Beidzot puisim pielēca. Vestu mani līdzi? Kurp?
- Tad jau redzēsi. Vai vēlies apģērbties? Varu dot tev nedaudz laika.
- Nē, nē! Es nevaru! Zēns pēkšņi sāka berzēt seju un rokas, izskatīdamies ļoti uztraukts.
Es mēģināju viņu pārliecināt. Es tev neko sliktu nedarīšu…
- Bet es nekad neeju ārā no mājas!
- Tev nav izvēles, dēliņ. Kā būtu, ja tu uzvilktu bikses? Šīs pidžamas bikses izskatās diezgan vaļīgas, un es lidoju patiešām ātri.
- Lūdzu, zēna balss bija izmisusi. Es jau trīs gadus neesmu spēris kāju ārpus mājas. Paskaties uz mani! Paskaties taču! Vai tad tu neredzi?
Es neizpratnē nobolīju acis. Nu, tu esi nedaudz apvēlies. Ielās gan staigā vēl lielāki resnuļi, un tu ātri atkal atgūtu formu, ja nedaudz izkustētos un nesēdētu augām dienām istabā. Buramvārdu grāmatu dekorēšana nav īstais darbs zēnam tavā vecumā. Turklāt tas atspēlēsies arī uz tavu redzi.
- Runa ir par manu ādu! Paskaties taču uz manām rokām! Es esmu atbaidošs! Tagad viņš jau kliedza, vicinādams rokas man gar knābi un atmezdams matus no sejas.
- Atvaino, bet es nesaprotu…
- Krāsa! Paskaties! Tā klāj visu manu ķermeni! Kad viņš to pateica, es patiešām pamanīju, ka zēna seju un rokas klāj pelēkmelnas svītras.
- Ak tu runā par tām, es novilku. Kas par to? Es domāju, ka tu tā esi izgreznojies ar nolūku!
Zēns iesmējās pavisam dīvaini. Tas tikai pierādīja, ka viņš pārāk daudz laika pavadījis vienatnē. Es neļāvu viņam runāt. Tas ir Melnais svārsts, vai ne? Bandži cilts iedzīvotāji Zimbabvē to izmantoja kopā ar citiem buramvārdiem -, lai padarītu sevi pievilcīgāku. Jauneklim pirms kāzām skaitījās skaisti nokrāsot ķermeni ar šādām svītrām, un arī meitenes šādi krāsojās, jāpiebilst, tikai mazākā ādas laukumā. Turklāt to varēja atļauties tikai bagātie, jo jau tolaik tajā zemē valdīja burvji. Pēc viņu domām, tu izskaties vienreizēji labi. Es ievilku elpu. Izņemot matus, tie nu patiešām ir briesmīgi. Bet manam saimniekam ir tādi paši, un tas neattur viņu no parādīšanās uz ielas dienasgaismā. Tātad, savas runas vidū es dzirdēju atveramies ārdurvis, ir laiks pazust. Baidos, ka nebūs laika pārvilkt bikses; nu, cerams, ka tās nenokritīs.
Es uzlēcu uz galda. Zēns noslīdēja no krēsla un pakāpās atpakaļ. Nē! Liec mani mierā!
Atvaino, bet es tā nevaru. Viņš bija pārāk trokšņains. Es varēju dzirdēt, kā apakšstāva istabā kāds sarosās. Nevaino mani man nav izejas.
Krauklis nolēca uz grīdas un sāka mainīties, pieņemot milzīgus apmērus. Zēns iekliedzās un pagriezās pret durvīm. No apakšstāva atskanēja otrs kliedziens šķita, ka tā bija zēna māte. Dzirdēju, kā augšup pa kāpnēm rīb smagi soļi.
Džeikobs Hairnēka mēģināja atvērt durvis, bet nepaspēja pagriezt rokturi. Viņu aiz apkakles satvēra milzīgs, zeltains knābis. Dzelzij līdzīgi putna nagi iecirtās grīdas dēļos, un zēns tika pacelts gaisā gluži kā bezpalīdzīgs kaķēns kaķenes zobos. Putns savicināja varenos spārnus, apgāzdams koka traukus un izkaisīdams dārgakmeņus pa grīdu. Vēja ātrumā tas traucās uz logu, nesdams puisi. Purpurkrāsas spalvu mākonis ietina Džeikobu, pašķīda stikla lauskas, un viņus apņēma aukstais āra gaiss. Gūsteknis mežonīgi iekliedzās un prom viņi bija.
Ikviens, kas būtu atsteidzies palīgā, būtu redzējis tikai ļoti liela putna ēnu zālē un dzirdējis attālus kliedzienus debesīs.
