Mēs piesardzīgi viņam sekojām. Es tikai tagad sapratu, kāpēc jūtos tik neparasti, šī bija vajāšana un šoreiz es biju vajātājs. Parasti jau bija otrādi.
Drīz vien mēs bijām piespieduši skeletu pie obeliska pakājes. Galvaskauss grozījās pa labi un pa kreisi, sarkanās ugunis acīs mirdzēja, meklējot izeju.
- Honorij, es ierunājos. Šī ir tava pēdējā iespēja. Mēs saprotam tavu stāvokli. Ja tu nespēj pēc savas gribas atbrīvoties no šiem kauliem, noteikti kāds no burvjiem varētu tevi atbrīvot. Padodies, un es palūgšu savam saimniekam, lai tas piemeklē vajadzīgos buramvārdus.
Skelets nicinoši iesmējās. Palūgsi savam saimniekam? Tik vienkārši! It kā jūs būtu vienlīdzīgi! Par to es ļoti šaubos. Jūs visi esat pakļauti saviem saimniekiem, un tikai es esmu brīvs!
- Tu esi iesprostots kaulu kambarī, es iebildu. Paskaties uz sevi! Tu pat nespēj pārvērsties par putnu vai zivi, lai aizbēgtu.
- Un tomēr es esmu labākā situācijā nekā jūs, skelets šņāca. Cik gadu jau jūs vergojat šiem cilvēkiem? Mainiet formu, cik gribat, patiesībā jūs esat un paliekat vergi, kurus spiež izpildīt savu uzdevumu. Paskat, paskat tagad es esmu velnēns, bet tagad pats Sātans! Kuru tas interesē? Liela muiža!
- Patiesībā es esmu gargoila, klusi nomurmināju. Viņam bija zināma daļa taisnības.
- Ja jums būtu iespēja, jūs tagad būtu šeit kopā ar mani, apgriežot Londonu ar kājām gaisā un liekot burvjiem trūkties. Liekuļi! Es jūs izaicinu! Kakla skriemeļi nokrakšķēja, torss pagriezās, rokas pastiepās augšup un satvēra granīta kolonnu. Un tad jau Gledstona skelets rāpās augšup pa obelisku, izmantojot antīkos hieroglifus kā atbalstu kājām.
Mēs vērojām, kā viņš rāpjas arvien augstāk.
- Kā tev šķiet, kurp viņš dodas? putns vaicāja.
Gargoila noskurinājās. Viņam nav kurp iet. Skelets tikai
atliek to, kam agri vai vēlu jānotiek. Es runāju nikni, jo Honorija vārdos bija daudz patiesības un tas mani sāpināja. Piebeigsim viņu.
Kad mēs pacēlāmies spārnos, skelets jau bija sasniedzis obeliska virsotni. Tur tas nedroši nostājās uz kājām un pacēla rokas pret rietošo sauli. Gaisma spīdēja caur garajiem, baltajiem matiem un izgaismoja galvaskausa dobumu. Tad, vairs neizdvesis ne skaņas, skelets salieca kājas un kā graciozs daiļlēcējs metās upē.
Orangutans gan meta šķēpu viņam pakaļ, bet tas jau vairs nebija vajadzīgs.
Tovakar Temza plūda ļoti strauji, ūdenslīmenis bija augsts. Skelets tūlīt pat pazuda straumē un vēlāk parādījās tikai vienreiz, ūdenim līstot no acu dobumiem, žoklim atkarājoties un rokām vicinoties. Bet joprojām neizdvešot ne skaņas. Un tad jau tas bija pazudis.
Vai nu skelets tika aiznests jūrā, vai arī iegrima dubļos Temzas dibenā, to vērotāji no krasta nevarēja pateikt. Bet ifrīts Honorijs, kuru ieskāva Gledstona kauli, vairs nekad netika redzēts.
35 Kitija
Kitija neraudāja.
Ja Pretošanās kustībā pavadītie gadi nebija devuši nekādu citu labumu, tie vismaz bija nocietinājuši viņas jūtas. Raudāšana tagad neko nelīdzētu. Nelaime bija tik milzīga, ka meitene pat nevarēja iedomāties, kā uz to reaģēt. Ne abatijā, ne tūlīt pēc izbēgšanas, kad viņa beidzot bija apstājusies vairākus kvartālus tālāk, Kitija nebija ļāvusi sev ieslīgt pašnožēlā.
Bailes dzina viņu uz priekšu meitene pat nespēja noticēt, ka ir izbēgusi no dēmona. Uz katra stūra viņa apstājās un pēc veca Pretošanās kustības paraduma, pagaidījusi trīsdesmit sekundes, palūkojās atpakaļ. Neviens viņai nesekoja, viņa redzēja tikai snaudošus namus, mirdzošas laternas un klusas koku alejas. Pilsēta šķita pilnīgi vienaldzīga debesīs mirdzēja neizteiksmīgas zvaigznes un pilnmēness. Viņa neredzēja ielās nevienu dzīvu dvēseli, pat Modrības lodes nešķērsoja viņas ceļu.
