- Varbūt varam pastumt to malā, Freds ierosināja.
- Nē, pārāk smags.
- Varbūt slīdēs labi, Niks novilka. Marmors ir ļoti gluds akmens.
Spalvaskāta kungs noslaucīja sviedrus no pieres. Mums jāmēģina, zēni. Otra iespēja ir mest uzliesmojošo lodi pret sarkofāga vāku, bet tā mēs riskētu sabojāt dārgumus. Ja tu, Fred, atbalstītu kāju pret sienu, tas dotu papildu spēku. Un tagad, Nik…
Kamēr viņi turpināja pārspriest darbības plānu, Kitija pētīja bronzas plāksnīti. Tā bija cieši noklāta ar sīkām zīmēm, kas sakārtotas vārdos vai simbolos. Ne jau pirmo reizi Kitija nožēloja savas niecīgās zināšanas. Slepeno zīmju mācīšana nebija kas tāds, ko apguva skolā, un Spalvaskāta kungs bija aizliedzis viņiem lasīt nozagtās maģijas grāmatas. Meitene iedomājās: nez vai Džeikoba tēvs mācētu izlasīt šīs rakstu zīmes un to, kas tur pateikts?
- Kitij, pakāpies malā, labi? Nu re, laba meitene. Stenlijs bija satvēris vienu vāka stūri, Niks otru, bet Freds atspēries pret sienu zem plaukta. Viņi bija sagatavojušies pielikt visas pūles, lai izkustinātu smago marmoru.
Iekodusi lūpu zobos un neatbildējusi uz Sten lija zobgalību, Kitija piecēlās kājās un pakāpās tālāk, noslaukot seju piedurknē. Sviedri ritēja pa seju gaiss šeit bija ļoti sasmacis.
- Un tagad grūdiet! Vīrieši ķērās pie sarkofāga vāka. Anna un Spalvaskāta kungs turēja lākturus augstu paceltus, lai rādītu gaismu. Tā apspīdēja piepūlē sašķiebtās sejas, sakostos zobus, sviedriem klātās pieres. Vienā brīdī atskanēja klusa švīkstoņa.
- Labi, tagad atpūtieties! Niks, Freds un Stenlijs sabruka zemē. Spalvaskāta kungs kliboja riņķī, sitot viņiem uz pleca. Tas pakustējās! Patiešām pakustējās! Malači! Vēl nevar redzēt sarkofāga iekšpusi, bet tiksim arī tik tālu. Atvelciet elpu, un mēģināsim vēlreiz!
Un viņi mēģināja. Vēl un vēlreiz. Viņi elsa, muskuļiem piepūlē savelkoties, un katru reizi vāks pavirzījās sānis pavisam nedaudz un atkal apstājās. Spalvaskāta kungs viņus mudināja, dejodams apkārt gluži kā tāds dēmons, gandrīz aizmirsis par sāpošajām kājām, seju sasprindzinājumā saviebis. Grūdiet! Bagātības ir mums tieši zem deguna, tikai jāpieliek nedaudz pūļu! Saņemies, Stenlij! Vēl nedaudz! Nežēlojiet spēkus, zēni!
Paņēmusi rokā lākturi, Kitija staigāja pa tukšajām kapenēm, atstājot kurpju nospiedumus biezajā pelējuma kārtā. Viņa aizgāja līdz kambara tālākajai sienai un atkal nāca atpakaļ.
Viņai šķita, ka šeit kaut kas nav kārtībā, bet meitene nekādi nespēja noformulēt, kas. Turklāt Spalvaskāta kunga uzmundrinājuma saucieni traucēja koncentrēties. Kitija pagriezās uz papēža un pacēla lākturi, lai nopētītu tālāko sienu.
Siena kā siena.
Tomēr…
Pelējums. Uz tālākās sienas nebija pelējuma.
Visur uz kapeņu grīdas un sienām pletās pelējuma paklājs, tas klāja gandrīz visu un dažās vietās sniedzās līdz pat griestiem. Kādudien, iespējams, tas ietīs visu telpu.
Bet uz tālākās kapeņu sienas nebija ne miņas no pelējuma. Akmens plāksnes bija tīras un gludas, it kā tikai vakar uzceltas.
Kitija pievērsās pārējiem. Klau…
Tieši tā! Vēl vienu grūdienu, puiši! Spalvaskāta kungs gandrīz vai lēkāja no prieka. Es redzu, kā tas stūris ir pavirzījies! Vēl viens grūdiens, un mēs redzēsim veco Gledstonu vaigā!
Neviens nedzirdēja Kitiju, neviens nepievērsa meitenei ne mazāko uzmanību.
Meitene pievērsās sienai. Nekāda pelējuma… neloģiski. Varbūt šī siena bija celta no cita materiāla?
Kitija piegāja tuvāk, lai pieskartos akmens plāksnēm. Stiepjot roku, viņa aizķērās kādā grīdas nelīdzenumā un krita uz priekšu. Meitene pacēla rokas, lai atspiestos pret sienu un izkrita tai cauri.
