- Acīmredzot jūsu radinieki bija čehu spiegi, kuri devās uz Angliju? zēns vaicāja.
Burvis pamāja. Un tika sagūstīti. Pēc tam par viņiem nebija nekādu ziņu. Un tad uzradās kāds kungs, kas teica, ka viņa darba devējs varētu man atdot manus bērnus, ja es atklātu viņam golema noslēpumu, sagatavotu nepieciešamo pergamenta rulli. Ko citu es varēju darīt? Ko gan citu darītu ikviens tēvs?
Mans saimnieks klusēja. Tas bija viņam gluži neraksturīgi. Es arī man pavisam neraksturīgi. Lūkojos uz Kafkas izdēdējušo seju un rokām, uz viņa aizmiglotajām acīm un redzēju, kā viņš neskaitāmas stundas pavadījis darbā pie šī pergamenta, kā viņš lējis pār to savas asinis, paturēdams prātā niecīgo cerību, ka viņa bērni reiz varētu atgriezties.
- Pirmo pergamentu es pabeidzu pirms mēneša, Kafka sacīja. Un tad ieradās ziņnesis un paziņoja darba devēja prasības. Tagad viņam bija vajadzīgi divi golemi. Es velti stāstīju, ka tāds darbs mani nobeigs un tad es vairs nekad neredzēšu Miu un Kārlu. Viņš bija nežēlīgs un pat neklausījās manī.
- Pastāstiet man par ziņnesi, zēns pēkšņi sacīja. Un, ja vien jūsu bērni ir dzīvi, es apsolos, ka atgādāšu viņus atpakaļ pie jums.
Mirstošais burvis ar lielu piepūli sasprindzināja skatienu un vērīgi ielūkojās manā saimniekā, uzmanīgi viņu novērtēdams.
- Tu esi pārāk jauns, lai dotu šādus solījumus, viņš nočukstēja.
- Esmu ievērojams valdības loceklis, Netenjels protestēja.
- Manās rokās ir liela vara…
- Var jau būt, bet vai tev var uzticēties? Kafka smagi nopūtās. Galu galā tu esi anglis. Es pavaicāšu tavam dēmonam. Viņš runājot nenovērsa acis no Netenjela. Ko tu teiksi? Vai tavs saimnieks ir uzticams?
Es piepūtu vaigus. Grūti teikt. Viņš ir burvis. Burvji spēj pārdot pat savu vecomāti par ziepju gabalu. Bet šis ir mazāk samaitāts nekā pārējie valdības locekļi. Varbūt. Mazliet mazāk samaitāts.
Netenjels palūkojās uz mani. Paldies, ka iestājies par mani, Bartimaj!
- Vienmēr laipni.
Bet, man par pārsteigumu, Kafka pamāja. Lai notiek. Tas tad paliks uz tavas sirdsapziņas, zēn. Es tik un tā nenodzīvošu tik ilgi, lai vēl kādreiz viņus redzētu. Es mirstu. Man nospļauties gan par tevi, gan par viņu jūs varat mesties viens otram virsū un pārkost rīkles, līdz visa Lielbritānija iesaistās atriebes kaujā. Bet es pastāstīšu tev visu, ko zinu, un lai tās ir beigas. Viņš ieklepojās, un zods noslīga uz krūtīm. Bet zini vienu es nepabeigšu šo manuskriptu. Londonas ielās nestaigās divi golemi.
- Tā nu gan būtu skāde, rupja balss sacīja.
29 netenjels
etenjels nespēja pateikt, kā vīrietis te bija uzradies. Nebija atskanējis aizsargtīkla trauksmes zvans, un nedz Netenjels, nedz Kafka, nedz Bartimajs nebija dzirdējuši viņu ienākam. Tomēr te nu viņš bija, mierīgi atspiedies pret durvju stenderi un rokas uz krūtīm sakrustojis.
Netenjels atvēra muti. Viņš nespēja izdvest ne vārda šo vīrieti viņš paziņai
Bārdainais algotnis, Saimona Siržulauzēja palīgs.
Pēc cīņas Hedlhemas muižā pirms diviem gadiem šis algotnis bija aizbēdzis un tā arī netika notverts. Valdības vīri bija viņu izmeklējušies krustu šķērsu, pārmaluši visu Lielbritāniju un pusi Eiropas, bet nebija atraduši. Ar laiku policija atmeta šim gadījumam ar roku un lietu izbeidza. Bet Netenjels nespēja aizmirst. Viņam atmiņā joprojām bija algotņa briesmīgais izskats, kad viņš ienāca Siržulauzēja istabā asinīm notraipītajā mētelī, rokā nesdams Samarkandas amuletu. Gadu gaitā šis tēls nebija pametis Netenjela iztēli.
Un tagad šis slepkava stāvēja pāris metru attālumā, nopētīdams visus istabā esošos ar aukstasinīgu skatienu.
