Pēc brīža arī pārējie bija pienākuši pie sienas un pēc nelielas vilcināšanās izkāpuši tai cauri. Iluzorie akmeņi pat nesakustējās. No otras puses barjera kļuva neredzama.
Visi seši satriekti skatījās uz izgaismotajiem skeletiem.
- Ierosinu doties prom tūlīt pat, Kitija teica.
- Paskatieties uz viņu matiem, Stenlijs noelsās. Un nagiem! Cik tie ir gari!
- Izlikti kā siļķes uz šķīvja…
- Kā tu domā…?
- Varbūt nosmakuši…
- Redzēji to caurumu vienam krūtīs? Tas nav radies dabiskā ceļā.
- Par tiem mums nav jāuztraucas. Viņi ir tik veci. Spalvaskāta kungs runāja ļoti dedzīgi, iespējams, lai pārliecinātu pats sevi. Paskatieties, kādā krāsā ir viņu āda! Gandrīz kļuvuši par mūmijām!
- No Gledstona laikiem? Niks minēja.
- Neapšaubāmi. Vecmodīgās drēbes to pierāda. Deviņpadsmitā gadsimta beigas.
- Seši… tikpat, cik mēs…
- Aizveries, Fred!
- Vai tie nevarētu būt…?
- Kaut kāds upuris?
- Spalvaskāta kungs, mums tiešām vajadzētu…
- Bet kāpēc viņi ir šādi paslēpti? Kāda jēga?
. Varbūt kapa aplaupītāji? Sodīti ar mūžīgu ieslodzījumu?
- …vajadzētu doties prom!
- Tā varētu būt. Bet kāpēc viņus slēpt?
- Kas to varēja izdarīt? Un kā tad ar buboņu mēri? Es nesaprotu. Ja viņi to iedarbināja…
- Spalvaskāta kungs! Kitija spēra ar kāju pret zemi un iekliedzās. Skaņa atbalsojās visās kapenēs. Saruna pārtrūka. Meitene ar grūtībām turpināja iesākto. Šeit ir kas tāds, ko mēs nepazīstam un nevaram kontrolēt. Kaut kādas lamatas. Labāk aizmirsīsim par dārgumiem un iesim prom!
- Bet šie kauli ir tik veci, Stenlijs pievienojās Spalvaskāta kunga teiktajam. Nomierinies, meitenīt!
- Nerunā ar mani tādā tonī, sīkais!
- Es piekrītu Kitijai, Anna sacīja.
- Bet mīļie, Spalvaskāta kungs mierinoši sacīja, uzlikdams roku Kitijai uz pleca. Es piekrītu, ka šis ir nepatīkams atradums. Bet tas vēl neko nenozīmē. Lai kā arī šie nabaga puiši gājuši bojā, tas ir noticis ļoti sen, iespējams, pirms tam, kad kapenes tika noslēgtas. Varbūt tieši tāpēc uz iluzorās sienas nav pelējuma. Redzat? Pelējums ir pārklājis grīdu un sienas. Kad šie puiši te ieradās, te viss bija jauns un tīrs. Viņš pamāja uz miroņu pusi ar savu spieķi. Padomājiet par to! Viņi tika nogalēti, pirms kapenes tika aizzīmogotas citādi viņi ielaužoties būtu iedarbinājuši buboņu mēri. Bet tas nebija noticis, jo mēs to šodien redzējām un iznīcinājām.
Viņa vārdi atstāja zināmu ietekmi uz pārējiem atskanēja piekrītoša murmināšana un daži pamāja. Bet Kitija pašūpoja galvu. Te mūs uzrunā seši miruši vīri, viņa teica. Nebūtu prātīgi to neņemt vērā.
- Viņi taču ir veselu mūžību veci! no atvieglojuma Freda balsī varēja likties, ka viņš tikai nupat to sapratis. Veci kauli. Viņš pastiepa kāju un pabakstīja tuvāko galvaskausu. Tas nolūza no kakla un aizripoja pa grīdu, klusi krakšķot.
- Kitij, tev jāmācās savaldīt emocijas, Spalvaskāta kungs teica, izņemdams no kabatas kabatlakatu un noslaucīdams pieri. Mēs jau esam atvēruši vecā velna sarkofāgu un zeme nav mūs aprijusi, vai ne? Nāc un paskaties, meitenīt, tu vēl neesi neko redzējusi. Pašā virsū zīda līķauts tas vien jau maksā veselu bagātību! Mums vajadzīgas tikai piecas minūtes, lai paņemtu maku un kristāla lodi. Ilgāk mēs Gledstona mieru netraucēsim.
Kitija neko neteica. Viņa pagriezās un ar vienaldzīgu sejas izteiksmi izgāja cauri iluzorajai sienai. Meitene neuzdrošinājās runāt. Viņas dusmas vērsās gan pret savām nesaprātīgajām bailēm un vājumu, gan pret vadoni. Spalvaskāta kunga vārdi meitenei šķita neīsti, pārāk uzspēlēti un vienkārši. Bet viņa nebija radusi nepakļauties un zināja, ka pārējā grupa nebija viņas pusē.
