Kitija, Freds un Niks stāvēja kā sastinguši pusceļā līdz metāla režģim. Spalvaskāta kungs atradās tālāk, trīcēdams piespiedies pie sienas. Anna, pakritusi uz grīdas, bija vistuvāk kāpnēm. Viņas pleci raustījās elsās. Neviens no viņiem nespēja sadūšoties atbildēt.
- Nu taču! Skelets piešķieba galvu. Es tikai mēģinu būt draudzīgs. Tas ir ļoti pieklājīgi no manas puses, ja ņem vērā, ka mani tikko pamodināja viens pāraudzis neveiklis, kas mēģināja nozagt manus dārgumus. Vēl jo vairāk paskatieties, ko viņš nodarīja manam bēru uzvalkam, iegāzdamies sarkofāgā! Mūsdienu bērni… kas no tādiem izaugs! Ak jā vai jūs nepateiktu, kas tagad ir par gadu? Tu, meitene! Jā, tu, kas nevaidi un netrīci! Atbildi!
Kitijas rīkle bija tik izkaltusi, ka viņa tikko spēja dabūt vārdus pār lūpām. Zeltītā maska pamāja. Man jau likās, ka pagājis ilgs laiks. Kāpēc? Jūs teiksiet, ka galvenokārt aiz garlaicības… jā, jums būs taisnība. Bet arī no sāpēm! Jūs pat nespējat iedomāties, kādas sāpes man jāpacieš! Sāpes un vientulība, un tumsa, kurā vienīgā kustība ir tārpu ložņāšana… Neizturīgāks puisis būtu sajucis prātā! Bet nejau es. Es samierinājos ar sāpēm jau pirms daudziem gadiem, un pārējo vienkārši nācās pieciest. Un tagad, kad te atkal iespīdējusi gaisma un man uzradusies kompānija, ar ko papļāpāt, es jūtos patiešām labi. Skelets uzsita knipi un pagrozīja gurnus. Jūtos nedaudz stīvs nav jau nekāds brīnums, man vairs nav nevienas cīpslas -, bet tas pāries. Visi kauli savās vietās? Jā. Visi dārgumi arī? Nē. Balss kļuva žēlabaina. Mazās pelītes ir atnākušas un aizvilkušas tos prom. Riebīgās, mazās peles. Es zinu, kas man jādara, noķeršu tās aiz astēm un izraušu ūsas pa vienai vien.
Kitija bija iebāzusi roku somā un zem apmetņa un citiem objektiem sataustījusi Elementu lodi. Viņa to bija sažņaugusi nosvīdušajā plaukstā. Meitene nojauta, ka Freds rīkojas tāpat, bet ne tik piesardzīgi no viņa somas skanēja švīkstoņa, ko ātri varēja sadzirdēt. Tāpēc viņa ierunājās nevis tāpēc, ka cerētu ar saviem vārdiem ko mainīt, bet lai novērstu skeleta uzmanību.
- Lūdzu, piedodiet, Gledstona kungs, Kitija stomījās. Te ir visi jūsu dārgumi, un mēs labprāt tos jums atdosim.
Atskanot nepatīkamai čirkstoņai, galvaskauss pagriezās par 180 grādiem, lai paskatītos sev aiz muguras. Neko nesaskatījis, tas izbrīnīts pavērās atpakaļ. Ar ko tu runā, mazā? tas jautāja. Ar mani?
- Nu… jā. Es domāju…
- Ka es esmu Gledstons? Vai tu esi jukusi vai vienkārši stulba?
-Nu…
- Paskaties uz šo roku, skelets pacēla gaisā plaukstu un sašūpoja visus piecus pirkstus. Paskaties uz šiem gurniem un ribām. To sakot, roka pacēla drēbes, atklājot nodzeltējušus kaulus. Paskaties uz šo seju! Viņš noņēma zelta masku, un Kitija pamanīja galvaskausu ar atņirgtiem zobiem un tukšiem acu dobumiem. Meitenlt, vai Gledstona kungs izskatās dzīvs?
- Ne gluži…
- Ne gluži…. Atbilde ir nē! Nē, viņš nav dzīvs! Un vai zini, kāpēc? Jo viņš ir miris. Miris jau simt desmit gadus un pūst savā kapā. "Ne gluži." Kas tā par atbildi, meitenīt? Jūs esat nejēgas tu un tavi draugi. Starp citu… viņš norādīja uz bronzas plāksnīti ar kaulaino pirkstu. Vai tad jūs neprotat lasīt?
Kitija pašūpoja galvu. Skelets izmisumā iesita sev pa pieri. Neprot lasīt šumeru valodā, bet ielaužas Gledstona kapenēs! Tad jau jūs neizlasījāt arī to teikumu, kur rakstīts "…atstāt Dižo Vadoni gulēt mūžīgā mierā"?
- Nē, neizlasījām. Mums patiešām žēl.
- Un arī tos teikumus par "mūžīgo sargu" un "nežēlīgu atriebību", un "…netiek pieņemti nekādi attaisnojumi"?
- Nē. Kitija redzēja, ka Freds nolaiž somu zemāk, labo roku joprojām paslēpis tajā. Viņš bija gatavs uzbrukt.