Vīrietis izstaroja gandrīz vai postošu spēku. Viņš bija garš un muskuļots, zilām acīm un platu pieri. Likās, ka viņš būtu nedaudz apcirpis bārdu, bet melnie mati bija garāki un krita uz pleciem. Drēbes bija tintes melnas plats krekls un polsterēta jaka, platas bikses, kas sabāztas augstos zābakos. Viņa pašpārliecinātība bija kā dūres sitiens sejā. Netenjels pēkšņi skaidri apzinājās, cik viņš šī vīrieša priekšā ir bezspēcīgs.
- Nepūlies lieki mūs iepazīstināt, Kafka, vīrietis teica. Viņa balss bija zema un garlaikota. Mēs trīs esam seni paziņas.
Vecais vīrs skumji pamāja, lai gan nevarēja saprast, ko viņš ar to domā. Tas tik un tā būtu muļķīgi. Es nezinu vārdu nevienam nojums.
- Vārdi mūsu attiecībās nekad nav bijuši svarīgi.
Džins bija pagalam apstulbis. Tu esi dabūjis atpakaļ savus zābakus, viņš beidzot teica.
Vīrietis sarauca uzacis. Es teicu, ka tu par to samaksāsi, un tā arī būs. Tu un tas puika.
Līdz šim Netenjels bija sēdējis uz Kafkas galda šoka paralizēts. Tagad, mēģinādams parādīt zināmu autoritāti, viņš piecēlās kājās un nostājās, rokas sānos iespiedis.
- Jūs tiekat arestēts, jaunais burvis teica, nikni lūkodamies algotnim acīs.
Algotnis pablenza uz viņu tik vienaldzīgi, ka Netenjels juta visu pašpārliecinātību sašļūkam papēžos. Zēns pārskaities iesaucās: Vai jūs dzirdējāt, ko es teicu?
Vīrietis izdarīja tik strauju kustību, ka Netenjels tikko spēja to samanīt, un algotņa rokā parādījās zobens, ar kuru viņš norādīja zēna virzienā. Un kur ir tavs ierocis, zēn?
Netenjels spītīgi izslēja zodu un norādīja uz Bartimaju. Lūk, šis ifrīts, kas klausa katrai manai pavēlei. Viens vārds, un viņš jūs saplosīs gabalos.
Izskatījās, ka džins ir krietni apmulsis. Ē, nūjā, viņš novilka. Tieši tā.
Svešais pasmaidīja bārdā. Šis radījums jau iepriekšējā reizē bija kopā ar tevi. Toreiz tam neizdevās mani nogalināt. Kāpēc tev šķiet, ka viņš to izdarīs šoreiz?
- Treniņš dara savu, džins sacīja.
- Tiesa gan. Vēl viena strauja kustība, un vīrietis turēja rokā S burta formā izveidotu metāla disku. Ar šo es esmu ļoti daudz trenējies. Tas pāršķels tavu būtību un pēc tam atgriezīsies man rokā.
- Līdz tam laikam jums vairs nebūs roku, ar ko ķert, Netenjels uzspēlētā bravūrā sacīja. Mans ifrīts ir ļoti straujš, gluži kā uzbrūkoša kobra. Viņš jūs nonāvēs, pirms jūs vēl paspēsiet likt to lietā. Zēns uzmeta skatienu džinam un algotnim. Neviens no viņiem nešķita diez ko pārliecināts par saviem spēkiem.
- Neviens dēmons nav ātrāks par mani, algotnis norūca.
- Vai tiešām? Netenjels pārvaicāja. Pārbaudiet šo!
Bartimajs pacēla pirkstu. Paklausies…
- Izmēģiniet pret viņu savu labāko metienu.
- Es varētu tā arī izdarīt.
- Un redzēsim, kas ar jums notiks.
- Pagaidiet, džins iejaucās. Šai spēku demonstrēšanai nav ne vainas, bet nokārtojiet to savā starpā un nejauciet pa vidu mani! Kāpēc jums vienkārši neizmēģināt laušanos vai ko tamlīdzīgu? Sportiskas nodarbības mazina spriedzi…
Netenjels nelikās viņu dzirdam. Bartimaj, viņš iesāka, es tev pavēlu… <
Tajā mirklī notika kaut kas pavisam negaidīts. Kafka piecēlās kājās.
-Paliec, kur esi! Algotņa acis iedegās, un zobens tika pagriezts pret veco vīru.
Nešķita, ka Kafka būtu viņu dzirdējis. Viņš mazliet sagrīļojās un pastreipuļoja uz priekšu pa papīriem klāto grīdu. Basās kājas mīdīja pergamentus. Pāris soļos viņš bija sasniedzis galdu. Kaulainās rokas pastiepās un izrāva manuskriptu no Netenjela tvēriena. Viņš atkāpās, piespiedis rokrakstu pie krūtīm.
Algotnis gribēja mest disku, bet pārdomāja. Liec to nost, Kafka! viņš uzrūca. Padomā par savu ģimeni! Padomā par Miu!