Netenjels tagad bija otrais rindā. Viņam priekšā stāvēja maza meitenīte, kas pieprasīja vēl vienu kečupa kārtu uz desiņas.
Pāri laukumam straujā solī devās garš vīrs. Viņam mugurā bija žakete, ap kaklu kaklasaite un pie rokas piebāzta soma. Es viņu nopētīju no galvas līdz kājām. Likās, ka viņš bija vienā augumā ar Arlekīnu, lai gan no tālienes bija grūti pateikt.
Netenjels šo vīru vēl nebija pamanījis. Viņš vēroja, kā mazā meitene ar abām rokām tur hotdogu.
Vīrietis ātrā solī devās Netenjela virzienā. Iespējams, pārāk ātri it kā viņam būtu kāds nezināms nolūks…
Es metos uz priekšu.
Vīrs pagāja cieši garām Netenjelam, neuzmetot viņam ne skatienu, un aizmaršēja pa bruģēto laukumu.
Atviegloti nopūtos. Iespējams, zēnam bija taisnība. Es biju pārāk uzvilkts.
Netenjels pirka hotdogu. Likās, ka viņš ar pārdevēju pārspriež salātu daudzumu.
Kur gan bija Arlekīns? Torņa pulkstenis rādīja divpadsmit pāri sešiem. Tas vīrs kavējās.
Laukuma malā sadzirdēju zvanīšanu attālu, ritmisku, gluži kā kamanu zvārgulīšus Lapzemes sniega klajumos. Likās, ka skaņa nāk no visām pusēm vienlaikus. Man tā šķita pazīstama, lai gan atšķīrās no visa, ko es pirms tam biju dzirdējis… nespēju noteikt, kas tā par skaņu.
Un tikai tad, kad pamanīju zilo mundieru rindas parādāmies katrā no septiņām ielām, kas veda uz laukumu, es beidzot sapratu. Uz bruģētajām ielām klabēja zābaki, šautenes saules gaismā mirdzēja, metāla nozīmītes šķindēja uz karavīru krūtīm, un Prāgas armija parādījās mūsu redzeslokā. Pūlis metās sānis, skanēja satrauktas balsis. Kareivji pēkšņi apstājās un nobloķēja visas ielas.
Skrēju pie Netenjela.
Mandrāk! es auroju. Aizmirsti par Arlekīnu! Mums jābēg.
Zēns pagriezās, turot rokā hotdogu, un pamanīja karavīrus. Cik apnicīgi!
-Visas ielas ir bloķētas, un mēs nevaram bēgt pa jumtiem. Arī tur viņiem ir skaitliskais pārsvars.
Netenjels pacēla skatienu un ieraudzīja, ka uz jumtiem sapulcējušies vairāki duči foliotu, kas tikko bija uzrāpušies pa notekcaurulēm un drūzmējās uz māju korēm un ap skursteņiem, lūrot uz mums un ar astēm rādot nepieklājīgus žestus.
Arī hotdogu tirgotājs bija pamanījis armijas vīrus un ar šausmu brēcienu uzlēca uz divriteņa un lielā ātrumā aiztraucās pa brugakmeņiem klāto laukumu, aiz sevis pametot desu, salātu un karstu ogļu taciņu.
- Tie ir tikai cilvēki, Netenjels sacīja. Te nav Londona. Izlauzīsimies cauri.
Mēs skrējām uz tuvāko Kārļa ielu. Man likās, ka tu nevēlies, lai es kļūstu vardarbīgs un lietoju maģiju, es sacīju.
- Aizmirsti par to. Ja mūsu čehu draugi grib kaut ko uzsākt, tad mēs varam… ak…
Mēs skatījāmies uz riteņbraucēju, kas, no bailēm kā sajucis un nesaprazdams, ko darīt, apriņķoja pāris apļu pa laukumu un tad, galvu noliecis un ātri pedāļus mīdams, mainīja virzienu un metās pret armijas rindām. Kāds karavīrs pacēla šauteni. Atskanēja šāviens. Riteņbraucējs noraustījās, galva nokārās uz sāniem, kājas nošļuka no pedāļiem. Bet divritenis, inerces dzīts, vēl kādu gabalu ripoja, raujot aiz sevis hotdogu ratus, ietriecās tuvākajā armijas rindā un apgāzās, uzmetot virsū kareivjiem pārdevēja ķermeni, desiņas, karstās ogles un kāpostu salātus.
Mans saimnieks apstājās, smagi elpodams. Man vajadzīgs vairogs! viņš sacīja. Tūlīt!
- Kā vēlies.
Pacēlu roku un apliecu mums abiem apkārt vairogu tas bija mirdzošs un labi saskatāms otrajā plānā; izskatījās pēc kartupeļa formas lodes, kas šūpojās, mums ejot. Un tagad sprādzienu! zēns norīkoja. Mums jāizlaužas cauri.
Neticīgi palūkojos uz Netenjelu. Vai esi pārliecināts? Tie vīri nav maskējušies džini.
