Velnēns aizdejoja pajumta kori, turēdams masku rokā. Tev taču tā nav vajadzīga! es saucu. Tā piederēja tavam saimniekam, kurš tagad ir miris. Turklāt viņam bija ļoti neglīti zobi! Paskaties uz to, kas karājas vienā diegā…
- Atdod manu seju!
- Tavu seju? Tā nerunā saprātīgs ifrīts! Ak vai, re, kur tā nokrita! Cik gan es esmu neveikls! Es atvēzējos un aizmetu masku pār pilsētas jumtiem kā zeltītu lidojošo šķīvīti.
Skelets dusmās ierēcās un citu pēc cita raidīja manā virzienā trīs sprādzienus. Velnēns apmeta kūleni un palēcās uz augšu, apvēlās un vēlreiz palēcās, un bija lejā no jumta, pieķerdamies pie viena no augšstāva logiem ar piesūcekņiem.
No šī skatpunkta es pamāju abiem džiniem, kas lūrēja no skursteņa aizsega, un griezīgi iesvilpos. Acīmredzot Honorija iepriekš mestie sprādzieni lika viņiem turēties drošā attālumā, tomēr es tagad ar atvieglojumu redzēju, ka putns ar koka kājām dodas mūsu virzienā un orangutans viņam negribīgi seko.
Es redzēju, kā skelets noliecas pār jumta malu un meklē mani. Tas dusmās grieza zobus. Piespiedos pēc iespējas tuvāk logam. Kā Honorijs to atklāja, viena no nelaimēm, esot piesaistītam kauliem, bija tā, ka viņš nevarēja mainīt formu. Kārtīgs ifrīts tagad būtu izaudzējis spārnus un šāvies lejup mani sagūstīt, bet, tā kā zemāk nebija neviena jumta, skelets nevarēja pārvietoties. Viņš mēģināja izdomāt nākamo gājienu.
Pa to laiku es rīkojos. Ļoti uzmanīgi slīdēju pāri logam, pāri sienai un ap ēkas stūri. Te atkal uzrāpos augšā un palūkojos pār jumta malu. Skelets joprojām nepiesardzīgi skatījās pār jumta malu. No aizmugures tas neizskatījās tik draudīgs kā no priekšpuses bikses bija saburzītas un tik stipri saplēstas, ka varēja redzēt astes kaulu.
Ja tas būtu palicis šajā pozā vēl nedaudz ilgāk…
Velnēns uzlēca uz jumta un atkal kļuva par gargoilu, kas aizslīdēja pie skeleta, rokas izstiepusi.
Tobrīd manus plānus izjauca putna un orangutana parādīšanās (orangutans bija ieguvis spilgti oranžus spārnus), kas nolaidās skeleta priekšā no debesīm. Katrs no viņiem raidīja kādu burvestību ja gribam būt precīzi, sprādzienu un elles ugunis. Tie triecās pret skeletu, nogāžot to atpakaļ uz jumta. Liekot lietā savu aso domāšanu, es strauji mainīju plānus un pievienojos abiem pārējiem, raidot skeleta virzienā Konvulsiju burvestību pārmaiņas pēc. Šaudīgas tintes krāsas šautras tiecās pret skeletu, mēģinot to saraustīt gabalos, bet nesekmīgi. Skelets piecirta kāju, pateica vienu vārdu, un visi trīs uzbrukumi atlēca un pagaisa.
Putns, orangutans un gargoila palēca sānis. Izskatījās, ka gaidāmas nepatikšanas.
Gledstona galvaskauss pagriezās pret mani. Kāpēc, tavuprāt, saimnieks deva tieši man to godu mitināties viņa kaulos? Es esmu Honorijs, devītā līmeņa ifrīts, un man nekaitē viduvēja līmeņa džinu burvestības. Un tagad lieciet mani mierā! No skeleta pirkstiem izšāvās zaļas gaismas šaltis. Gargoila nolēca no jumta, lai no tām izvairītos, kamēr putns un orangutans lidoja prom, ko spārni nes.
Skelets nolēca uz zemāka jumta un skrēja tālāk. Visi trīs džini apspriedās.
- Man šī spēlīte nemaz nepatīk, orangutans sacīja.
- Man tāpat, putns piekrita. Tu jau dzirdēji, ko viņš teica. Viņš ir neievainojams. Atceros, reiz Siāmā bija kāds karaliskais ifrīts…
-Viņu var uzveikt ar sudrabu, gargoila viņu pārtrauca. Vismaz viņš pats tā teica.
- Bet mūs tāpat, iebilda orangutans. No sudraba pieskāriena viss mans kažoks nopluktu…
- Mums taču nav sudrabam jāpieskaras, vai ne? Ejam!
Straujš lidojums lejup beidzās ar nelielu negadījumu, jo mūs pamanīja kāds kravas mašīnas šoferis un tā pārbijās, ka sagrieza automašīnu šķērsām pāri ceļam. Nejauki, bet varēja būt vēl sliktāk. [63] [1] Kravas kaste, kura bija pilna ar melonēm, ietriecās zivju tirgotavas stikla vitrīnā, izkaisot pa visu ietvi stiklus un zivis. Kravas kaste atvērās, un melones izripoja uz ielas un uzņēma ātrumu, ripojot lejup pa ceļu. Tās notrieca pāris velosipēdistu un vēl vairākiem lika iebraukt renstelē, līdz to ripojumu apstādināja stikla veikals kalna pakājē. Tie pāris kājāmgājēji, kas izvairījās no melonēm, tika notriekti no kājām, kad visi apkārtnes kaķi metās uz zivju veikalu.