Kitija nokrita uz grīdas, sāpīgi apdauzot plaukstas un celi. Lākturis izkrita no rokām un aizripoja pa grīdu.
Meitene sāpēs saviebās. Celis bija stipri savainots, un rokas sāpēja. Bet visvairāk viņa izjuta pārsteigumu un šoku. Kā tas varēja notikt? Viņa bija pārliecināta, ka atsitīsies pret sienu, bet izskatījās, ka ir izkritusi tai cauri, it kā tās vispār nebūtu.
No sienas otras puses atskanēja briesmīga šņirkstoņa, kam sekoja blīkšķis, sajūsmas saucieni un sāpju kliedziens. Viņa dzirdēja Spalvaskāta kunga balsi: Malači, puiši! Beidz pinkšķēt, Stenlij! Tu nemaz neesi tik ļoti savainots! Nāciet tuvāk paskatīsimies uz veco burvi!
Viņi bija to izdarījuši. Tas viņai bija jāredz. Kitija piecēlās kājās, sāpīgi saviebusies, un pacēla lākturi. Tā gaisma tagad izgaismoja visu telpu.
Par spīti tam, ka meitene šo gadu laikā bija devusies daudzos reidos, kuros daudzreiz tikai par mata tiesu izbēgusi no nāves, par spīti lamatām, dēmoniem, draugu nāvei, tagad viņa jutās tikpat šokēta un nobijusies kā toreiz uz dzelzs tilta. Pulss dunēja ausīs, galva reiba. Meitene dzirdēja, kā kapeņu klusumu pāršķeļ skaļš vaids, un salēcās, saprotot, ka tas nācis no pašas mutes.
Skaļie sajūsmas saucieni otrpus sienai pēkšņi apklusa. Anna izsaucās: Kas tas? Kur ir Kitija?
Kitija nespēja novērst skatienu no telpas tālākā gala. Es esmu šeit, viņa čukstēja.
- Kitij!
- Kur tu esi?
- Sasodītā meitene vai viņa ir uzkāpusi atpakaļ pa kāpnēm? Nikolas, aizej un paskaties!
- Kitij!
- Es esmu šeit! Telpas galā! Vai tad jūs neredzat? meitene nespēja parunāt skaļāk, rīkle bija izkaltusi. Es esmu šeit! Un neesmu viena…
Kapeņu tālākais gals, ko atdalīja iluzorā siena, nebija pārāk plašs, varbūt tikai trīs metrus. Baltais pelējums nebija ņēmis vērā neīsto sienu un stiepās tālāk pa grīdu un sānu sienām, un klāja arī to, kas gulēja uz grīdas, viņas lāktura vārgās gaismas apgaismots. Tomēr, par spīti pelējuma kārtai, nebija iespējams pārprast, kas atradās pie tālākās sienas. Viņi bija seši gulēja, galvas pavērsuši pret Kitiju, kājas pret sienu un rokas uz krūtīm sakrustojuši. Kapeņu gaiss nebija ļāvis viņu miesai pilnībā sapūt, bet tā bija sažuvusi un sakļāvusies ap skeletiem, un žūstot pavērusi vaļā žokļus, liekot tiem sastingt šausmu izteiksmē. Āda bija nomelnējusi kā vecs koks, acis izžuvušas. Visi skeleti bija ģērbušies dīvainās, vecmodīgās drēbēs, tiem kājās bija smagi zābaki. Mati bija palikuši tādi paši kā dzīves laikā, tagad tie plandīja ap galvu kā dīvainas jūraszāles. Vienam no vīriešiem bija ļoti skaistas kastaņbrūnas cirtas.
Biedri joprojām sauca viņas vārdu. Viņu neapķērība meiteni pārsteidza.
- Es esmu šeit! viņa pēkšņi atguvās no šoka un, pagriezusies pret pārējiem, skaļi iesaucās. Niks un Anna bija tuvu, un, atskanot viņas balsij, abu galvas pagriezās, bet acis palika neko neizsakošas, tās slīdēja pāri Kitijai, neredzot meiteni. Kitija nopūtās un paspēra soli viņiem pretī. Ķermenim pārskrēja savādas trīsas.
Niks iekliedzās. Anna nometa zemē lākturi.
- Labāk ienāciet un paskatieties šajā pusē, Kitija aizkaitināta sacīja. Kad draugi neko neatbildēja, viņa piebilda: Kas, pie velna, ar jums noticis?
Viņas niknā balss izsita Niku no šoka. Paskaties uz sevi! viņš stostījās. Tu esi pa pusei sienā! Kitija palūkojās lejup. No šīs puses ilūzija bija tikpat spēcīga kā iepriekš viņas galva, krūtis, labā roka un kāja rēgojās ārā no sienas, it kā būtu nocirstas. Vietā, kur sākās siena, maģiskā ilūzija vibrēja.
- Tā pat nemirgo, Anna nočukstēja. Nekad neesmu redzējusi tik spēcīgu ilūziju.
- Varat mierīgi iziet tai cauri, Kitija teica. Te ir kas interesants.
- Dārgumi? Niks bija sajūsmināts. -Nē.