- Viņa vienmēr ir bijusi stūrgalvīga meitene, Kitijas tēvs klusi teica, bet es nekad nedomāju, ka viņa ir tik samaitāta. Negadījumam ar Džeikobu Hairnēku mums vajadzēja kaut ko iemācīt, bet mēs ar īrisu vienmēr cerējām uz labāko. Un tagad, kad mūsu armija dodas karā ar Ameriku un valsts labklājība ir apdraudēta, mēs uzzinām, ka mūsu meita ir nodevēja… Tas ir salauzis manu sirdi, Mandrāka kungs. Es vienmēr esmu centies audzināt viņu pareizi.
- Par to es esmu pārliecināts, burvis noskaldīja. Tomēr…
- Mēs vedām viņu skatīties parādes un festivālus. Impērijas dienā es vienmēr nesu viņu uz pleciem, kad pūlis Trafalgara laukumā uzgavilēja premjerministram. Jūs varbūt to neatceraties, Mandrāka kungs, jūs pats esat ļoti jauns, bet tas bija izcils notikums. Un tagad šīs mazās meitenītes vietā es skatos uz nelieti, kam nav cieņas un mīlestības pret vecākiem, burvjiem vai valsti. Vīrieša balss aizlūza, un viņš apklusa.
- Tu esi muļķis, tēt, Kitija sacīja.
Māte joprojām bija sakņupusi uz grīdas. Tikai ne uz Taueru, Mandrāka kungs, lūdzu…
- Man nudien žēl, Džonsas kundze…
- Viss būs labi, mammu, Kitija neslēpa nicinājumu. Celies kājās! Viņš nevedīs mani uz Taueru, to viņš nevar izdarīt.
- Ak tā? zēns pārsteigts izsaucās. Kas liek jums par to šaubīties?
Kitija pārlaida skatienu istabai. Šķiet, ka esat viens.
Burvis pasmīnēja. Tikai šeit. Policijas automašīnas gaida blakusielā. Nāksiet man līdzi labprātīgi?
- Nē, Mandrāka kungs, nenākšu. Kitija metās uz priekšu un trieca dūri Netenjelam sejā. Tā atsitās pret viņa vaigukaulu ar nepatīkamu krakšķi. Zēns sabruka krēslā. Kitija pārkāpa pāri mātei un metās uz durvīm, bet stingrs tvēriens viņu apturēja. Tas bija tēvs bālu seju, neko neredzošām acīm.
- Tēt, laid mani! Meitene raustīja roku, bet tvēriens bija dzelžains.
- Ko tu esi izdarījusi? Viņš skatījās uz meitu kā uz nez kādu nezvēru. Ko tu esi izdarījusi?
- Tēt… ļauj man iet. Lūdzu, laid mani!
Kitija pūlējās izbēgt, bet tēva tvēriens kļuva vēl ciešāks.
Māte satvēra meitenes kāju, bet tik nepārliecinoši, ka nevarēja saprast: vai nu lai aizkavētu, vai lūgtu. Burvis, kas visu laiku bija šūpojis galvu kā suns, kurš saņēmis kājas spērienu, pievērsās viņiem. Netenjela acīs bija lasāms naids. Viņš izrunāja pāris zilbju svešā valodā un sasita plaukstas. Kitija pārtrauca cīņu ar vecākiem un pamanīja, ka gaisā izplūst tumšzilu dūmu mākoņi. Un no tiem parādījās zili melna būtne ar asiem ragiem un ādas spārniem, kas nopētīja klātesošos ar smīnīgu skatienu.
Burvis paberzēja sasisto žokli un piespieda tam roku. Ķer meiteni un nelaid vaļā! Drīksti sagrābt viņas matus tik cieši, cik vēlies.
Radījums spalgi iečivinājās, savicināja spārnus un izlidoja no dūmu mākoņa ligzdas. Kitijas tēvs ievaidējās un palaida vaļā meitas plecu. Māte atrāva rokas un, paslēpusi seju rokās, saritinājās pie skapja durvīm.
Un tas ir labākais, uz ko esi spējīgs? Kitija vaicāja. Molers? Nu izbeidz! Meitene pastiepa roku un, pirms vēl apmulsušais radījums bija viņu sasniedzis, satvēra to aiz kakla, pāris reižu apgrieza ap galvu un meta pret burvi, kur tas uzsprāga pāris centimetru no saimnieka sejas. Uzmirdzēja purpura gaisma, pār jaunā ministrijas darbinieka uzvalku un apkārtējām mēbelēm nokrita pāris slikti smakojošu purpura lāšu. Netenjels pārsteigumā iekliedzās. Ar vienu roku sniegdamies pēc kabatlakata, viņš ar otru uzzīmēja gaisā savādu zīmi. Viņam aiz muguras parādījās mazs, sarkansejains velnēns. Tas uzlēca uz skapja un atvēra muti, no kuras pret Kitiju izšāvās liesmu bulta, trāpot meitenei krūtīs un triecot viņu pret durvīm. Māte iekliedzās, un tēvs skaļi noelsās. Velnēns sāka lēkāt no prieka…
…un apstājās puslēcienā. Kitija cēlās kājās, nopurinot no jakas gruzdošās plēksnes un veltot burvim uzvarošu smaidu. Ar strauju kustību viņa izvilka no jakas kabatas disku. Burvis, kas niknumā bija meties uz priekšu, pakāpās atpakaļ. Varat valkāt tik šauras bikses, cik vien vēlaties, Mandrāka kungs, Kitija teica, bet patiesībā jūs esat niecība. Ja uzdrošināsieties man sekot, es jūs nogalināšu. Uz redzēšanos! Ak jā mammu, tēt, Kitija mierīgi palūkojās uz vecākiem, neuztraucieties! Es vairs turpmāk nebojāšu jūsu reputāciju. Jūs mani vairs neredzēsiet.
