Pat tad, kad Filozofu akmeni neviens vairs nemēģināja izgatavot, iela palika to ārzemju burvju mājvieta, kas strādāja čehu labā. Valdība vēlējās, lai viņi būtu tuvu pilij, kur tos varēja labāk pieskatīt. Un tā tas turpinājās līdz dienai, kad pilsētā ieradās Gledstona spēki.
Tagad te nemitinājās neviens svešzemju burvis. Mājas bija mazākas, nekā es atcerējos, saspiedušās kopā kā putni uz zemesraga. Es sajutu seno maģiju, kas bija dziļi iesūkusies māju sienās, bet jaunas maģijas te gandrīz nebija. Izņemot… attālo plānu trīcēšanu, kuras avots tagad atradās vēl tuvāk. Sikspārnis uzmanīgi palūkojās apkārt. Ko tas redzēja? Suni, kas raka alu netālu no mūra sienas. Logu, kas atklāja izgaismotu istabu, kur vecs vīrs bija saliecies pie kamīna. Jaunu sievieti, kas uzmanīgi gāja pa bruģēto ielu augstpapēžu kurpēs, iespējams, dodamās pils virzienā. Tumšus logus, aizvērtus slēģus, caurus jumtus un salauztus skursteņus. Vieglu vēja pūsmu. Pustoņos ieturētu ainavu.
Un trīspadsmito numuru, apmēram ielas vidū, kas neatšķīrās no pārējām mājām ar savu drūmo un melanholisko izskatu, tomēr sestajā plānā to apjoza aizsargtīkls. Tur dzīvoja kāds, kas nevēlējās, lai viņu traucē.
Sikspārnis palidinājās augšup pa ielu, uzmanīgi izvairīdamies no aizsargtīkla stariem. Pārējā iela bija tumša un klusa, pilnībā iegrimusi vakara nodarbēs. Ātri lidoju atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru biju ieradies, lejā pie sava saimnieka.
- Es atradu to māju, ziņoju. Vidēji stipra aizsardzība, bet domāju, ka tiksim tai garām. Pasteidzies, kamēr nevienu nemana.
Esmu jau teicis to iepriekš, bet nespēju neatkārtot, ka cilvēki ir vienkārši bezpalīdzīgi, kad jādarbojas pašu spēkiem. Jūs pat nespējat iedomāties, cik ilgs laiks bija nepieciešams, lai zēns uzkāptu tos nieka divsimt piecdesmit sešus pakāpienus, cik bieži viņam bija jāapstājas un jāievelk elpa un kādā krāsā pēc tam bija viņa seja…
- Kaut mēs būtu paņēmuši līdzi papīra maisiņu, es teicu. Tad mēs to varētu uzmaukt tev galvā. Šobrīd tava seja ir tik sarkana, ka noteikti redzama pat Vltavas otrā krastā. Šis taču nebija nekāds lielais pakalns!
- Kāda… kāda aizsardzība tai mājai ir? Zēns joprojām domāja par darbu.
- Diezgan plāns aizsargtīkls. Nekādu problēmu. Vai tu vispār nenodarbojies ar sportu?
- Nē. Man nav laika. Esmu pārāk aizņemts.
- Ak pareizi, es aizmirsu, cik tu tagad esi nozīmīgs.
Pēc desmit minūtēm mēs nonācām pie sagruvušā torņa un es atkal kļuvu par Ptolemaju. Šādā izskatā mēs nonācām līdz ielas pagriezienam, kur mans saimnieks atspiedās pret sienu, lai atvilktu elpu, un palūkojās uz Zelta ielu.
- Nav nekāda skaistā ainava, vai ne? es komentēju.
-Jā. Viņiem vajadzētu… te visu nolīdzināt… un uzcelt no jauna.
- Es runāju par tevi.
- Kura… kura māja tā ir?
- Trīspadsmitais numurs? Pa labi, trīs mājas tālāk, ar balto apmetumu. Kad būsi beidzis elst un pūst, dosimies tālāk.
Mēs uzmanīgi aizlavījāmies līdz kotedžai, slēpdamies ēnās. Mans saimnieks jau gatavojās soļot uz parādes durvīm. Es izstiepu roku, lai viņu apturētu. Pagaidi! Aizsargtīkls ir tieši tev priekšā. Vēl sprīdis, un tu tajā ieskriesi.
Viņš apstājās. Kā tu domā tikt iekšā?
- Es nedomāju, sīkais, es zinu. Es ar tādām lietām nodarbojos jau tolaik, kad Babilona vēl bija neliels miestiņš. Paej malā, skaties un mācies.
