Cik laipni no jūsu puses, ser, Netenjels sacīja. Viņš bija pati uzmanība. Tieši to jaunais burvis visu laiku bi ja gaidījistieša saziņa ar premjerministru. Vaitvelas jaunkundze nebija īstais sabiedrotais viņa jau bija paziņojusi, ka šajā situācijā labprāt ziedos zēna karjeru. Ja viņš tagad visu izspēlētu kārtīgi, ieguvums varētu būt nozīmīgs. Varbūt viņam nemaz nebija vajadzīga meistares aizbildniecība.
Tomēr viņš bija iepeldējis bīstamos ūdeņos. Vajadzēja būt piesardzīgam. Divāla kungs ir spēcīgs pretinieks, Netenjels beidzot bilda. Stāties viņam ceļā ir bīstami.
Mierdaris pasmaidīja. Tiesa. Bet vai tad tu jau nerīkojies līdzīgi? Tu šajā pēcpusdienā paviesojies iedzīvotāju reģistrā un pēc tam devies uz Balhamu…
Vārdi bija vienkārši, bet lika Netenjelam šokā sarauties. Atvainojiet, bet kā jūs… zēns stostījās.
- Es uzzinu daudz baumu, manu zēn. Kā Devro kunga draugs es visu laiku turu acis un ausis vaļā. Neizskaties tik noraizējies! Man nav ne jausmas, kurp un kāpēc tu devies, zinu tikai to, ka tā bija personiska iniciatīva. Viņa smaids papletās plašāks. Divāls tagad veic izmeklēšanu Pretošanās kustības sakarā, bet, manuprāt, tu ar viņu nesaskaņoji šo vizīti, vai ne?
Protams, Netenjels to nebija darījis. Jūs minējāt, ka labprāt ar mani sadarbotos, Netenjels mēģināja atgriezties pie iepriekšējā sarunu temata. Ko jūs gribējāt piedāvāt?
Kventins Mierdaris bija mierīgi atlaidies krēslā. Gledstona zizli, viņš teica. Tik vienkārši. Ar ifrītu esam tikuši galā, arī lielākā daļa Pretošanās kustības biedru ir pagalam. Bet zizlis ir vērtīgs talismans, turklāt sniedz lielu spēku tam, kas to izmanto. Varu atklāt, ka Divāla kungs pieliek visas pūles, lai atrastu to pirmais. Un, ja viņam tas izdosies, te rakstnieks ieskatījās Netenjelam tieši acīs, viņš var izlemt to izmantot pats, nevis atdot valdībai. Man šķiet, ka situācija ir sarežģīta. Londonas miers var tikt apdraudēts.
- Jā, ser, Netenjels piekrita. Es esmu lasījis par zizli un zinu, ka tā spēkam var piekļūt ar pāris vienkāršām komandām. Divāls varētu mēģināt likt to lietā.
- Tieši tā. Un mums vajadzētu viņu apsteigt. Ja tu atrastu zizli un atdotu to Devro kungam, tavas akcijas celtos un Divāla kungs tiktu atsēdināts. Man tas patiktu, jo premjerministrs atkal būtu laimīgs un turpinātu finansēt manu darbu iestudēšanu visā pasaulē. Ko tu par šo priekšlikumu domā?
Netenjela galva griezās. Mmm… interesants plāns, ser.
- Labi. Tātad norunāts! Mums jārīkojas ātri. Mierdara kungs pieliecās un uzsita Netenjelam pa plecu.
Netenjels samirkšķināja acis. Mierdara kungs savā sajūsmā bija spriedis, ka zēns noteikti piekritīs. Priekšlikums, protams, bija vilinošs, bet viņš jutās nepārliecināts un pārsteigts, viņam bija vajadzīgs laiks pārdomām. Tomēr laika nebija. Tas, ka burvis zināja par viņa šīsdienas gaitām, bija pārsteidzis Netenjelu nesagatavotu, un viņš vairs nevaldīja pār sevi. Netenjels pieņēma strauju lēmumu: ja Mierdaris zina par viņa vizīti uz Balhamu, nebija nekāda iemesla to noliegt. Es jau esmu sācis izmeklēšanu, zēns atzina. Diezgan droši zināms, ka zizlis atrodas pie kādas meitenes vārdā Kitija Džonsa.
Rakstnieks atzinīgi pamāja. Redzu, ka neesmu maldījies, novērtējot tevi augstu, Mandrāk. Vai tev ir kāda nojausma, kur tā meitene varētu būt?
- Es… es gandrīz notvēru viņu vecāku mājās. Nokavēju tikai pāris minūšu. Tomēr man šķiet, ka zižļa viņai līdzi nebija.
- Hmm… Mierdaris pakasīja zodu. Viņš pat nemēģināja pieprasīt no Netenjela sīkākus paskaidrojumus. Un tagad viņa noteikti ņēmusi kājas pār pleciem. Būs grūti sadzīt rokā… ja vien mums izdotos izmānīt viņu no slēpņa. Vai tu arestēji viņas vecākus? Varbūt publiska soda izpilde meitu pārliecinātu parādīties.
- Nē, ser. Es arī par to domāju, bet vecāki un meita bija ļoti atsvešinājušies. Es neticu, ka viņa nāktu tiem palīgā.
