Ieskrējos un lēcu, spārnus plivinot, divas tonnas smagā gargoila uzšāvās gaisā. Mums pakaļ lidoja divas lodes un viens foliots, kas metās mums ceļā. Lodes mums pašāvās garām, bet foliots sadūrās ar akmens dūri, kura samīcīja viņu plakanu kā pīrāgu, kam kāds uzkāpis ar kāju.
Divas tonnas smagā gargoila ielidoja pa otrā stāva logu.
Vairogs joprojām darbojās, tādējādi lielākoties pasargājot mūs no stikla lauskām un koka šķembām, ķieģeļu gabaliem un plastikāta, kas lidoja uz visām pusēm. Tomēr zēns sāpēs iebļāvās, un vēl trakāk kliedza vecā kundze, kas mierīgi sēdēja klubkrēslā, kad mēs pēkšņi palidojām viņai garām. Es vēl paspēju uzmest skatienu guļamistabai, kura varēja lepoties ar skaistu mežģīņu ietērpu, un tad mēs atkal bijām ārā no mājas, triecoties cauri nākamajai sienai.
Mēs kritām lejup tumšā sānieliņā, un aiz mums nobira ķieģeļi un nokrita veļas gabali, ko kāds neapdomīgs indivīds bija izžāvis uz virves pāri ielai. Mēs piezemējāmies smagi. Zēns izlidoja gargoilai no nagiem un ievēlās renstelē.
Es lēnām piecēlos, mans saimnieks tāpat. Kliedzieni mums aiz muguras vēl bija slāpēti, bet uz kareivju un foliotu ierašanos vairs ilgi nebija jāgaida. Blakusieliņa veda uz vecpilsētu. Mēs metāmies tajā.
Pēc pusstundas mēs nokritām aizaugušā, neapsargātā dārzā, lai ievilktu elpu. Jau vairākas minūtes vairs nedzirdējām vajātājus. Es atkal biju pieņēmis Ptolemaja izskatu.
- Kā tad mums veicas ar to pārāk lielas uzmanības nepiesaistīšanu? es šķelmīgi vaicāju Netenjelam.
Viņš neatbildēja, tikai skatījās uz to, ko bija cieši sažņaudzis rokā.
- Ieteiktu aizmirst Arlekīnu, es turpināju. Ja vien viņam būtu kaut nedaudz veselā saprāta, pēc šāda trača šis vīrs dotos trimdā uz Bermudu salām. Tu viņu vairs nesadzīsi rokā.
- Zinu, saimnieks novilka. Turklāt no viņa vairs nebūtu lielas jēgas. Arlekīns ir miris.
- Ko? Mana daiļrunība pēkšņi izsīka. Tikai tagad es sapratu, ka zēns joprojām tur rokā hotdogu. Tas gan izskatījās krietni samīcīts pēc visiem šiem piedzīvojumiem, turklāt klāts ar koka skaidām, stikla gabaliņiem un puķu ziedlapiņām. Taču zēns nenovērsa no tā acis.
- Paklau, es zinu, ka esi izsalcis, sacīju, bet tas jau ir par traku. Labāk nopirksim kādu sviestmaizi!
Zēns pašūpoja galvu. Ar putekļainajiem pirkstiem viņš paplēta maizi. Tas, ko Arlekīns mums solīja. Nākamais, pie kā griezties.
- Pie desas?
Nē, muļķi. Te… Netenjels izvilka no hotdoga salocītu papīra lapiņu, notašķītu ar kečupu. Arlekīns bija hotdogu pārdevējs. Tā viņš maskējās. Un tagad viņš ir miris, tāpēc atriebt viņa nāvi ir daļa no mūsu uzdevuma. Bet vispirms jāatrod šis burvis.
Viņš atlocīja papīra lapu, uz kuras bija uzšņāpti pāris vārdu:
Kafka
Zelta iela 13
28 bartimajs
M an par prieku, zens no sadursmes Vecpilsētas laukumā šķita kaut ko mācījies. Tagad viņš vairs netēloja angļu tūristu, bet visu atlikušo vakaru ļāva man viņu klusi un zaglīgi vest pa Prāgas vecpilsētas mazajām ieliņām, gluži kā pienākas diviem spiegiem, kas atrodas naidīgā valstī. Mēs lēni virzījāmies uz ziemeļiem un izvairījāmies no karavīru patruļām, paslēpdamies zem slēpņa vai ielavīdamies kādā pamestā mājā. Mūs glāba tumsa un tas, ka ienaidnieki nebija apveltīti ar maģiskām spējām. Pār jumtiem pārskrēja daži folioti, raidot maģiskas pulsācijas, bet es tās viegli atsitu, netiekot pamanīts. Bet nekas bīstamāks nesekoja mums pa pēdām netika sūtīti ne ifrīti, ne džini. Prāgas varas iestādes pilnībā paļāvās uz saviem karavīriem, un tas nāca mums par labu. Nepagāja ne stunda pēc bēgšanas sākuma, kad mēs jau bijām šķērsojuši Vltavu dārzeņu pārvadājamajā kravas automašīnā un tagad pa dārzu rajonu devāmies pils virzienā.
