Ko gan viņi gribēja sasniegt? Ko viņi būtu darījuši ar iegūtajiem dārgumiem? Pat ar kristāla lodes palīdzību viņi nepārspētu burvjus. Nē, viņi bija muļķojuši paši sevi! Pretošanās kustība nebija nekas vairāk kā blusa, kas kož ausī angļu dogam, pietika ar vienu ķepas vēzienu, lai to nosistu.
Meitene izvilka no kabatas sudraba piekariņu un vērīgi to nopētīja. Hairnēkas vecmāmiņas dāvana bija izglābusi viņai dzīvību. Patiesībā tā bija tīrā veiksme, ka viņa vispār bija palikusi dzīva.
Kitija sirdī jau sen bija nojautusi, ka viņu grupa ir uz izjukšanas robežas, bet tas bija noticis tik pēkšņi un šokējoši, ka meitene nespēja atgūties. Bija uzbrucis viens pats dēmons, un visu viņu aizsargspējas neko nebija līdzējušas. Visi Pretošanās kustības skaļie saukļi Hopkinsa kunga nosvērtie ieteikumi, Freda lielīšanās un Nika nopietnie vārdi izrādījās nevērtīgi. Kitija tagad gandrīz nespēja tos atcerēties notikumi kapenēs bija aizslaucījuši daļu atmiņu.
Niks. Dēmons bija teicis Kitijai (briesmoņa vārdus Kitija ļoti labi atcerējās!), ka ir nogalinājis desmit no divpadsmit iebrucējiem. Pieskaitot sen kritušos, bija jāpieņem, ka arī Niks ir izdzīvojis. Meitene saviebās Niks bija aizlaidies tik ātri, ka viņa pat nebija pamanījusi. Pat neiedomājies, ka būtu jāpalīdz Fredam, Annai vai Spalvaskāta kungam.
Un gudrais Hopkinsa kungs… Iedomājoties vien par neizteiksmīgo zinātnieku, meiteni pārņēma dusmas. Un kur viņš bija, kamēr Pretošanās kustības dalībnieki cīnījās par savām dzīvībām? Tālu prom, drošībā. Tāpat kā noslēpumainais labdaris, kura sniegtā informācija par Gledstona kapa aizsardzību izrādījās tik nepilnīga. Ja viņš nebūtu tik ļoti ietekmējis Spalvaskāta kungu pēdējo mēnešu laikā, pārējie grupas biedri vēl tagad būtu dzīvi. Un ko viņi bija ieguvuši par šo upuri? Tikai koka nūju!
Zizlis gulēja blakus viņai uz grīdas starp netīrumiem. Pēkšņā niknuma uzliesmojumā Kitija to satvēra un mēģināja pārlauzt uz ceļgala. Par pārsteigumu koks nemaz neieplaisāja, tas bija daudz stiprāks, nekā izskatījās. Meitene iekliegdamās meta to pret sienu.
Taču tūlīt pat Kitijas dusmas nomainīja liela tukšuma sajūta. Varbūt būtu prātīgi tuvākajā laikā sazināties ar Hopkinsa kungu un pārrunāt tālāko darbības plānu? Bet ne šodien. Tagad viņai bija vajadzīgs kas cits, kas nomāktu sajūtu, ka viņa palikusi pasaulē pavisam viena. Kitija izlēma apciemot vecākus.
Bija jau pēcpusdiena, kad Kitija iznāca no staļļiem pagalmā un ieklausījās. Attālas sirēnas, daži šāvieni no Londonas centra puses, kas noteikti bija sacelts kājās. Kitija nodrebinājās. Vēl labāk, tātad viņu neviens netraucēs. Meitene aizslēdza durvis, noslēpa atslēgu un devās prom.
Par spīti tam, ka gājiens bija viegls zizli meitene bija atstājusi slēptuvē pagāja gandrīz viss vakars, līdz Kitija nonāca Balhamā, un, kad viņa sasniedza krustojumu pie vecāku mājām, debesis jau sāka tumst. Kitija bija nogurusi un izsalkusi. Viņa gandrīz divas dienas neko nebija ēdusi, ja neskaita pāris veikalā nočieptu ābolu. Domas par mātes gatavoto ēdienu lika viņai norīt siekalas, bet atmiņas par veco istabu ar ērto gultu un skapi ar salauztajām durvīm lika sirdij notrīcēt. Cik sen viņa nebija gulējusi savā istabā? Jau vairākus gadus. Tikai šonakt viņa labprāt atkal paslēptos savas istabas patvērumā.
Krēslas aizsegā viņa iegāja šķērsielā un, pašai nezināmu iemeslu dēļ palēninot gaitu, nonāca pie vecāku mājas. Dzīvojamā istabā dega gaisma tas meitenei lika justies vienlaikus atvieglotai un izjust bailes. Lai gan māte bija diezgan pavirša, viņa nedrīkst uzminēt, ka kaut kas noticis, vismaz līdz tam laikam, kamēr Kitija nav izlēmusi, ko darīt tālāk. Meitene nopētīja sevi kaimiņu mājas logā, nogludināja tumšos matus un nopurināja no drēbēm netīrumus. Tomēr rokas viņa nevarēja nomazgāt, tāpat kā noslēpt maisiņus zem acīm. Meitene nopūtās. Nav nekāds izcilais paskats, bet gan jau būs labi. Viņa uzkāpa pāris pakāpienu līdz durvīm un pieklauvēja. Atslēgas bija palikušas istabā.
