Izskatījās, ka kotedžas pirmajā stāvā ir tikai šī viena istaba. Logs istabas tālākajā sienā atklāja skatu lejup no kalna pilsētas ugunis dūmakaini atspīdēja cauri stiklam. Uz otro stāvu pacēlās koka kāpnes, kas, visticamāk, veda uz guļamistabu. Neizskatījās, ka burvis pēdējā laikā būtu turp devies: tuvāk ieskatoties, viņa acis bija ļoti nogurušas un vaigi iekrituši. Turklāt viņš bija ļoti tievs, salīcis, it kā no viņa būtu aizplūdusi visa enerģija.
Ne pārāk iespaidīgi ne burvis, ne istaba. Tomēr šis bija punkts, kur radās septiņu plānu kustēšanās: es to jutu vēl stiprāk nekā iepriekš. Man pat klabēja zobi.
- Apsēdini viņu, mans saimnieks teica. Piemēram, uz dīvāna. Pagrūd tos papīrus malā! Labi. Viņš apsēdās uz galda malas, vienu kāju uz grīdas un otru viegli šūpodams. Tātad, viņš vērsās pie gūstekņa skaidrā čehu valodā, man nav daudz laika, Kafkas kungs. Ceru, ka piekritīsiet sadarboties.
Burvis paskatījās uz zēnu nogurušām acīm un pamāja.
- Es jūs brīdinu, Netenjels turpināja, ka esmu ļoti ietekmīgs burvis. Manā rīcībā ir daudz varenu garu. Būtne, ko jūs redzat savā priekšā, es iztaisnoju plecus un izriezu krūtis, ir tikai viena no mazākajām un nenozīmīgākajām manā kalpībā. -
Nolaidu plecus un izgāzu vēderu. Ja nesniegsiet man vajadzīgo informāciju, jo ļaunāk jums.
Kafkas kungs izgrūda grūti saprotamu skaņu, tad pamāja un pārgrieza acis.
Zēns paskatījās uz mani. Kā tev šķiet, ko tas nozīmēja?
- Kā lai es zinu? Iesaku izņemt viņam no mutes lupatu un noskaidrot.
- Labi. Bet ja viņš izteiks kaut zilbi burvestības, nekavējoties iznīcini viņu! Netenjels savilka niknu seju, kas lika viņam izskatīties kā kuņģa čūlas mocītam slimniekam. Es atbrīvoju burvi no lupatas mutē. Viņš kādu brīdi klepoja un sprauslāja, neizsakoties ne par matu skaidrāk kā iepriekš.
Netenjels uzsita ar pirkstu kauliņiem pa brīvo galda virsmu.
- Pievērsiet uzmanību maniem vārdiem, Kafkas kungs! Jūsu interesēs ir atbildēt uz visiem maniem jautājumiem, un klusēšana neko nelīdzēs! Iesākumam…
- Es zinu, kāpēc jūs esat ieradies! burvis beidzot ierunājās, lai gan viņa balss bija tik vārga, ka gandrīz gatavojās izdzist.
- Jums nav man jāstāsta! Jums ir vajadzīgs manuskripts. Kas gan cits, jo tikai tam esmu veltījis visus savus spēkus pēdējo sešu mēnešu garumā! Pa šo laiku tas saēdis manu dzīvi, nozadzis manu jaunību! Mana āda dreb ar katru pildspalvas kustību. Manuskripts! Tas jums ir vajadzīgs!
Netenjels bija samulsis. Manuskripts? Var jau būt… Bet ļaujiet man pateikt…
- Man pavēlēja klusēt un draudēja ar nāvi, Kafka turpināja, bet kāda tam vairs nozīme? Jau pirmā reize bija ļoti grūta. Bet paveikt to otrreiz ir pilnībā neiespējami! Redziet, kā pazudusi mana enerģija… Viņš pacēla pret gaismu apsaitētu rokas locītavu roka trīcēja, āda bija sažuvusi un likās, ka gaisma spīd cauri kauliem. To tas man ir nodarījis. Pirms tam es biju dzīves spara pilns…
- Jā, bet kas…
- Es zinu, kas jūs esat, vīrs turpināja, runādams tā, it kā mana saimnieka te nemaz nebūtu. Lielbritānijas valdības aģents. Es jau ilgu laiku gaidīju jūsu ierašanos, lai gan neparedzēju, ka viņi sūtīs kādu tik jaunu un nepieredzējušu. Ja jūs būtu ieradies pirms mēneša, būtu varējis mani glābt. Bet tagad ir vienalga. Viņš nopūtās. Tas ir jums aiz muguras uz galda.
Zēns palūkojās, pastiepa roku un pacēla papīru. To izdarījis, viņš pēkšņi iekliedzās sāpēs un nometa to atpakaļ. Ā! Tas ir noburts!
