Netenjels, acis iepletis, vēroja algotni, kas cīnījās ar kāpnēm, nelikdamies ne zinis par viņu ieskaujošajām liesmām. Kā viņš var palikt dzīvs? zēns nočukstēja. Viņam visapkārt ir liesmas! Tam cilvēkam jau sen bija jābūt sadegušam.
Sadegs tikai viņa drēbes, žurka sacīja. Ķermenis ir gandrīz neievainojams. Bet tagad viņš ir pie loga. Uzmanies!
Žurka pacēla nagu. Bārdainis pagriezās un beidzot ieraudzīja Netenjelu. Viņš dusmās iešņācās un pacēla roku, kurā uzmirdzēja sudraba disks. Vīrietis atvēzējās…
Un saņēma pilnu viesuļvētras triecienu, kas pacēlās no žurkas pastieptās ķepas. Tas pacēla algotni gaisā un trieca laukā pa logu, ietinot plīstošu stiklu un degošu papīru virpulī. Viņš izkrita ārā un lidoja lejup no kalna, liesmām joprojām apvijot ķermeni. Netenjels redzēja, kā bārdainis atsitas pret zemi un paliek nekustīgi guļam.
Bet žurka jau skrēja pa slīpo grīdu uz durvju pusi. Nāc šurp! tā sauca. Domā, ka tas viņu ir apturējis? Mums ir piecas, varbūt desmit minūtes laika.
Netenjels metās ārā pa durvīm un prom naktī, pārraujot vispirms vienu un tad otru aizsargtīklu. Trauksmes zvans izrāva Zelta ielas iedzīvotājus no saldajiem sapņiem, bet žurka un zēns jau bija aiz sagruvušā torņa un skrēja lejup pa pakāpieniem, it kā visi jebkad izsauktie dēmoni dzītos viņiem pa pēdām.
Nākamajā rītā ar jaunām drēbēm mugurā un parūku galvā, ar tikko zagtu pasi kabatā, Netenjels šķērsoja Čehijas robežu un nonāca Lielbritānijas pārvaldītajā Prūsijā. Maiznieka mašīnā iebraucis Čemnicas pilsētā, zēns devās taisnā ceļā uz Lielbritānijas vēstniecību un paskaidroja, kas viņš tāds ir. Vēstniecības darbinieki pāris reižu kādam piezvanīja pa telefonu, pārbaudīja pases un apstiprināja Mandrāka personību. Pēcpusdienā viņš jau lidoja atpakaļ uz Lielbritāniju.
Džins tika atlaists uz robežas, jo ilgstošā dēmona uzraudzīšana vājināja Netenjela spēkus. Pēdējās dienas viņš bija gulējis pavisam maz. Lidmašīnā bija silti, un, par spīti apņēmībai izlobīt kaut ko no algotņa vārdiem, nogurums un motoru dūkoņa darīja savu. Gandrīz tūlīt pēc lidaparāta pacelšanās gaisā Netenjels bija aizmidzis.
Stjuarte viņu pamodināja Bokshilas lidostā. Ser, mēs esam atlidojuši. Automašīna jūs gaida. Jums tika lūgts pasteigties.
Zēns parādījās uz lidmašīnas trapa, kur viņu apžilbināja spožās gaismas. Pie skrejceļa gaidīja melns limuzīns. Netenjels lēni nokāpa lejup, joprojām tikai pa pusei pamodies. Viņš prātoja, vai satiks meistari, tomēr aizmugurējais sēdeklis bija tukšs. Šoferis pacēla cepuri, atverot automašīnas durvis.
Vaitvelas jaunkundzes rīkojums, ser, viņš sacīja. Jums nekavējoties jādodas uz Londonu. Pretošanās kustība ir ielauzusies Vestminsteras abatijā un… Pārējo jūs redzēsiet pats. Mēs nedrīkstam kavēties. Nelaime ir tuvu.
.. Netenjels, ne vārda nesakot, iekāpa automašīnā. Durvis aiz vina aizvērās.
30 kitija
Kolonnā sākās kāpnes, kas spirāles veidā vijās lejup. Eja bija šaura, ar zemiem griestiem. Pat Kitijai nācās pieliekties, un Freds ar Niku, kuri jau līdz šim bija gājuši sakumpuši, tagad pārvietojās sāniski kā divi milzu krabji. Gaiss bija karsts un smacīgs.
Spalvaskāta kungs gāja visiem pa priekšu, viņa lākturis izstaroja spožu gaismu. Arī pārējie pacēla lākturus, un gaisma vairoja drosmi. Tagad, kad viņi bija pazemē, nebija nekādu baiļu, ka kāds viņus varētu pieķert. Lielākās briesmas bija garām.
Kitija sekoja salīkušajam Nikam, un Stenlijs savukārt mina viņai uz papēžiem. Lākturi meta spožu gaismu, tomēr ēnas šķita dīvaini ieskaujam nācējus un uzglūnam viņiem no stūriem.
Abās pusēs kāpnēm savus tīklus bija savijuši neskaitāmi zirnekļi. No Spalvaskāta kunga negantās lādēšanās varēja spriest, ka viņam ceļā stājas simtiem gadu saausti tīkli.