Pēc ilgāka brīža, kad Kitija bija pieklauvējusi vēlreiz, gaitenī parādījās pazīstamais, slaidais mātes siluets. Tas tuvojās, it kā baidoties atvērt durvis. Kitija pieklauvēja pie durvju stikla. Mammu! Tā esmu es!
Pēc nelielas vilcināšanās, kuras laikā Kitija pieklauvēja vēlreiz, māte nedaudz pavēra durvis un palūkojās ārā. Ak, viņa nomurmināja. Ketlīn!
- Sveika, mamm! Kitija teica, plati smaidot. Atvaino, ka ierodos tik negaidīti.
- Ak jā. Māte tomēr neatvēra durvis. Viņa skatījās uz Kitiju ļoti noraizējusies.
- Vai kas noticis? Kitija vaicāja, kaut gan bija pārāk pārguruši, lai patiešām par to interesētos.
- Nē, nē, nekas.
- Tad es varu ienākt?
- Jā… protams. Māte pavēra durvis, palaižot Kitiju garām, pastiepa vaigu skūpstam un aizvēra durvis.
- Kur tētis? Virtuvē? Es zinu, ka ir jau vēls, bet esmu izbadējusies…
- Labāk iesim uz dzīvojamo istabu, mīļā.
- Labi. Kitija devās uz dzīvojamo istabu. Te viss bija tāpat, kā viņa atcerējās nodriskātais nenosakāmas krāsas paklājs, mazais spogulis virs kamīna, vecā sofa un krēsls, kuru tēvs bija mantojis no sava tēva un uz kura paroceņiem bija mežģīnes. Uz kafijas galdiņa stāvēja kūpoša tējas krūze un tasītes. Tēvs sēdēja uz sofas, un viņam pretī krēslā jauns vīrietis.
Kitija sastinga. Māte klusi aizvēra durvis.
Jaunais vīrietis pacēla galvu un pasmaidīja tieši tāpat kā Spalvaskāta kungs, kad bija atvēris zārku un ieraudzījis dārgumus. Tas bija līksms īpašnieka smaids, ko bija grūti novaldīt.
- Sveika, Kitij, viņš sacīja.
Kitija neatbildēja. Viņa zināja, kas tas par cilvēku.
- Ketlīna, aizžņaugtā balsī ierunājās tēvs. Tas ir Mandrāka kungs no Iekšlietu ministrijas, ja pareizi atceros?
- Tiesa, Mandrāks, joprojām smaidīdams, atteica.
- Viņš vēlas… tēvs saminstinājās, uzdot tev dažus jautājumus.
No mātes lūpām izlauzās vaids. Ak, Ketlīn, ko tu esi izdarījusi?
Kitija joprojām neatbildēja. Viņai jakas kabatā bija viens sudraba disks, bet citādi meitene bija neaizsargāta. Viņas skatiens aizslīdēja līdz logam, kam priekšā bija aizvilkti aizkari. Viņa varētu izkāpt pa logu, ja tēvs būtu ieeļļojis eņģes. Vai arī izsist rūti ar kafijas galdiņu. No gaiteņa bija vairākas iespējas iziet, bet māte stāvēja durvju priekšā.
Jaunais vīrietis norādīja uz sofu. Varbūt apsēdīsieties, Džonsas jaunkundz? viņš pieklājīgi teica. Mēs varētu visu mierīgi pārrunāt. Viņa mutes kaktiņi noraustījās. Vai arī jūs taisījāties bēgt, izlecot pa logu?
Izsakot skaļi Kitijas nodomu, jaunais burvis bija atņēmis Kitijai iespēju tā rīkoties. Nebija īstais brīdis bēgt. Meitene nosarka, saknieba lūpas un apsēdās uz sofas, kur nolūkojās burvī, cik mierīgi vien spēja.
Tātad šis bija tas Mandrāks, kura kalpi bija vajājuši Pretošanās kustību jau vairākus mēnešus. Jau jūdzes attālumā varētu noteikt viņa nodarbošanos garš, melns mētelis un smieklīgi ciešs uzvalks, spīdīgas ādas kurpes. No žaketes kabatas rēgojās milzīgs, sarkans kabatlakats gluži kā tāds korallis. Mati bija gari, seja šaura un bāla. Kitija pirmo reizi aptvēra, cik jauns viņš patiesībā ir joprojām pusaudzis, noteikti jaunāks par viņu pašu. It kā lai pastiprinātu savu autoritāti, zēns bija sakrustojis rokas uz krūtīm un, pārmetis vienu kāju pār otru, vienu šūpoja, un bija uzbūris sejā smīniņu. Tomēr cauri tam visam bija jaušams viņa pieredzes trūkums un dedzīgums.