Kafkas acis bija cieši aizvērtas, viņš atkal grīļojās. Tad vecais vīrs pacēla seju pret griestiem. Mia man ir zudusi.
- Pabeidz šonakt šo manuskriptu, un zvēru, ka rīt tu viņu ieraudzīsi!
Kafka atvēra acis skatiens tajās bija miglains, bet saprātīgs. Kāda starpība? Līdz rītausmai es jau būšu miris. Mana dzīvība karājas mata galā.
Algotņa sejā bija lasāms aizkaitinājums. Viņam nepatika šādas sarunas. Mans darba devējs galvo, ka tavi bērni ir sveiki un veseli, viņš noskaldīja. Mēs viņus varam izdabūt no cietuma un šonakt atvest uz Prāgu. Padomā labi vai tu vēlies, lai viss šis darbs būtu bijis veltīgs?
Netenjels palūkojās uz džinu. Tas lēnām mainīja pozu. Nešķita, ka algotnis to būtu ievērojis. Netenjels ieklepojās, nolēmis pievērst sev algotņa uzmanību un ļaut džinam darboties. Neklausieties viņā, Kafka! Tas cilvēks melo.
Algotnis palūkojās uz zēnu. Nudien ļoti žēl, viņš sacīja, ka šopēcpusdien zaldāti tevi nenotvēra. Es sniedzu policijai ļoti smalkas norādes, tomēr viņi visu salaida dēlī. Vajadzēja ķerties pie lietas pašam.
- Tu zināji, ka mēs esam Prāgā? Netenjels izsaucās.
- Protams. Jūs ieradāties nelaikā. Pāris dienu vēlāk manis jau šeit nebūtu es būtu atpakaļ Londonā ar savu manuskriptu. Un jūsu izmeklēšana atkal būtu nonākusi strupceļā. Tā kā jūs tomēr parādījāties, vajadzēja gādāt, lai nesēžat bezdarbībā. Tāpēc arī uzsūtīju jums policiju.
Netenjels samiedza acis. Kas jums pateica, ka es braucu uz Prāgu?
- Mans darba devējs, algotnis atcirta. Es savukārt ziņoju čehiem, un viņi visu dienu izsekoja to muļķīgo Lielbritānijas spiegu, zinot, ka viņš agri vai vēlu tiksies ar jums abiem. Policija, starp citu, domā, ka tu esi ieradies Prāgā, lai uzspridzinātu te bumbu. Bet tas viss ir pagātnē. Viņi neattaisnoja manas cerības.
Vīrietis bija izstiepis vienā rokā zobenu un otrā disku, pārmaiņus vērodams Netenjelu un Kafku. Netenjels bija apjucis tikai pāris cilvēku zināja, ka viņš dodas uz Prāgu, tomēr algotni kāds bija informējis. Tas nozīmēja, ka… Nē, tagad viņam bija jākoncentrējas. Zēns redzēja, ka Bartimajs joprojām virzās sānis, lēni kā gliemezis. Vēl mazliet un džins būs ārpus algotņa redzesloka, īstajā pozīcijā, lai uzbruktu.
- Redzams, ka tu esi atradis nākamo nodevēju, kas aizstāj Siržulauzēju, Netenjels izmeta.
- Siržulauzēju? vīrietis izbrīnā sarauca uzacis. Tas švauksts arī toreiz nebija mans darba devējs. Viņš bija tikai amatieris, pārāk dedzīgs, lai gūtu uzvaru. Mans darba devējs iedrošināja to muļķi rīkoties, bet Siržulauzējs nebija viņa vienīgais ierocis. Tāpat kā es neesmu vienīgais, kas strādā viņa pakļautībā.
Netenjels dusmās zvēroja. Kas viņš ir? Kura labā tu strādā?
- Es strādāju pie kāda, kas labi maksā. Tas taču ir acīmredzams. Tu gan esi dīvains mazs burvis.
Džins, kas bija veiksmīgi nonācis ārpus algotņa redzesloka, pacēla roku. Bet tobrīd rīkojās Kafka. Visu laiku viņš bija stāvējis blakus Netenjelam, turēdams rokās pergamentu. Un pēkšņi, nesakot ne vārda un pat neatverot acis, viņš sasprindzināja visus muskuļus un pārplēsa manuskriptu uz pusēm.
Efekts bija negaidīts.
No saplēstā pergamenta izlauzās maģisks spēks un satricināja kotedžu līdzīgi zemestrīcei. Netenjels tika pasviests gaisā, turpat uzlidoja arī džins, algotnis, galds, sofa, papīri, spalvaskāti un tinte. Sekundes simtdaļu Netenjels redzēja visus trīs plānus trīcam un griežamies trīs reizes ātrāk. Sienas šūpojās, grīda drebēja. Elektriskais apgaismojums izdzisa. Netenjels nogāzās uz grīdas.
Maģijas viļņi izlija pa grīdas dēļu spraugām un iesūcās zemē. Manuskripta spēks bija zudis. Plānu viļņošanās norima. Netenjels pacēla galvu. Viņš bija pakritis zem apgāztas sofas ar skatu pret logu. Pilsētas gaismas joprojām spoži spīdēja, bet tās šķita augstāk nekā pirms tam. Kotedža bija sašķiebusies un nogāzusies uz kalna malas. Grīda pamazām svērās augšup, un vairāki sīki priekšmeti lēni slīdēja sašķiebtās sienas virzienā.
