Diemžēl šo interesanto sarunu pārtrauca kāds traucēklis. Druknais, dzeltenais burvis Tallovs, kas stāvēja nākamās rindas tālākajā pentaklā, bija pabeidzis garos un sarežģītos Izsaukšanas buramvārdus un tagad nolaida rokas, kurās bija turējis smagu grāmatu. Pagāja pāris minūšu, burvis gaidīja, smagi elpodams. Un pēkšņi no pretējā pentakla parādījās melns dūmu stabs, kura centrā mirdzēja dzelteni zibeņi. Nedaudz banāli, bet izteiksmīgi nostrādāts.*[1] Vairāki no klātesošajiem džiniem bija ar interesi vērojuši jaunpienācēja ierašanos. Izpētīt citu parādīšanās knifus vienmēr ir interesanti nekad nevar zināt, kas tev noderēs nākamreiz. Jaunībā es mēdzu demonstrēt ļoti dramatiskas ierašanās. Tagad, rakstura briedumā, es izvēlos daudz smalkākus iemiesošanās tēlus. Un tikai laiku pa laikam atklājos kā spalvaina čūska.
Burvis iepleta acis, it kā nojauzdams ko ļaunu. Melnais dūmu stabs savijās divmetrīgā muskuļotā tēlā ar četrām rokām. [54] [1] Šis tēls parādīja, ka džins savas karjeras laikā darbojies hinduisma templī. Brīnums, kā tu dažkārt ļaujies, lai apkārtne tevi ietekmē! Tas lēni apstaigāja pentaklu, meklēdams vājos punktus. Un, pašam par lielu izbrīnu, vienu atrada. [55] [1] Izsaukšanas vārdi nostiprina pentakla rūnas un līnijas. Tie veido neredzamas saites, kas ietver pentakla apli, sasienas un atkal atsienas, un cieši saaužas kopā, līdz ir izveidojuši barjeru. Un pat viens nepareizi izteikts vārds var atstāt šajā aizsardzības joslā neglābjamu kļūdu. Tallovam to drīz vien nāksies uzzināt. Visas četras rokas uz brīdi sastinga, it kā šauboties. Tad no figūras pēdu apakšas parādījās dūmu mākonis un aizplūda visapkārt pentaklam. Drīz vien tas atrada arī pavisam nelielo caurumu aizsargbarjerā. Dūmi traucās uz priekšu un sāka plūst pa caurumu, sašaurinoties gandrīz līdz adatas cauruma lielumam un atkal izplūstot otrā pusē. Dūmi mutuļoja arvien straujāk, tie savērpās un kļuva par izliektu taustekli, kas traucās uz otru pentaklu, kurā stāvēja pārakmeņojies burvis. Rozmarīna un pīlādža trauki, ko viņš bija salicis apkārt savam pentaklam, tika aizpūsti projām. Dūmi aptvēra sākumā viņa kurpes un tad savijās ap kājām kā melns stabs. Burvis izdvesa pāris neskaidru vārdu, bet vairāk laika viņam netika dots visa figūra bija izlīdusi pa caurumu un nonākusi otrajā pentaklā, ieskaujot savu upuri. Mazāk nekā piecu sekunžu laikā burvi ar visu strīpaino uzvalku bija aprijis dūmu mākonis, kurā iegailējās pāris triumfējošu zibens šautru, un tad tas izslīdēja cauri grīdai, aiznesot Tallovu līdzi.
Jau pēc mirkļa abi pentakli bija tukši, izņemot apdegušu plankumu uz grīdas vietā, kur bija stāvējis burvis, un pārogļojušos buramvārdu grāmatu.
Izsaukšanas kambarī valdīja kapa klusums. Burvji apstulbuši stāvēja, sekretāri sarāvušies trīcēja savās vietās.
Un tad pēkšņi visi šķita atguvuši balsis. Burvji, kuri jau bija devuši uzdevumu saviem vergiem, izkāpa no pentakliem un, žokļus atkāruši, pulcējās tajā vietā, kur bija stāvējis Tallovs. Mēs augstākās saprātīgās būtnes sākām jautru un atzinīgu sarunu. Es sarunājos ar putnu, kam bija koka kājas, un ar zaļo augoni.
- Lieliski!
- Patiešām stilīgi.
- Laimīgais! Viņš pats tikko spēja tam noticēt.
- Runājot atklāti, cik bieži kaut kas tāds atgadās?
- Pārāk reti. Es atceros tikai vienu reizi Aleksandrijā. Tas bija kāds jauns māceklis…
- Tas muļķis laikam nepareizi izrunāja kādu no beigu frāzēm.
- Vai arī kļūda grāmatā. Ievēroji, ka viņš lasīja no grāmatas? Dzirdēju, ka viņš pateica exciteris, nevis stringaris.
- Patiešām? Tā taču ir iesācēju kļūda!
- Tieši tāpat notika ar to jauno mācekli, ko pieminēju. Viņš pagaidīja, kamēr meistara nebūs mājās, un… Nē, tu neticēsi…
- Bartimaj pievērsies taču man! Zēns iekāpa pentaklā, mētelim plīvojot. Pārējie burvji arī atgriezās savos pentaklos. Pēkšņi viņi atkal izskatījās pagalam aizņemti. Mēs pieklājīgi pievērsāmies saviem saimniekiem. Bartimaj, zēns atkal ierunājās, balsij trīcot. Dari, kā tev ir vēlēts, dodies un sameklē to pagrimušo ifrltu. Atgriezies pie manis tikai tad, kad tas ir iznīcināts.