Kitija ieklausījās, cik satraukti skan pašas soļi, skrienot pa ietvēm un turoties ēnās.
Viņai šķita, ka visas skaņas ir izslēgtas, un tikai laiku pa laikam tās sasniedza meitenes ausis mašīnas rūkoņa blakus ielā, attāla sirēna, bērna raudas no kāda augšstāva dzīvokļa.
Un rokā meitene joprojām turēja zizli.
Pirmajā patvēruma vietā, kādas daudzdzīvokļu mājas pagrabā netālu no abatijas, viņa gandrīz pameta zizli mētājamies zem ķieģeļu krāvuma. Tomēr, lai arī tas bija derīgs tikai kukaiņu sišanai, kā bija teicis nezināmais labdaris, tā bija vienīgā lieta, kas bija palikusi no briesmīgā nakts reida, un Kitija vienkārši nevarēja to pamest.
Viņa pāris minūšu atpūtās, bet neatļāvās aizmigt. Rītausmā Londonas centrs mudžēs no policistiem. Palikt tepat nozīmētu drošu nāvi. Turklāt meitene baidījās aizvērt acis, iedomājoties tos murgus, ko varētu redzēt.
Nakts tumšākajās stundās Kitija gar Temzas krastu devās Austrumlondonas virzienā līdz pat Sautvorkas tiltam. Tas bija ceļojuma bīstamākais posms, īpaši ar zizli rokā. No Stenlija viņa bija dzirdējusi, ka maģiskie priekšmeti izstaro auru, kas redzama daudziem londoniešiem, un nojauta, ka dēmoni varētu to sajust pa lielu gabalu. Tāpēc viņa pagaidīja krūmos pie tilta vairākas minūtes, līdz saņēma drosmi un metās pāri tiltam uz otru upes krastu.
Kad pāri pilsētai nolija pirmie saules stari, Kitija izlīda caur nelielo arku un devās garām staļļiem uz slepeno noliktavu. Tā bija vienīgā vieta, kur viņa varēja gūt patvērumu, kas tik ļoti bija nepieciešams. Kājas nogurumā streipuļoja, un meitenei likās, ka viņa redz gar acīm aizzibam biedējošus tēlus. Viņa nevarēja iet uz mākslas piederumu veikalu, jo Spalvaskāta kungu varas pārstāvji jau noteikti bija atraduši un identificējuši. Iet uz īrēto istabu arī nebūtu prāta darbs, jo burvji, kas droši vien dosies pārmeklēt veikalu, uzzinās par viņu un ies viņu meklēt.
Neko neredzošām acīm viņa pagrieza atslēgu slēdzenē. Pat neapstājoties, lai iedegtu gaismu, meitene nogriezās pa vairākiem gaiteņa pagriezieniem, līdz nonāca istabā, kur ūdens joprojām pilēja no caurules. Kitija nometa zizli zemē, nokrita tam blakus uz betona grīdas un aizmiga.
Kitija pamodās tumsā un palika guļam uz grīdas, stīva un pārsalusi. Tad viņa piecēlās, pastiepās uz sienas pusi un ieslēdza elektrisko spuldzīti. Pagrabs izskatījās tāds pats kā pēcpusdienā, kad viņi visi te bija: Niks trenējās cīņas mākslā, Freds un
Stenlijs meta diskus. Viņa joprojām redzēja caurumu sienā, kur bija iestrēdzis Freda disks. Tomēr tas neko nebija līdzējis.
Kitija apsēdās uz koka dēļu kaudzes un skatījās pretējā sienā, rokas klēpī salikusi. Galva tagad bija skaidra, lai gan no bada dīvaini viegla. Meitene ievilka elpu un mēģināja izdomāt, kas būtu darāms tālāk. Tas šķita grūti, jo viņas dzīve bija apgriezušies kājām gaisā.
Vairāk nekā trīs gadus viņa visiem spēkiem*bija palīdzējusi veidot Pretošanās kustību, un tagad vienā naktī tā bija sagruvusi. Tiesa, šī savienība nekad nebija izcēlusies ar īpašu stabilitāti; viņi bija strīdējušies par stratēģiju, un pēdējos mēnešos nesaskaņas bija kļuvušas vēl lielākas. Bet tagad no tā visa nebija pāri palicis nekas. Viņas draugi bija miruši un līdz ar viņiem pazuduši arī kopējie ideāli.
Bet kādi tad bija šie ideāli? Notikumi abatijā bija ne vien mainījuši Kitijas nākotni, bet arī viņas izjūtas par pagātni. Tagad viņa skaidri redzēja, ka šim pasākumam jau no sākuma bija lemts izgāzties šķita muļķīgi domāt, ka viņiem varētu izdoties. Tagad, kad viņa vēlējās atsaukt atmiņā Spalvaskāta kungu, viņa redzēja nevis to dedzīgo līderi, kam bija sekojusi, bet smīnošo kapeņu zagli, piesarkušu un nosvīdušu laupītāju, kas ielaužas pretīgās vietās, meklēdams dārgumus.