Tomēr tā mani uztrauca, īpaši tāpēc, ka mans saimnieks, būdams cilvēks, turklāt jauns un nekaunīgs, neko nejuta un turpināja uzvesties kā parasts tūrists. Man labāk būtu paticis maskēties.
- Vajadzēja sarunāt tikšanos kādā vientuļākā vietā, es uzstāju. Šeit ir pārāk daudz tautas.
Netenjels nošņācās. Un dot viņam iespēju atkal ierasties gūla izskatā? Labāk ne. Arī viņš var valkāt uzvalku un kaklasaiti tāpat kā visi pārējie.
Tuvojās seši vakarā. Zēns samaksāja rēķinu un sameta avīzes somā. Uz hotdogu stendu, viņš nokomandēja. Kā jau parasti, piesedz mani un aizsargā, ja kas notiek.
- Lai notiek, priekšniek. Šoreiz tev nav cepures ar sarkanu spalvu. Kā būtu ar sarkanu rozi rokās vai sārtu lenti matos?
- Paldies, nevajag.
- Es tikai piedāvāju…
Mēs pūlī izšķīrāmies. Es gāju gar pašu māju sienu, bet zēns droši devās uz laukuma centru. Tā kā lielākā daļa cilvēku, kas atgriezās mājās pēc darba, nez kāpēc gāja gar ielas malām, Netenjels izskatījās samērā vientuļš. Es vēroju, kā viņš aiziet. Zvirbuļu bars uzspurdza gaisā un aizlidoja virs namu jumtiem. Uzmanīgi tos pārskatīju, bet viņu vidū neredzēju nevienu dēmonu. Pagaidām viss bija kārtībā.
Vīrs ar smalkām ūsiņām un pašpārliecinātu dabu, piestiprinājis pie divriteņa ratus, aizbrauca līdz laukuma centram un uzstādīja tur hotdogu pārdošanas stendu. Viņš cepa maizītes un desiņas steidzīgajiem Prāgas iedzīvotājiem. Pie viņa letes jau bija sastājusies neliela rinda, kuras galā nostājās arī mans saimnieks, laiku pa laikam pametot skatienu apkārt.
Es nevērīgi nostājos vienā laukuma malā un pārlūkoju apkārtni. Man te nepatika pārāk daudzos logos atspoguļojās rietošās saules stari, neļaujot saskatīt, vai pa tiem kāds nolūkojas.
Bija jau seši. Arlekīns nerādījās.
Rinda pie hotdogu letes kļuva arvien īsāka. Netenjels bija pēdējais. Viņš pašļūca uz priekšu, meklēdams kabatās sīknaudu.
Es pārskatīju garāmgājējus dažādos laukuma stūros. Pie torņa stāvēja mazs pulciņš čehu, bet lielākā daļa iedzīvotāju joprojām steidzās mājup, nogriežoties ielās, kas ved prom no laukuma.
Ja Arlekīns šeit bija, viņš nedeva nekādu ziņu.
Nemiers pieauga. Joprojām nebija manāma nekāda redzama maģija, bet visi plāni virmoja.
Paraduma pēc pārbaudīju visas septiņas ieliņas, kas veda uz laukumu. Vismaz pavērās vairākas bēgšanas iespējas.