Skaidrs. Spalvainā čūska nopētīja zēnu ar zināmu ziņkāri. Viņš pēkšņi bija kļuvis ļoti oficiāls kurš tad mūsdienās saka "kā tev ir vēlēts"? un tas nozīmēja, ka jaunais burvis ir ļoti satraukts. Kas noticis? Tu izskaties satriekts. Man likās, ka tev tas puisis nemaz nepatika!
Netenjels piesarka. Aizveries! Lai es no tevis nedzirdētu ne vārda! Es esmu tavs saimnieks, lai gan tu to pastāvīgi aizmirsti. Tev jādara, kā es pavēlu.
Visas intīmās, noslēpumainās sarunas bija beigušās. Zēns atkal bija kļuvis par mazu ģenerāli. Dīvaini, ko panāk neliela realitātes deva!
Šādā noskaņojumā ar viņu labāk nerunāt, tāpēc spalvainā čūska pasita asti un kopā ar pārējiem dēmoniem pazuda no istabas.
34 bartimajs
T ovakar debesis virs Londonas jumtiem mudžēja no maģiskām būtnēm. Lai gan četrdesmit džini, kas todien kopā ar mani bija pametuši Vaitholas sienas, bija izklīduši dažādos virzienos, mums garām nepārtraukti lidoja dažādi velnēni un folioti. Nebija neviena jumta, virs kura nesēdētu pāris šādu radību.
Ielās maršēja Nakts policijas vīri, dzenot pēdas ifrītam. Vārdu sakot, galvaspilsētā uz katra stūra varēja satikt pa valdības kalpam. Brīnums, ka ifrīts netika notverts pirmo sekunžu laikā.
Es kādu laiku pavadīju, lidinoties virs Londonas centra gargoilas formā un neprātojot par īpašu plānu. Kā jau parasti, vēlme pēc iespējas izvairīties no bīstamām situācijām cīnījās manī ar vēlmi pēc iespējas ātrāk izdarīt darbu un tikt vaļā no saistībām. Vienīgā nelaime, ka ifrīti ir nejauki radījumi tos ļoti grūti nonāvēt.
Pēc brīža, neizdomājis neko labāku, es pagriezos un lidoju neglītas stikla augstceltnes virzienā, lai aprunātos ar tur stāvošajiem sargiem.
Gargoila ar baletdejotājas grāciju nolaidās uz jumta. Klau, jūs abi! Vai te garām nav gājis kāds skelets? Runājiet! Tas bija samērā laipni, ņemot vērā, ka tie bija mazie, zilie velnēni.
Pirmais velnēns, kurš cītīgi spodrināja savu asti, ierunājās: Ir gan.
Es gaidīju. Velnēns salutēja un atgriezās pie astes pucēšanas. Gargoila nopūtās un ieklepojās. Kad jūs to redzējāt? Kurp tas aizgāja?
Otrais velnēns atrāvās no uzmanīgas kāju nagu pētīšanas. Tas nāca garām apmēram pirms divām stundām. Nezinu, kurp viņš devās, jo biju paslēpies. Tu jau zini, ka tas radījums ir traks!
- Kādā ziņā?
Velnēns apdomājās. Nu, jūs, augstākie gari, esat nejauki, bet vismaz paredzami. Šis ir pavisam dīvains. Vienu brīdi laimīgs, nākamajā… nu paskaties, ko viņš nodarīja nabaga Hibetam.
- Izskatās, ka Hibetam nav ne vainas.
- Tas ir Tibets. Skelets nenoķēra ne Tibetu, ne mani. Viņš teica, ka atgriezīsies pēc mums.
- Atgriezīsies?
- Jā, viņš ir pagājis mums garām vismaz piecas reizes. Katru reizi nolasa ļoti garlaicīgu lekciju un pēc tam vienu no mums apēd. Pieci jau apēsti, divi vēl palikuši. Bailes un nogurums nav tie labākie sabiedrotie. Vai tev nešķiet, ka šis kājas nags ir ieaudzis ādā?
- Nav ne jausmas. Kad skeletam vajadzētu atgriezties?
- Apmēram pēc desmit minūtēm, ja viņš ievēros iepriekšējo grafiku.
- Paldies. Beidzot kāda noderīga informācija. Pagaidīšu tepat.
Gargoila saruka un pārvērtās par zilu velnēnu, tikai nedaudz glītāku par tiem abiem. Es sakrustoju kājas un apsēdos uz augstceltnes malas, vērodams Londonas debesis. Iespējams, kāds cits džins saskriesies ar ifrītu, pirms vēl tas būs nonācis līdz šejienei, bet, ja ne būs jārīkojas man. Kāpēc šis ifrīts gāja riņķiem vien pa pilsētu, man nebija īsti skaidrs varbūt ilgstošais ieslodzījums bija aptumšojis viņam prātu. Tomēr tepat netālu atradās arī papildspēki es redzēju blakus ielās vēl vairākus džinus.