Istaba bija klusa un tumša, tajā skanēja tikai papīra čaukstoņa. Kur bija algotnis? Un Bartimajs? Netenjels gulēja klusi un mierīgi, acis iepletis kā trusītis naktī.
Kafku viņš redzēja. Vecais burvis gulēja, ar seju iegāzies izlietnē, pār viņu bija sabirušas papīra loksnes. Pat no attāluma Netenjels varēja pateikt, ka viņš bija miris.
Sofas svars smagi gūlās uz Netenjela kājas, spiežot to pie grīdas. Viņš vēlējās pagrūst smago mēbeli malā, bet zināja, ka tas būtu pārāk riskanti. Tāpēc jaunais burvis klusi gulēja, vēroja un ieklausījās.
Soļi un kāda nācēja aprises. Algotnis apstājās pie vecā burvja, brīdi paskatījās uz to un, izdvesis klusu lāstu, nāca uz loga pusi. Viņš pārvietojās lēnām, jo grīda bija kļuvusi par grūti pārvaramu slīpumu. Bārdainim rokā vairs nebija zobena, tomēr tajā spīdēja kaut kas sudrabots.
Neko neatradis salauzto mēbeļu kaudzē, algotnis sāka pārvietoties pa istabu, mērķtiecīgi lūkojoties uz visām pusēm. Netenjels ar šausmām saprata, ka vīrietis tuvojas sofai. Zēns nevarēja aizbēgt sofa viņu vienlaikus slēpa un iesprostoja. Viņš iekoda lūpā, mēģinādams atcerēties īstos Izsaukšanas vārdus.
Šķita, ka algotnis tikai tagad pamanījis apgāzto sofu. Pāris sekunžu viņš mierīgi stāvēja. Un tad, pacēlis rokā sudraba disku, noliecās, lai paceltu sofu.
Tobrīd viņam aiz muguras parādījās Bartimajs.
Ēģiptiešu zēns lidinājās virs slīpās grīdas, rokas uz priekšu pastiepis. Ap viņu pletās sudrabots loks, balts ap vidukli un tumšāks pie matiem. Džins nosvilpās. Algotnis strauji pagriezās un meta disku tas ar vieglu švīkstoņu aizlidoja pa gaisu, pāršķēla mirdzošo aizsargkārtu ap Bartimaju un aizlidoja istabā.
Ai, ai, tu netrāpīji, džins novilka. Viņam rokās parādījās Elles uguns lode, kas tika sviesta pret algotni. Viņa ķermeni apvija liesmas, un vīrietis iekliedzās, aizsedzis seju ar rokām. Viņš paspēra soli uz priekšu, metot uz istabas sienām sarkanu blāzmu, nikni raugoties pa pirkstu starpām.
Džinkstošais disks bija sasniedzis istabas tālāko galu un tagad, mainījis virzienu, lidoja atpakaļ tieši pretī algotņa rokām. Pa ceļam tas iecirta brūci ēģiptiešu zēna ādā Netenjels dzirdēja Bartimaja sāpju kliedzienu un redzēja, kā viņa forma sašūpojas un nomirgo.
Disks atgriezās algotņa liesmām apvītajā rokā.
Netenjels atbrīvoja kāju no sofas spiediena, nogrūda to malā un piecēlās kājās.
Ēģiptiešu zēns bija pazudis. Tā vietā liesmu spožumā parādījās žurka, kas mēģināja noslēpties ēnā. Degošais algotnis metās tai pakaļ, liesmas svilināja viņa acis. Vīrieša drēbes pamazām pārogļojās, bet disks spoži mirdzēja labajā rokā. , Netenjels mēģināja sakopot domas. Blakus bija koka kāpnes, kas tagad diagonāli atbalstījās pret griestiem. Viņš atspiedās pret tām.
Žurka steidzās pa vecajiem pergamentiem, kas zem tās soļiem sprakšķēja.
Disks pāršķēla pergamentu. Žurka ar baiļu pīkstienu pavēlās malā.
Degošajos pirkstos parādījās vēl divi diski. Žurka uzsāka mežonīgu skrējienu, bet nebija pietiekami ātra. Disks ieurbās grīdas dēļos, pienaglojot pie tiem žurkas asti. Dzīvnieciņš neveiksmīgi mēģināja atbrīvoties.
Algotnis spēra soli, lai uzkāptu žurkai.
Netenjels, pielikdams visus spēkus, atrāva no griestiem kāpnes un meta tās virsū algotnim. Pārsteigtais vīrietis sagrīļojās uz slīpās grīdas un, zaudējis līdzsvaru, nogāzās dzirksteļu mākonī. Viņš nokrita uz grīdas, aizdedzinādams papīrus sev apkārt.
Žurka beidzot atsvabināja asti un ar lēcienu bija Netenjelam blakus. Paldies, tā noelsās. Vai tu redzēji, cik izdevīgā pozīcijā es biju viņu nostādījis?