Mani biedri apmulsuši apstājās. Kas tam vīram lēcies? Vai tad viņš nekad mūžā nav redzējis orangutanu?
- Iespējams, ar spārniem ne. Ierosinu pirmajā plānā nomaskēties par baložiem. Tagad nolauzīsim trīs stieņus no šīm margām. Tās taču nav no dzelzs, vai ne? Labi. Un es došos uz juveliera veikalu.
Rajona izpēte atklāja kaut ko labāku te bija sudrabkaļa veikals, kura vitrīnā stāvēja rūpīgi sakārtotas krūzes un kausi, golfa turnīru trofejas un piemiņas šķīvji. Putns un orangutans, turot rokās metāla stieņus, turējās no šī veikala pa gabalu, jo sudraba stindzinošā aura lika mūsu būtībai nodrebēt, pat atrodoties otrpus ielai. Bet gargoilai nebija laika kavēties. Es paķēru vienu no stieņiem, sakodu zobus un ielēcu caur stikla vitrīnu tieši veikalā. [64] [1] Iedomājies, kāda ir sajūta, tuvojoties lielai ugunij, tieši tāpat uz mani iedarbojās sudrabs, tikai ar to starpību, ka tas bija auksts.
Liekot lietā stieni, uzkabināju uz tā lielu sudraba krūzi un izgāju ārā no veikala, nepievēršot uzmanību iekšējai nepatikai.
- Redziet? es pašūpoju sudraba krūzi biedru acu priekšā. Viens sudraba šķēps. Tagad mums vajadzīgi vēl divi.
Bija vajadzīgs gandrīz divdesmit minūšu lidojums, lai atkal sameklētu skeletu. Patiesībā tas nemaz nebija tik grūti vajadzēja tikai sekot viņa kliedzieniem. Šķita, ka Honorijs ir apzinājies, cik patīkami ir biedēt cilvēkus, tāpēc pastaigājās gar upi un ik pa laikam izlēca pārbiedēto cilvēku priekšā. Samērā nekaitīga izklaide, bet mums bija jārīkojas saskaņā ar doto uzdevumu, un mēs tā arī darījām.
Mums katram rokās bija paštaisīts šķēps ar sudraba uzgali. Putnam stieņa galā karājās krūze, bet orangutans, kas bija nesekmīgi mēģinājis nobalansēt uz stieņa sudraba šķīvi, tagad bija uzkabinājis tā galā grila restes. Es ātri izstāstīju abiem savu taktiku, un mēs tuvojāmies skeletam kā aitu suņi, kas dzenas pakaļ noklīdušam aunam. Putns lidoja virs krastmalas no dienvidu puses, orangutans no ziemeļu puses, bet es tuvojos no krasta. Notvērām bēgli pie Kleopatras adatas. [65] [1] Kleopatras adata piecpadsmit metru augsts obelisks, apmēram 180 tonnu smags, turklāt tam nav nekāda sakara ar Kleopatru. Es jau nu zināšu, jo biju viens no tiem, kas to uzcēla Tutmosa III laikā 1475. gadā pirms mūsu ēras. Tā kā mēs bijām to nogremdējuši Heliopoles smiltīs, es biju patiešām izbrīnīts, ieraugot to Londonā pēc 3500 gadiem. Bet gan jau kāds to bija nočiepis. Mūsdienās pat adatu nevar atstāt nepieskatītu.
Honorijs pirmo pamanīja putnu. Tas raidīja uzbrucēja virzienā zaļu gaismas strēli, kas izšāvās putnam starp koka kājām un uzsprāga gaisā, piesaistot vispārēju uzmanību. Tobrīd orangutans piezagās no aizmugures un iegrūda sudraba grila restes Gledstonam starp lāpstiņām. Uzmirdzēja zaļas dzirksteles, gaisā uzvēdīja degošu drēbju smaka. Skelets palēcās augstu gaisā un ar asinis stindzinošu kliedzienu nogāzās zemē, aizripodams pa zemi un apstādamies tikai sprīža attālumā no manas sudraba krūkas.
Nodevēji! Honorija nākamais lādiņš aizšāvās gargoilai gar ausi. Kamēr skelets pūlējās paturēt acīs gargoilu, putns jau bija piezadzies un pieskāries ar sudraba krūzi skeleta kājai. Kad viņš apcirtās riņķī, darbā tika laists grila režģis. Un tā tas turpinājās. Lai arī kā skelets grozītos, viens no sudraba šķēpiem vienmēr viņu skāra. Drīz vien viņa triecieni kļuva nekoordinēti un vārgi, skelets vēlējās nevis cīnīties, bet bēgt. Skaļi nolamājies, tas metās prom pa krastmalu, arvien vairāk tuvodamies upes malai.