- Nu ko tad jūs varat gaidīt? Nezināšana tiek atalgota šoreiz ar ne pārāk «patīkamu nāvi. Arī pirmā zagļu kompānija man atvainojās. Jums vajadzēja redzēt, kā viņi krita ceļos un lūdza žēlastību! Tagad viņi ir tur, roka norādīja uz slepeno sienu. Viņi bija dedzīgi puiši. Ieradās nedēļu pēc bērēm. Viens no tiem bija Gledstona kunga privātsekretārs, ko uzskatīja par ļoti uzticamu personu. Izrādās, ka bija pagatavojis sev kapeņu atslēgas dublikātu un nezin kā atvairījis buboņu mēri. Es viņus paslēpu, lai šeit izskatītos kārtīgi, un tāpat izdarīšu arī ar jums. Pagaidiet mirklīti!
Skelets pārlika vienu kāju pāri sarkofāga malai. Kitija un Freds saskatījās. Viņi izrāva lodes no somām un meta pret skeletu. Tas pacēla gaisā roku, un lodes lidojumā apstājās un nokrita uz grīdas, kur nevis eksplodēja, bet pārvērtās par diviem slapjiem pleķiem.
- Es nudien nevaru jums ļaut te visu piemēslot, skelets atvainodamies teica. Gledstona kunga laikā viesi bija daudz pieklājīgāki.
Spalvaskāta kungs izvilka no savas somas sudraba disku. Atspiedies uz spieķa, viņš atvēzējās un meta. Disks iecirtās skeleta rokā un tur palika. Skelets iegaudojās. Mana būtība! Es to sajutu! Sudrabs ir kaut kas tāds, ko es nespēju paciest. Paskatīsimies, kā tev patiks mans uzbrukums, vecais! No maskas izlauzās spoži zaļš stars, kas trāpīja Spalvaskāta kungam tieši krūtīs, triecot viņu pret sienu. Viņš nogāzās uz grīdas. Skelets priecīgi norūcās un pagriezās pret pārējiem. Tas viņam dos mācību!
Freds jau atkal bija devies uzbrukumā, izraujot no kabatām sudraba diskus un citu pēc cita metot tos pret skeletu. Tas izvairījās no pirmā pieliecoties, otram pārlēca pāri, bet trešais nocirpa viņam garu matu šķipsnu. Tagad skelets bija izkāpis no sarkofāga un šķietami apjautis savas kustēšanās spējas. Ar katru soli briesmonis kļuva arvien vingrāks, līdz šķita burtiski viļņojam enerģijā. Cik uzmundrinoši! tas sauca griezdamies un lēkādams. Man gandrīz vai jāsaka jums paldies!
Likās, ka Fredam ir neizsmeļami sudraba disku krājumi viņš turpināja mest tos skeleta virzienā. Tikmēr Niks, Anna un Kitija lēnām atkāpās uz kāpņu pusi. Zaļā gaismas šautra trāpīja Fredam pa kājām un nogāza viņu uz grīdas. Nākamajā mirklī zēns jau bija piecēlies, nedaudz grīļodamies un seju sāpēs saviebis, bet nenoliedzami dzīvs.
Skelets izskatījās izbrīnīts. Ak tad tā! Dabiskā pretestība pret maģiju. Neesmu redzējis kopš Prāgas laikiem. Viņš pakasīja galvu. Ko lai tagad daru? Ļaujiet padomāt… Ak tā! Skelets metās atpakaļ pie sarkofāga un tajā kaut ko meklēja. Nost no ceļa, Stenlij! Man jāatrod… jā! Tā jau man šķita. Skelets atkal izslējās, turēdams rokā zobenu. Nekādas maģijas. Tikai dzelzs. Domā, ka varēsi mani uzveikt, Pumpainais? Redzēsim! Skelets pacēla zobenu virs galvas un panācās uz priekšu.
Freds nebija pakustējies. Viņš no kabatas izvilka nazi un atvāza to.
Kitija jau stāvēja pie metāla režģa, viņa vēl kavējās, vienu kāju uz kāpnēm uzlikusi. Niks un Anna jau bija pazuduši augšā, viņa varēja dzirdēt soļu troksni. Meitene paskatījās uz Spalvaskāta kungu, kura pretošanās spējas bija viņu pasargājušas no maģijas ietekmes. Viņš četrrāpus virzījās uz kāpņu pusi. Ignorējot instinktus, kas mudināja pagriezties un bēgt, meitene steidzās pie vecā vīra, saņēma viņu ap pleciem un, pielikdama visus spēkus, vilka uz kāpņu pusi.
Aiz muguras viņa dzirdēja Fredu niknumā nošņācamies. Gaisu pāršķēla zobena švīkstoņa un kritiena troksnis.
Kitija ar pašai neaptveramu spēku vilka Spalvaskāta kungu tālāk.
Cauri režģim un augšā pa kāpnēm. Tagad Spalvaskata kungs jau bija nostājies uz kājām. Ar vienu roku viņš bija satvēris spieķi, ar otru turējās pie Kitijas. Vecā vīra elpa bija strauja un sekla. Viņš nespēja parunāt. Viņiem vairs nebija lāktura, visapkārt sakļāvās tumsa. Kitija atspiedās pret zizli. Viņi grīļojās pie katra soļa.