- Man ir vēl viena ideja, Mandrāk. Man ir kāds paziņa, kurš ir ar vienu kāju Londonas pagrīdē. Viņš pazīst vairāk ubagu, zagļu un neliešu, nekā varētu satilpt vienā teātrī. Es šovakar ar viņu parunāšu, varbūt viņš zina šo Kitiju Džonsu. Ja paveiksies, jau rīt varēsim ķerties pie darba. Bet līdz tam es tev ieteiktu doties mājās un nedaudz pagulēt. Un atceries, manu zēn, ka mēs spēlējam uz augstām likmēm un ka Divāla kungs ir nozīmīgs pretinieks. Nevienam ne vārda par mūsu mazo norunu!
37 bartimajs
Bija dienas vidus un ēnas pavisam īsas. Rudzupuķu zilajās debesīs peldēja piemīlīgi mākonīši. Saule spīdēja virs piepilsētas namu jumtiem. Šajā laikā visi godīgi cilvēki parasti vai nu strādā, vai izklaidējas. It kā pierādot manis teikto, pa ielu pagāja garām vairāki strādīgi tirgoņi, velkot savus ratiņus no mājas uz māju. Viņi pacēla cepures, sveicinādami vecas kundzes, noglāstīja galvas bērneļiem un laipni uzsmaidīja, iepazīstinādami ar savu preci. Notika darījums, tika apmainīti dažādi labumi un nauda, un tirgoņi devās tālāk, jautri svilpodami.
Bija grūti noticēt, ka šādā brīdī varētu notikt kaut kas slikts.
Apmeties ceļa malā augoša krūma dziļākajos zaros, melns putns rūpīgi nopētīja apkārtni. Tam bija sabužinātas, nekārtīgas spalvas, knābis un kājas. Patiesībā tas bija vidēja lieluma krauklis sliktu ziņu nesējs, nelaimes vēstnesis. Putns nenovērsa savas asinīm pierietējušās acis no kādas nekoptā dārzā stāvošas mājas augšstāva loga.
Es tīšām kavējos.
Galvenais, kas jāpatur prātā Izsaukšanas sakarā, ir tas, ka nekas īsti nav tava vaina. Ja burvis uzdod tev uzdevumu, tu to paveic un pēc iespējas ātrāk, citādi tevi soda ar Pārogļojošo uguni. Ar šādu draudu tu drīz vien iemācies iztikt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Tas nozīmē, ka piecu tūkstošu gadu laikā,
kopš esmu šaudījies šurp un turp pa Zemi, pret savu gribu esmu bijis iesaistīts diezgan daudzos nepatīkamos notikumos. [66] [1] Piemēram, Ehnatona gāšana. Nofretete man to nekad nepiedeva, bet ko gan es varēju darīt? Vainojiet augsto Ra priesteri, nevis mani. Un vēl tas nepatīkamais gadījums ar Zālamana burvju gredzenu. Viņa sāncenši pavēlēja man to nozagt un iemest jūrā. Tur nu man runāšana palīdzēja, ticiet man! Un vēl neskaitāmas slepkavības, nolaupīšanas, zādzības, krāpšanas, viltības un intrigas… tā padomājot, jāatzīst, ka godīgu uzdevumu ir salīdzinoši daudz mazāk.
Nav jau tā, ka mani mocītu sirdsapziņas pārmetumi, tomēr pat nocietinātajiem džiniem dažkārt sametas nepatīkami par to, kas mums jādara.
Šis bija tāds gadījums.
Krauklis sapurināja spalvas, lai atbaidītu savus sugas brāļus ar nepatīkamu smaku. Man šobrīd nebija vajadzīga sabiedrība.
Es grūtsirdīgi pašūpoju knābi. Netenjels. Ko te vēl varēja piebilst? Par spīti mūsu retajām nesaskaņām [67] [1] Nu labi: mūsu pastāvīgajām nesaskaņām., es cerēju, ka šis varētu būt citāds gadījums nekā ar visiem pārējiem burvjiem. Pagātnē viņš bija izrādījis lielu iniciatīvu un vairāk nekā kripatu altruisma. Iespējams, ka viņš dzīvē varētu iet savu ceļu, nevis izvēlēties to varas, bagātības un sliktas slavas ceļu, pa kuru skrēja visi pārējie.
Bet vai viņš tā izdarīja? Nē.
Pašlaik viss liecināja par pretējo. Iespējams, joprojām satriekts par sava kolēģa Tallova nāvi, mans saimnieks bija gandrīz rupjš, mani šorīt izsaucot. Viņš bija bāls un neticami kluss. Nekādu draudzīgu sarunu, nekādu laipnību. Es nesaņēmu nevienu uzslavu par to, ka tik veiksmīgi biju ticis vaļā no trakā ifrīta, un, par spīti tam, ka es pārvērtos par piemīlīgām meitenēm, tas viņu nemaz neaizkustināja. Bet es saņēmu jaunu uzdevumu tādu, kas ierindojās "nejauku un pēc iespējas ātrāk aizmirstamu" kategorijā. Tas bija tik neģēlīgi no Netenjela puses, ka man vajadzēja pabrīnīties: vai tiešām zēns kritis tik zemu?