Impērijas zelta laikos kalns, uz kura pacēlās valdnieka pils, krēslai iestājoties, tika izgaismots ar tūkstoš laternām [42] [1] Laternas bija veidotas no stikla, un katrā no tām bija iesprostots velnēns. Laternu priekšnieks, viens no ievērojamākajiem galma burvjiem, katru vakaru devās gar kalnu, paziņojot velnēniem, kādā krāsā un kādā intensitātē šonakt jāparādās. Rūpīgi izvēloties katru pavēli, skats varēja būt veidots gan pasteļtoņos, gan ļoti spilgts, bet tas vienmēr sakrita ar noskaņu pilī.
tās mainīja krāsas un dažkārt arī atrašanās vietu, metot daudzkrāsainu gaismu uz kokiem un mājām. Tagad laternas bija saplēstas un sarūsējušas. Izņemot tos pāris oranžos gaismas laukumus, kas spīdēja no attāliem logiem, pārējais pilskalns grima tumsā.
Mēs nonācām pie augstajām akmens kāpnēm. Augšā bija Zelta iela es redzēju, kā tā mirdz zvaigžņu gaismā, izceļoties uz tumšā, aukstā kalna. Kalna pakājē bija zema siena, aiz kuras slējās atkritumu kaudze. Es atstāju Netenjelu te gaidot, kamēr pats sikspārņa izskatā devos augšup.
Austrumu puses kāpnes bija nedaudz mainījušās kopš tām senajām dienām, kad mana saimnieka pēkšņā nāve bija mani atbrīvojusi no kalpošanas. Bet es nevarēju cerēt, ka man atkal nāks palīgā kāds ifrīts un nobeigs manu pašreizējo pavēlnieku. Vienīgās dzīvās būtnes, ko es sastapu ceļā, bija trīs resnas pūces, kuras sēdēja tumšajos kokos. Es pārbaudīju visos septiņos plānos tās bija tikai pūces.
Otrpus upei mūs joprojām meklēja. Es dzirdēju karavīru svilpes, kas lika man priekā uzgavilēt. Kāpēc? Jo Bartimajs bija ātrāks par viņiem, jo džins, ko viņi meklēja, jau bija tālu projām, lidodams augšup pa divsimt piecdesmit sešiem pilskalna pakāpieniem. Un man priekšā norisinājās kaut kas tāds, kas lika šķindēt visiem septiņiem maģiskajiem plāniem, tā bija savāda, nenosakāma maģija. Kļuva arvien interesantāk.
Sikspārnis palidoja garām pussagruvušajam Melnajam tornim, kur kādreiz stāvēja labākās sardzes vienības, bet tagad mitinājās tikai kraukļu bars. Aiz torņa atradās mans mērķis šaura un nemīlīga iela, kuras malās stiepās pieticīgas kotedžas ar augstiem dūmeņiem, maziem lodziņiem ar plastikāta slēģiem un koka durvīm, kas veda tieši uz ielas. Pat zelta laikos šī vieta izskatījās tāpat. Zelta ielā valdīja citi noteikumi.
Jumti, kas vienmēr bija nedaudz ieliekušies, tagad bija gandrīz pilnībā sagāzušies ielūzušas sijas un nolupuši dakstiņi. Es nometos uz pirmās mājas jumta un nopētīju ielu. Alkatīgā imperatora Rūdolfa laikā Zelta iela bija dižs maģijas centrs, kura mērķis bija izgatavot Filozofu akmeni. [43] [1] Izdaudzinātais akmens, kas it kā spēj pārvērst ikvienu metālu zeltā un sudrabā. Tā esamība, protams, ir pilnīgas muļķības, kā tev varētu pastāstīt ikviens velnēns. Mēs, džini, spējam mainīt lietu izskatu ar ilūziju palīdzību, bet pilnībā mainīt kādas lietas būtību nav iespējams. Bet cilvēki nekad neklausās tajā, kas viņiem nepatīk, un tādējādi neskaitāmi alķīmiķi ir velti izniekojuši savu dzīvi.
Katra māja šeit piederēja kādam alķlmiķim, un tolaik mazās kotedžas dūca no darbīguma. [44] [1] Burvji ieradās šurp no visām pasaules malām no Spānijas, Lielbritānijas, sniegotās Krievijas un Indijas tuksnešiem, cerēdami radīt Filozofu akmeni un iegūt milzīgo atlīdzību. Katrs bija daudzu amatu meistars, katra kalpībā atradās ducis džinu. Katrs verdzināja savus kalpus daudzus gadus, bet tā arī neieguva cerēto. Viņu bārdas nosirmoja, rokas kļuva vārgas, apmetņi zaudēja krāsu no neskaitāmajām izsaukšanām un eksperimentiem. Cits pēc cita viņi vēlējās atteikties no uzsāktā darba, bet Rūdolfs to neļāva. Tie, kas mēģināja aizbēgt, tika apturēti pie pilskalna kāpnēm. Tie, kas gribēja tikt prom, izmantojot maģiju, atklāja, ka ap kalnu apvilkts aizsargtīkls. Viņi nevarēja aiziet. Daudzi nomira cietumos, citi beidza dzīvi pašnāvībā. Tiem dēmoniem, kas bija šeit klāt, tā bija laba mācība arī mūsu gūstītāji var tikt notverti savu ambīciju tīklos.