- Neizrādi nu savu jaunību un pieredzes trūkumu, es novilku. Man kauns par tevi. Vai tu tiešām nesaproti, kas tas ir? Katrs, kam acis pierē, varētu pateikt, ka tas ir visas Prāgas maģisko aktivitāšu centrs. Nav brīnums, ka tu saņēmi šoka triecienu. Paņem to caur kabatlakatiņu un izpēti rūpīgāk. Un tad pastāsti man, kas tas ir.
Protams, es to jau zināju. Šādus papīrus biju redzējis jau iepriekš. Bet man patika vērot, kā nabaga jaunais burvis trīcēdams izpilda katru manu norādījumu, ietīdams roku kabatlakatā un ļoti uzmanīgi paceldams dokumentu gaisā. Tas bija liels manuskripts, rakstīts uz teļa ādas, kas izstiepta un žāvēta pēc senas metodes, ar biezu krēmkrāsas virskārtu, kura piesātināta ar varas auru. Bet spēks plūda nevis no materiāla, bet no vārdiem, kas bija uz tā uzrakstīti. Tie bija rakstīti ar neparastu tinti, kas bija gan sarkana, gan melna [50] , turklāt no labās uz kreiso pusi, no lapas apakšas uz augšu, kaligrāfiskā un smalkā rūnu rakstā. Zēna acis bija brīnumā ieplestas. Viņš sajuta smalko mākslu un pūles, kas bija ieliktas šajā darbā, lai gan nespēja izlasīt rūnu rakstu. Iespējams, ka Netenjels būtu izteicis savu apbrīnu, ja spētu bilst kaut vārdu, bet Kafkas kungs joprojām dziedāja kā kanārijputniņš.
- Tas vēl nav pabeigts, viņš teica. Jūs jau redzat. Jāpieraksta vēl puse rindas. Tas ir vienas nakts darbs: tā būs mana pēdējā nakts, jo, ja viņš mani nenogalinās, tad tinte prasīs manas pēdējās asins lāses. Vai redzat to brīvo laukumu lapas augšā? Tur īpašnieks ierakstīs savu vārdu. Tikai tik daudz asiņu viņam jāizlej, lai iegūtu varu pār radījumu. Viņš tiek lēti cauri, ne tā kā nabaga Kafka.
- Kāds ir viņa vārds? es vaicāju. Vienmēr labāk ir uzreiz ķerties pie lietas.
- Golema īpašnieka vārds? Kafka iesmējās. Viņa smiekli skanēja kā veca putna ķērciens. Nezinu, nekad neesmu viņu saticis.
Zēns joprojām kā apburts vērās manuskriptā. Tas radīts vēl vienam golemam, viņš novilka. To ieliks golemam mutē, un tas atdzīvosies. Asinis no pergamenta atdzīvinās briesmoni… Viņš paskatījās uz Kafku ar izbrīnu. Kāpēc jūs to darāt? Tas taču jūs nogalina!
Es atmetu ar roku. Tas nav svarīgi, noteicu. Mums jāuzzina, kas ir pavēlējis to darīt. Laiks rit, līdz rītausmai vairs nav tālu.
Bet burvis atkal runāja, un miglainais skatiens liecināja, ka viņš vairs mūs neredz. Karla un Mias dēļ, vecais čehs murmināja. Man apsolīja, ka viņi atgriezīsies, ja es izgatavošu šos radījumus. Jums jāsaprot, ka es tam īsti neticēju, bet nevarēju atteikties no vienīgās cerības. Varbūt, ka viņš to novērtēs. Varbūt ne. Varbūt viņi abi jau ir miruši. Burvis sāka klepot. Patiesību sakot, es baidos, ka tieši tā ir noticis.
Zēns neizpratnē iepleta acis. Karls un Mia? Es nesaprotu.
- Vienīgie ģimenes locekļi, kas man palikuši, burvis paskaidroja. Un skumji apzināties, ka arī viņus esmu zaudējis. Pasaule ir netaisna. Bet, ja cilvēkam tiek parādīts gaismas stariņš, viņš tiecas pēc tā tas jāsaprot pat jums, nolādētie briti. Es nespēju palaist garām pat niecīgāko iespēju atkal redzēt viņu sejas.
- Un kur tad ir jūsu ģimenes locekļi? Netenjels jautāja.
- Ha! burvis izsaucās, acīm dīvaini iemirdzoties. Kā lai es to zinu? Kaut kādā nolādētā cietumā? Londonas Tauerā? Bet varbūt viņu kauli jau sen aprakti? Tas notiek tavā zemē, zēn, varbūt tu pastāstīsi man? Tu taču esi no Lielbritānijas valdības, vai ne?
Mans saimnieks pamāja.
- Cilvēks, kam jūs dzenat pēdas, nevēl labu jūsu valdībai. Kafka atkal ieklepojās. Bet to jau jūs zināt. Tāpēc jūs esat šeit. Mana valdība mani nogalinātu, ja uzzinātu, ko esmu izdarījis. Viņi negrib, lai tiktu radīts vēl kāds golems, kas varētu atsaukt uz Prāgu vēl vienu Gledstonu ar to briesmīgo zizli.