Kitija atkāpās, joprojām turēdama rokā sudraba piekariņu. Acis tuvojās arvien ātrāk, tomēr šaudījās no vienas puses uz otru, sekojot sudraba piekariņa kustībai.
- Liec to nost, meitenīt, skelets īgni sacīja. Tas mani dedzina! Laikam ļoti kvalitatīvs, ja ņem vērā lielumu.
- Atkāpies! Kitija nošņācās. Klostera durvis palika kaut kur aiz muguras.
- Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Tavai zināšanai, man ir dots uzdevums. Divi uzdevumi. Pirmkārt, nosargāt Gledstona kunga dārgumus. Darīts. Labs darbiņš, Honorij! Nekādu problēmu. Otrkārt, iznīcināt visus, kas ielauzušies kapenēs. Kā man līdz šim veicies? Nogalināti desmit no divpadsmit. Nav slikti, bet varētu būt labāk. Tāpēc tu, meitenīt, esi numur vienpadsmit. Skelets traucās uz priekšu, .kaulainos pirkstus izstiepis. Kitija iekliedzās un pastiepa tam pretī sudraba piekariņu. Uzdzirkstīja zaļas dzirksteles, un atskanēja zvēra kauciens.
- Au! Nolādēts! Liec to nost!
- Vai tiešām izskatās, ka es tā darīšu? Kitija juta aiz muguras auksto gaisa pūsmu, pakāpās vēl divus soļus un gandrīz sadūrās ar atvērtajām durvīm. Viņa metās ārā pa tām un iekšā klostera dārzā
Skelets parādījās durvju ailē, kratīdams gaisā dūri. Man vajadzēja paņemt līdzi zobenu, Kitij! tas sauca. Es jau gatavojos iet tam pakaļ… Tad tas sastinga un atgāza galvu. Kaut kas bija pievērsis briesmoņa uzmanību.
Kitija lēnām atkāpās.
- Zvaigznes… es biju aizmirsis. Skelets izlēca klostera dārzā un lūkojās debesīs. Tik daudz zvaigžņu… tik spožas un pērļaini zilas. Pat atrodoties daudzu metru attālumā, Kitija varēja dzirdēt, kā skelets osta gaisu un kaut ko murmina pie sevis, un ik pa brīdim priecīgi iesaucas. Likās, ka briesmonis pilnībā aizmirsis par meiteni.
- Nekādu akmeņu. Nekādu tārpu. Cik jauki tas būtu! Nekādu dubļu un nāves klusuma… nekā no tā visa. Tikai miljoniem zvaigžņu un bezgalīgs plašums…
Kitija metās ap stūri un izskrēja ārā no klostera dārza.
Ceturtā daļa
32 Netenjels
etenjela limuzīns traucās pa Dienvidlondonas priekšpilsētām, smagās rūpniecības centriem, kur bija ķieģeļu fabrikas un alķīmiķu darba vietas un kur pār mājām vienmēr klājās biezs, sarkans smogs, nikni spīdot austošās saules staros. Lielākam ātrumam un ērtībām lielceļš, pa kuru burvji brauca no lidostas, bija pacelts uz viaduktiem, vedot pāri piesārņotajām mazpilsētām un graustu rajoniem. Uz ceļa nebija daudz mašīnu, un visapkārt varēja redzēt tikai māju jumtus, un laiku pa laikam no piesārņojuma sarkanajiem dūmiem iznira pa automašīnai, kas atkal aiztraucās tālāk. Netenjels, domās iegrimis, skatījās laukā pa logu.
Šoferis piederēja pie klusētājiem un, par spīti Netenjela pūliņiem, nebija atklājis neko vairāk par pagājušās nakts notikumiem. Es pats neko daudz nezinu, viņš bija teicis. Bet šorīt zem maniem logiem bija sapulcējies milzīgs pūlis. Vienkāršo ļaužu vidū valda liela panika. Visi ir ļoti izbiedēti. Kāds ir radījis milzīgu satraukumu.
Netenjels paliecās uz priekšu. Kāds?
- Man šķiet, ka iesaistīts briesmonis, ser.
- Briesmonis? Varat izteikties precīzāk? Vai liels akmens nezvērs, ko ieskauj tumsa?
- Nezinu, ser. Mēs drīz būsim pie abatijas. Tur tiekas visi ministri.
Vestminsteras abatija? Netenjels satriekts atslīga krēslā un mēģināja sakopot domas. Ar laiku viss noskaidrosies. Iespējams, golems bija uzbrucis atkal, tādā gadījumā viņa ziņojums par notikumiem Prāgā tiek nepacietīgi gaidīts. Zēns pārdomāja visu, ko bija uzzinājis, mēģinādams sakārtot sakāmo ticamā un pārliecinošā stāstījumā.