Aiz viņas skanēja Spalvaskāta kunga spieķa slāpēta klaudzoņa. Viņš bija aizelsies. Ceru, ka tu, Kitij, sagādāsi man to prieku un paņemsi kristāla lodi savā somā. Es tev uzticos. Mums jābūt stipriem vēl piecas minūtes, un tad mēs varēsim pamest šo nolādēto vietu. Sapulcējieties ap sarkofāgu un turiet somas gatavībā! Dārgumi mūs jau gaida!
Sarkofāga vāks bija palicis, kur nokritis, starp sarkofāga stūri un grīdu. Viens stūris bija nolūzis un tagad gulēja uz grīdas nedaudz tālāk. Uz grīdas stāvēja lākturis, kas mierīgi dega, bet nemeta gaismu sarkofāga iekšienē. Spalvaskāta kungs nostājās sarkofāga galā, atbalstīja spieķi pret sienu un pieķērās marmoram. Viņš uzsmaidīja pārējiem un salieca pirkstus.
Frederik, Nikolas, turiet lākturus augstāk! Es gribētu redzēt, kam es pieskaros! Stenlijs nervozi ieķiķinājās.
Kitija uzmeta skatienu telpai. Viņa varēja saskatīt iluzoro sienu, viņa zināja, kādu noslēpumu tā glabā. Meitene dziļi ieelpoja. Kāpēc? Tam taču nebūtu nekādas jēgas…
Viņa pagriezās pret sarkofāgu. Spalvaskāta kungs noliecās, satvēra kaut ko un pavilka.
31 kitija
audums noslīdēja no sarkofāga ar vieglu švīkstu, un no tā gluži kā no pūpēža pacēlās putekļu mākonis. Putekli uzvirpuļoja lākturu gaismā un atkal nosēdās. Spalvaskāta kungs salocīja zīda audumu un pārmeta to pār sarkofāga malu. Un tikai tad viņš noliecās, lai ieskatītos sarkofāgā.
- Nolaidiet zemāk lākturus, viņš čukstēja.
Niks pietuvināja gaismu sarkofāgam. Visi pārējie pastiepa kaklus, lai arī ieskatītos.
- Aāā… Spalvaskāta kungs izdvesa tādu nopūtu kā gardēdis, kas apsēdies pie pilna galda un zina, ka baudījums ir tuvu. Visapkārt atbalsojās pārējo sajūsmas saucieni. Pat Kitija uz brīdi aizmirsa, ka neatbalsta šo rīcību.
Viņi pazina šo seju, it kā tā būtu viņu pašu. Tā bija Londonas dzīves sastāvdaļa, attēlota jebkurā publiskā vietā. Viņi bija redzējuši šo seju tūkstošiem reižu statujās, memoriālos, sienas gleznojumos. Tās profils bija redzams uz mācību grāmatām, valdības rīkojumiem un plakātiem, kas bija izstādīti visos tirgus laukumos. Šī cilvēka statuja stāvēja uz pīlāriem skvēros, viņa seja nolūkojās no naudas zīmēm, ko viņi izvilka no kabatām. Katrā ikdienas solī, visās viņu cerībās un naidā klāt bija Gledstons.
Un tagad viņiem šī seja šķita sen pazīstama.
Maska, kas bija uzlikta uz impērijas dibinātāja sejas, bija pagatavota no zelta un smalki izstrādāta. Kamēr mirušais ķermenis bija novietots kapličā, prasmīgi meistari bija paņēmuši ģipša atlējumu, kurā bija ielējuši šķidro metālu. Pirms bērēm maska bija uzlikta vadonim uz sejas, tas bija nemainīgais attēls, kam mūžīgi lemts spīdēt kapa tumsā, kamēr miesa zem tā pamazām sairst. Tā izskatījās kā jau veca vīra seja ar ērgļa degunu, šaurām lūpām un dziļām rievām vaigos un neskaitāmu sīku grumbiņu izvagota. Acu vietā bija atstāti tukši caurumi, kas tagad akli vērās nezināmajā. Kompānijai, kas skatījās uz šo masku, muti pavēruši, viņš šķita kā seno dienu imperators, neuzveicams savā varenībā.
Visapkārt maskai pletās baltu matu viļņi.
Gledstons gulēja uz muguras, gluži tāpat kā upuri telpas tālākajā galā, rokas uz krūtīm sakrustojis. Pirksti bija vieni vienīgi kauli. Mirušajam mugurā bija melns uzvalks, glīti aizpogāts un piegulošs uz ribām, bet citur nepatīkami sašļucis. Šur tur audumu bija sākuši maitāt centīgie tārpi vai kodes, un tur spīdēja balti caurumi. Gledstona kurpes bija melnas un šauras, un virs tām bija sakrājies putekļu slānis.
Ķermenis gulēja uz sarkaniem samta spilveniem, kas aizņēma pusi no sarkofāga iekšpuses. Kamēr Kitijas skatiens kavējās pie zelta maskas, pārējo acis bija pievērstas kam citam.