- Nu labi, tad vienkārši notriec viņus malā. Nedaudz piekauj. Man vienalga, ja tikai tiekam prom neskarti…
Kāds karavīrs atrāvās no jucekļa, ko bija izraisījis velosipēdists, un izšāva. Lode lidoja no trīsdesmit metru attāluma, tieši cauri vairogam un atkal tālāk, pa ceļam sajaucot Netenjela matus.
Zēns nikni palūkojās uz mani. Kas tev tas par vairogu?
Es pārbolīju acis. Viņi šauj ar sudraba lodēm. [40] [1] Tā kā sudrabs ir mūsu būtībai indīgākā viela, tas spēj šķelt mūsu burvestības kā nazis sviestu. Lai gan Prāgā maģija vairs nebija tādā līmenī kā kādreiz, vecās gudrības viņi nebija aizmirsuši. Vecajos laikos sudraba lodes parasti netika izmantotas pret džiniem, bet gan pret citiem pretiniekiem.
Vairogs nav drošs. Es pagriezos, satvēru viņu aiz apkakles un tajā pašā mirkli pārvērtos. Slaidā, elegantā Ptolemaja forma izstiepās, āda kļuva par akmeni, tumšie mati par ķērpi. Tagad pa laukumu skrēja melnīgsnēja gargoila, velkot līdzi noskaitušos pusaudzi.
Kur tu skrien? Netenjels auroja. Visi ceļi ir nogriezti!
Gargoila paklabināja knābi. Klusē! Es domāju.
Lai gan padomāt šajā tracī bija grūti. Skrēju atpakaļ uz laukuma vidu. No visām ielām izsoļoja karavīru rindas, izstieptās šautenes mirdzēja, zābaki klaudzēja, nozīmītes žvadzēja. Folioti uz jumtiem dedzīgi sasaucās un sāka rāpties lejup, švīkstot gar sienām kā milzīgi kukaiņu bari. Gargoila palēnināja gaitu. Garām lidoja ložu krusa. Zēns pašlaik bija viegli ievainojams, tāpēc es parāvu saimnieku sev priekšā un sakļāvu akmens spārnus viņam pāri, neļaujot lodēm viņu savainot. Turklāt šādi es vairs nedzirdēju viņa iebildumus.
Sudraba lode atsitās man pret spārnu, skarot manu būtību ar indīgo pieskārienu.
Mēs bijām ielenkti sudraba lodes uz ielas, folioti uz jumtiem. Atlika tikai viena izeja vidusceļš.
Es nedaudz pacēlu spārnu un parādīju zēnam laukumu. Kā tev šķiet, kurai mājai ir visplānākās sienas? es vaicāju.
Kādu brīdi likās, ka viņš nesaprot. Tad tomēr Netenjelam atausa gaisma. Tu taču nedomā…
-Tai ar rozā slēģiem? Varbūt tev taisnība… Nu, paskatīsimies!
Mēs atkal skrējām cauri ložu krusai es, knābi uz priekšu izstiepis un acis samiedzis, zēns, smagi elsodams, mēģinādams saliekties līkumā un aizsegt ar rokām seju. Gargoilas ir diezgan labas skrējējas, ja ņem vērā viņu spēcīgās kājas un spārnus, kas paātrina gaitu, un es ar prieku varu teikt, ka aiz mums palika tikai apsviluši bruģakmeņi.
īsi aprakstīšu savu mērķi: četrstāvu ēka, kantaina un plata, ar augstiem arkveida logiem un veikalu pirmajā stāvā. Aiz tās pacēlās Tīna baznīcas torņi. [41] [1] Es gandrīz vai varēju sadzirdēt, kā vecais labais Tiho mani uzmundrina. Viņam patika derības. Reiz mēs saderējām, ka es nevaru ar vienu lēcienu tikt pāri Vltavas upei noteiktajā dienā. Ja man tas izdotos, viņš solīja nodot sevi manā rīcībā, lai es darītu, ko vien vēlos. Protams, vecais viltnieks bija izrēķinājis, ka tieši todien Vltavā būs pavasara plūdi. Todien upe izgāja no krastiem un kļuva daudz platāka nekā parasti. Es piezemējos otrā krastā līdz ar nagiem. Manu saimnieku tas tā uzjautrināja, ka viņš smējās, līdz zelta deguns nokrita no sejas.
Mājas īpašnieks ēku ļoti mīlēja katram logam priekšā bija nesen krāsoti rozā slēģi. Uz katras palodzes stāvēja puķu kastes, kurās ziedēja rozā un baltas peonijas. Pie katra loga bija piekārti gaisīgi mežģīņu aizkari. Švītīgi. Vēl tikai trūka, lai slēģos būtu izgrebtas mazas sirsniņas.
Karavīri no tuvākajām ielām skrēja šurp, gribēdami nogriezt mums ceļu.
Folioti rāpās lejup pa notekcaurulēm vai lēca no jumtiem, izmantojot rokas kā izpletņus.
Izlēmu, ka vislabāk būtu mērķēt uz otro stāvu, tieši pa vidu abiem ienaidnieku grupējumiem.