No vienas puses, viņš bija smagi satriecis ienaidnieku ar Arlekīna palīdzību atradis golema pergamentu'un iznīcinājis to. Viņš bija uzzinājis, ka šajā lietā iesaistīts bārdainais algotnis un aiz viņa stāv kāds ietekmīgs cilvēks. Tas, ja var ticēt bārdainim, pirms diviem gadiem bija iejaukts arī Siržulauzēja sazvērestībā. Ziņas par nodevēju valdībā bija svarīgas. Tomēr Netenjels nebija noskaidrojis, kas ir šis nodevējs. Protams, bija gandrīz neiespējami to izdarīt, ja jau pat vecais Kafka nespēja nosaukt sava darba devēja vārdu.
Netenjels nemierīgi sagrozījās sēdeklī, atceroties pārsteidzīgo solījumu vecajam burvim. Cehu spiegi, vecā Kafkas bērni, acīmredzot bija dzīvi un joprojām atradās kādā no Londonas cietumiem. Ja tā bija, Netenjelam būs ļoti grūti panākt viņu atbrīvošanu. Bet kāda tam nozīme? Kafka bija miris! Vecajam taču tagad bija pilnīgi vienalga… to varēja mierīgi aizmirst. Par spīti aukstajai loģikai, zēns juta, ka nespēj izmest solījumu no galvas. Viņš nikni pakratīja galvu un pievērsās nopietnākām lietām.
Nodevēja personība bija miglā tīta, bet algotnis bija devis Netenjelam vienu nozīmīgu norādi. Viņa darba devējs esot zinājis, ka jaunais burvis dodas uz Prāgu, un bija licis padotajam rīkoties. Bet Netenjela brauciens uz Prāgu tika sarīkots ļoti pēkšņi un slepeni. To zināja tikai daži cilvēki.
Kas tad bija to zinājis? Netenjels varēja viņus saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Viņš pats un Vaitvela viņa taču bija norīkojusi zēnu šim uzdevumam. Jūlijs Tallovs viņš piedalījās sapulcē. Un otrais sekretārs Ārlietu ministrijā, kas bija instruējis Netenjelu pirms brauciena, Vaitvela bija lūgusi viņam sagatavot kartes un dokumentus. Tas arī viss. Bet… pag… Netenjelam ienāca prātā vēl kaut kas. Saskriešanās ar Džeinu Ferēru ministrijas priekšnamā un pret viņu raidītā maģija… Vai viņš nebija izrunājies? Bija grūti atcerēties, burvestība bija aizmiglojusi prātu. Nē. Nevarēja atminēties.
Tik un tā aizdomās turamo saraksts bija īss. Netenjels košļāja rādītājpirksta nagu. Tagad viņam jābūt ļoti piesardzīgam. Algotnis bija pateicis vēl ko viņa darba devējam bija daudz kalpu. Ja nodevējs bija tik tuvu, kā Netenjelam likās, viņam bija jāuzmana katrs solis. Kāds no ietekmīgākajiem burvjiem klusībā izrīkoja golemu, vadot to ar vērojamās acs palīdzību. Un šis kāds noteikti nevēlējās, lai Netenjels šo lietu pētītu tālāk. Arī viņa dzīvība ir briesmās. Vajag, lai Bartimajs turas viņam blakus.
Par spīti raizēm, Netenjels jutās diezgan apmierināts ar sevi brīdī, kad viadukti pazuda un viņi iebrauca Londonā. Galu galā viņš bija atturējis ļaundari no vēl viena golema palaišanas Londonas ielās, un tas bija uzslavas vērts. Varēs uzsākt izmeklēšanu un atrast nodevēju. Vispirms būs jāziņo Vaitvelai un Devro. Viņi nešaubīgi metīs pārējos darbus pie malas, lai uzklausītu Netenjelu.
Šī pārliecība sāka nedaudz šķobīties, pirms vēl viņi bija iebraukuši Vestminsteras ielā. Tuvojoties Temzai, Netenjels pamanīja dīvainas lietas uz ielas pulcējās vienkāršo ļaužu bariņi, dziļi iegrimuši sarunās, šur tur bija manāmas nekārtības sadragāti skursteņi, ķieģeļu gabali un izsisti logi. Uz Vestminsteras tilta stāvēja Nakts policijas vienība, kas pārbaudīja vadītāju pases, pirms ļāva braukt tālāk. Pārbraucis pāri tiltam, Netenjels pamanīja no kādas biroja ēkas ceļamies biezus dūmus pulkstenis uz tās sienas bija sadragāts, ciparu rādītāji izrauti un ietriekti sienā. Par spīti aizliegumam, krastmalā jau pulcējās ziņkārīgo bariņš.
Automašīna pabrauca garām Parlamenta ēkai un devās uz Vestminsteras abatiju, kur sabruka pēdējās Netenjela pašpārliecinātības druskas. Abatijas rietumu puses zālājs bija pilns ar automašīnām tur bija ātrās palīdzības auto, Nakts policijas autobusiņi, mirdzošu limuzīnu rinda. Starp tām varēja redzēt Devro limuzīnu ar zelta zīmi. Tātad arī premjerministrs bija ieradies.