Es piegāju pie mirdzošā tīkla, kas aizklāja ieeju mājā, un pieliecos tam tuvāk. Izvēlējos mazu caurumiņu tīklā un viegli tam uzpūtu. Man izdevās: elpas [45] [1] Burvestību veido izelpa no mutes un maģiska zīme. Tas nekādā veidā nav saistīts ar nevēlamo vējiņu, kas tiek radīts pilnīgi citā veidā. radītā sudraba burvestība ielidoja caurumā un tur palika, nedz izkrītot cauri, nedz pazūdot. Turklāt tā bija pārāk viegla, lai iekustinātu trauksmes mehānismu. Pārējais bija bērnu spēle. Es uzmanīgi paplašināju sudraba riņķi, kas lēnām plēsa tīklu. Pāris minūšu laikā tīklā netālu no zemes parādījās liels, apaļš caurums. Es izliecu to kā vārtus un nevērīgi izkāpu cauri. Tava kārta!
Zēns sarauca pieri: Darīt ko? Es joprojām neko neredzu.
Nedaudz aizkaitināts, es pārveidoju vārtus tā, lai tie būtu redzami otrajā plānā. Jūties laimīgs? Uzmanīgi kāp cauri.
Zēns tā arī izdarīja, bet nejutās pietiekami iespaidots. Ha! Varbūt tas caurums tur jau bija.
- Nav mana vaina, ka jūs, cilvēki, esat tik akli, es nošņācu. Bet tu kārtējo reizi pieņem manas prasmes kā kaut ko pašu par sevi saprotamu. Piecu tūkstošu gadu laikā uzkrātā pieredze tavā rīcībā, bet tu pat paldies nepasaki! Labi. Ja tu netici, ka te ir aizsargtīkls, es ļoti vienkārši varu to iedarbināt. Tad tikai sagaidi burvi Kafku.
- Nē, nē, viņš aši nobēra. Es tev ticu.
- Vai esi pārliecināts? es joprojām turēju pirkstu sprīža attālumā no mirdzošā aizsargtīkla.
- Jā! Nomierinies. Mēs pielavīsimies pie loga un pārsteigsim viņu nesagatavotu.
- Labi. Tu pirmais.
Viņš pārliecinoši devās uz priekšu, tieši virsū otram aizsardzības tīklam, ko es nebiju pamanījis. [46] [1] Tas bija ļoti smalks. Redzams tikai septītajā plānā, no ļoti tieviem diedziņiem. Ikviens varētu to palaist garām. Mājā iegaudojās skaļa sirēna, kas šķita sastāvam no dučiem zvanu un pulksteņa sitienu. Tā skanēja vairākas sekundes. Netenjels skatījās uz mani. Es skatījos uz Netenjelu. Pirms kāds no mums paspēja kaut ko uzsākt, skaņa apklusa un kotedžas durvis nograbēja. Tās atvērās, un pa durvīm izbrāzās garš vīrietis lielām acīm un naktsmici galvā [47] [1] Protams, viņam mugurā bija ne tikai naktsmice, bet arī citas drēbes. Bet par tām es pastāstīšu vēlāk šis ir pārāk saspringts stāstījuma brīdis., nikni kliegdams.
- Es taču tev teicu, ka ir par agru! viņš sauca. Tas nebūs gatavs līdz rītausmai! Vai tu liksi mani mierā… Ak tā. Viņš pirmo reizi pamanīja mūs. Kas par velnu?
- Jūs gandrīz uzminējāt, es sacīju. Lai gan tas atkarīgs no skatapunkta. Es metos uz priekšu un notriecu viņu pie zemes. Pēc brīža viņam rokas bija skaisti sasietas aiz muguras ar halāta jostu. [48] [1] Redzi nu? Viņam mugurā bija halāts. Un pidžama. Viss gluži piedienīgi. Tas bija domāts, lai novērstu jebkādas straujas roku kustības, ar kurām viņš varētu kādu atsaukt palīgā. [49] [1] Vai rupjas roku kustības, kas varētu satraukt zēnu. Mute tika aizbāzta ar gabalu no Netenjela krekla, lai neļautu izteikt nekādas maģiskas komandas. To izdarījis, es pieslēju svešo kājās un iegrūdu atpakaļ istabā, pirms vēl mans saimnieks paspēja izteikt kādu komandu. Nepieciešamības gadījumā džins spēj rīkoties tik ātri.
- Paskaties tikai! es lepni teicu. Un nav pat redzamu vardarbības pēdu.
Mans saimnieks samirkšķināja acis. Tu sabojāji manu kreklu! Saplēsi to uz pusēm!
- Žēl gan, es novilku. Tagad aizver durvis. To mēs varēsim pārrunāt iekšā.
Aizvēruši durvis, mēs beidzot apskatījām arī burvja dzīvesvietu. Kafkas kunga mājvietu vislabāk raksturotu vārdu savienojums "mākslinieciska nekārtība". Grīda, gulta un visas pārējās virsmas bija nokrautas ar grāmatām un manuskriptiem, dažviet vairāku collu biezumā. Savukārt grāmatu lapas un manuskriptus klāja bieza putekļu kārta, tās bija izraibinājušas piezīmes un daudzi nepievilcīgi pleķi, kas izskatījās kā pārpalikumi no pusdienām. Šajā juceklī vēl bija pamanāms liels galds un krēsls, sofa un istabas stūrī vienkārša, četrkantaina izlietne. Daži pergamenta rituļi bija nonākuši arī izlietnē.