Atstājot vecākus, burvi un velnēnu lūkojoties viņai nopakaļ, meitene pagriezās, atvēra durvis un izgāja ārā. Viņa mierīgi un pārliecinoši izgāja pa gaiteni un ārā pa parādes durvīm siltajā vakarā. Kitija neapzināti izvēlējās vienu virzienu un devās prom pa ielu neatskatoties. Tikai tad, kad viņa bija nogriezušies ap stūri un sākusi skriet, beidzot sāka līt asaras.
36 netenjels
etenjela dusmas par operācijas izgāšanos bija nevaldāmas. Viņš atgriezās Vaitholā neiedomājami sliktā garastāvoklī, mudinādams šoferi pasteigties un sizdams ar dūri pa ādas sēdekli ikreiz, kad nācās palēnināt gaitu. Viņš izkāpa pie Iekšlietu ministrijas un, par spīti vēlajai stundai, devās uz savu darba kabinetu. Zēns ieslēdza gaismu, atlaidās krēslā un sāka prātot.
Viņš bija pārrēķinājies, bet tas, ka viņš bija atradies tik tuvu mērķim, padarīja izgāšanos vēl sāpīgāku. Tas, ka viņš bija pārmeklējis iedzīvotāju sarakstu, lai atrastu Ketlīnas Džonsas vārdu, bija pareizi īsā laikā viņš bija atradis meiteni, ierakstu par iepriekšējo sodāmību un vecāku mājas adresi. Māte un tēvs bija piekāpīgi muļķi, un sākotnējais plāns pierunāt vecākus, lai tie palīdz nodot meitu, slepeni ziņojot viņam, kad meitene nākamreiz ieradīsies mājās arī būtu lieliski izdevies, ja vien viņa nebūtu ieradusies ātrāk, nekā gaidīts.
Bet pat tas nebūtu kaitējis, ja vien pēkšņi nebūtu izrādījies, ka Kitiju nevar ievainot zemākā līmeņa dēmoni. Mulsinoši… protams, nevarēja neredzēt paralēles ar bārdaino algotni. Jautājums bija tikai, vai tās ir viņiem pašiem piemītošas spējas vai arī kādas burvestības sekas. Sensori tomēr nebija neko ziņojuši.
Ja te būtu Bartimajs, viņš, iespējams, varētu paskaidrot kaut ko par meitenes noslēpumainajām spējām un varbūt pat novērst bēgšanu. Žēl, ka džins bija prom citā misijā.
Netenjels nopētīja savu žaketes piedurkni, uz kuras greznojās molera asins traipi. Viņš nolamājās. Nejēga… Nevarēja noliegt, ka meitenei bija stingrs raksturs. Bet Kitija Džonsa par šo apvainojumu dārgi samaksās.
Tomēr jaunais burvis bija ne vien dusmīgs, bet arī jutās neveikli. Viņš mierīgi būtu varējis pieprasīt policijas palīdzību vai palūgt Vaitvelai, lai nodrošina Izlūklodes virs Kitijas vecāku mājas. Tomēr viņš tā nebija izdarījis. Netenjels Bija vēlējies gūt visus panākumus tikai sev. Atgriežoties ministrijā ar zizli, viņa statuss būtu neiedomājami paaugstinājies premjerministrs būtu cēlis viņu vai debesīs. Varbūt viņš tiktu paaugstināts, varbūt viņam pat uzticētu pētīt zižļa spēku… Divāls un Vaitvela paliktu ar garu degunu.
Bet meitene bija aizbēgusi, un, ja kāds par to uzzinās, viņu nežēlos. Tallova nāves dēļ visi ministrijas darbinieki bija kļuvuši viegli aizkaitināmi un bailīgi. Nebija īstais laiks šādas informācijas publiskošanai. Skuķis bija jāatrod, turklāt ātri.
Zvanīšana ausī ziņoja, ka tuvojas maģiska būtne. Viņš piecēlās kājās, un pēc mirkļa istabas vidū zilā mākonī materializējās Bartimajs gargoilas izskatā. Netenjels paberzēja acis un izlikās mierīgs.
- Ko ziņosi?
-Jā, prieks redzēt arī tevi! Gargoila izveidoja no dūmu mākoņa dīvānu un iegrima tajā. Jā. Veni, vidi, vici un tā tālāk. Ifrīts ir pagalam. Esmu pārguris. Tomēr laikam ne tik ļoti kā tu. Tu izskaties briesmīgi!