Kāpiens lejup nebija ilgs. Kitija saskaitīja trīsdesmit trīs pakāpienus, tad viņa izgāja pa metāla režģa durvīm un iegāja telpā, ko apspīdēja lākturu gaisma. Meitene pakāpās malā, lai ļautu ienākt Stenlijam, un novilka no sejas masku. Spalvaskāta kungs tikko bija izdarījis to pašu. Viņa seja bija piesarkusi, pelēkbalto matu pusloks sabužināts un nekārtīgs.
Laipni lūgti Gledstona kapenēs, viņš nočukstēja augstā, aizsmakušā balsī.
Kitijai šķita, it kā biezs zemes slānis spiestu viņu pie zemes. Kapeņu griesti bija izveidoti no skaistiem akmens bluķiem, kuri gadu gaitā bija nedaudz izkustējušies. Likās, ka akmens bluķi ir sadrūzmējušies griestu centrā, spiežoties pret vārgo gaismu, it kā vēlētos to izdzēst. Gaiss bija sasmacis, un dūmi no lākturiem vēlās un atsitās pret griestiem. Kitija kāri tvēra katru elpas vilcienu.
Kaps bija diezgan šaurs, iespējams, tikai četrus metrus plats, bet garumu šaudīgajā lākturu gaismā bija grūti noteikt. Grīda bija veidota no akmens plāksnēm, un to visā platumā klāja balts pelējuma sēnītes paklājs, kas vietām sedza arī sienu. Likās, ka kāpņu telpas darbīgie zirnekļi nebija iekļuvuši pa šīm durvīm nekur nemanīja zirnekļa tīklus.
Kambara sienā, tieši pretī ieejai, bija iecirsts garš plaukts, kurā stāvēja sarindotas trīs stikla puslodes. Lai gan stikls bija netīrs un saplaisājis, Kitija katrā no tām varēja saskatīt kaltētu puķu paliekas lilijas, magones un rozmarīnu. Dižā burvja bēru puķes. Kitija noskurinājās un pievērsa skatienu tam, uz ko skatījās pārējie, marmora sarkofāgam, kas atradās tieši zem plaukta.
. Tas bija trīs metrus garš un vairāk nekā metru augsts, uz sarkofāga nebija ne ornamentu, ne senu zīmju rakstu, izņemot bronzas plāksnīti, kas bija piestiprināta vienā pusē. Virs sarkofāga bija augsts vāks, kas, pēc Kitijas domām, izskatījās tā, it kā būtu steigā uzmests atpakaļ, nevis kārtīgi nostiprināts.
Spalvaskāta kungs un pārējie sajūsmināti pulcējās ap sarkofāgu.
- Tas ir veidots ēģiptiešu stilā, Anna sacīja. Diženumā mērojas ar faraonu sarkofāgiem, lai gan uz šī nav hieroglifu.
- Kas tur rakstīts? Stenlijs vaicāja, norādot uz plāksnīti. Nespēju izlasīt.
Arī Spalvaskāta kungs pašūpoja galvu. Kaut kādā velnišķīgā svešvalodā. Varbūt Hopkinss to varētu izlasīt, bet šobrīd tas nav iespējams. Bet tagad, viņš uzsita ar spieķi pa sarkofāgu, vai mēs varam to atvērt?
Kitija sarauca pieri nepatikā un sliktās priekšnojautās. Vai tas ir vajadzīgs? Kāpēc jūs domājat, ka dārgumi paslēpti tur?
Spalvaskāta kunga uztraukums izlauzās sīvā aizkaitinājumā. Nu, uz grīdas taču tie dārgumi nemētājas, vai ne tā, meitenīt? Vecais skopulis noteikti būs vēlējies tos paturēt sev tuvāk, pat pēc nāves. Turklāt pārējā istaba ir tukša.
Kitija nepadevās. Vai jūs pārbaudījāt?
- Lieka laika tērēšana! Anna, paņem lākturi un aizej līdz telpas galam. Pārliecinies, ka tur nav neviena sienā paslēpta alkova. Frederik, Nikolas, Stenlij, pielieciet visus spēkus, lai to izkustinātu. Vai varat tikt klāt? Varbūt mums vajadzēs virvi.
Kamēr vīrieši sapulcējās ap sarkofāgu, Kitija pakāpās atpakaļ, lai vērotu, kā veicas Annai. Tūlīt kļuva skaidrs, ka Spalvaskāta kungam taisnība. Pēc pāris soļiem Annas lākturis izgaismoja kapeņu tālāko sienu. Viņa vairākas reizes pārlaida tai gaismas staru, meklējot sienā iespējamas nišas vai durvju apveidus, bet tur nekā nebija. Paraustījusi plecus, Anna atgriezās pie pārējiem.
Stenlijs bija paņēmis virvi un mēģināja apsiet to ap vienu sarkofāga vāka galu. Tas nebūs viegli, zēns novilka, pakasot pakausi. Nevaru apsiet virvi. Un tas ir pārāk smags, lai paceltu.