38 Kitija
Tajā pēcpusdienā Kitija trīs reizes nogāja garām Druīdu kafejnīcai. Pirmās divas reizes viņa neredzēja nevienu, kas piesaistītu viņas interesi, bet trešoreiz viņai paveicās. Aiz ķiķinošiem Eiropas tūristiem, kas aizņēma divus galdiņus, viņa pamanīja Hopkinsa kunga mierīgo stāvu. Viņš tur vienkārši sēdēja, ar karotīti maisot espresso kafiju. Likās, ka viņš pilnībā iegrimis šai nodarbē, mezdams kafijas krūzē arvien jaunus cukurgraudiņus. Tomēr viņš neiedzēra ne malku kafijas.
Kitija ilgu laiku vēroja viņu, aizslēpusies aiz statujas skvēra vidū. Kā vienmēr, Hopkinsa kunga seja bija rāma un neko neizteicoša. Kitija nespēja uzminēt, ko šis cilvēks varētu domāt.
Vecāku nodevība Kitijai nozīmēja, ka viņa šajā pasaulē palikusi viena un bez draugiem. Otrā diena, ko viņa bija pavadījusi badā, lika meitenei sazināties ar vienīgo biedru, kurš viņai vēl bija palicis. Viņa bija pārliecināta, ka Niks kaut kur slēpjas, bet Hopkinsa kungs, kas vienmēr bija stāvējis nostāk no Pretošanās kustības, varētu būt sasniedzams.
Un te nu viņš bija, tieši norunātajā vietā. Tomēr Kitija vēl kavējās.
Iespējams, tā nebija tieši Hopkinsa kunga vaina, ka reids bija beidzies tik slikti. Varbūt nevienā no viņa pētītajiem vecajiem dokumentiem nebija pieminēts Gledstona kunga varenais kalps. Tomēr Kitija nespēja nošķirt šī vīra saprātīgos padomus no šausmīgā atgadījuma kapenēs. Hopkinsa kungs bija viņus iepazīstinājis ar nezināmo labdari, viņš bija palīdzējis izdomāt visu shēmu. Un tomēr viņa stratēģija bija nederīga, vēl sliktāk viņš bija pakļāvis visus Pretošanās kustības dalībniekus nāves briesmām.
Bet, kad pārējie bija miruši un burvji mina viņai uz papēžiem, Kitijai nebija daudz citu sabiedroto. Beidzot viņa iznāca no statujas ēnas un devās pāri laukumam pie Hopkinsa kunga galdiņa.
Nesasveicinoties viņa paņēma krēslu un apsēdās. Hopkinsa kungs nopētīja meiteni ar blāvi pelēkajām acīm. Karote viegli džinkstēja pret krūzītes malām. Kitija mierīgi vēroja viņu. Pienāca rosīgs viesmīlis. Kitija pasūtīja. Hopkinsa kungam viņa neteica ne vārda.
Hopkinsa kungs izņēma no krūzes karotīti un nolika to uz galda. Es dzirdēju ziņas, viņš aprauti teica. Es tevi meklēju vairāk nekā divas dienas.
Kitija izgrūda histērisku smiekliņu. Jūs neesat vienīgais.
- Ļauj man pateikt, Hopkinsa kungs apklusa, kad pie viņu galdiņa pienāca viesmīlis un nolika Kitijai priekšā saldējuma kokteili un smalkmaizīti. Ļauj man pateikt, cik ļoti es nožēloju notikušo. Tā ir briesmīga traģēdija. Viņš apklusa. Kitija joprojām skatījās uz viņu. Ja tas ir kāds mierinājums… mans informācijas avots arī bija pamatīgi satriekts.
- Paldies, bet nav, Kitija noskaldīja.
- Informācijā, ko mēs uzzinājām un pilnībā izstāstījām Spalvaskāta kungam, par sargu nekas nebija minēts, Hopkinsa kungs turpināja bērt vārdus. Tikai par buboņu mēri. Ja mēs būtu zinājuši, nekad nebūtu izdomājuši šādu plānu.
Kitija vērās saldējuma kokteilī. Viņa neuzdrošinājās runāt. Meitene pēkšņi jutās ļoti slikti.
Hopkinsa kungs viņu vēroja. Vai visi pārējie ir… viņš aprāvās. Vai tu vienīgā…?
- Man likās, ka, būdams draugos ar tik gudru informācijas avotu, jūs jau to zināt, Kitija izspļāva. Arī Niks izdzīvoja.
- Ak tā. Labi. Un kur viņš ir?
- Nav ne jausmas. Turklāt man ir vienalga. Viņš aizbēga, kamēr citi cīnījās.
- Ak tā. Skaidrs. Hopkinsa kungs rotaļājās ar karoti. Kitija nodūra acis. Viņa saprata, ka pat nezina, ko Hopkinsa kungam prasīt, ka viņš ir tikpat apmulsis kā viņa pati. Tas bija slikti. Tagad viņa bija palikusi pavisam viena.
- Tas, protams, tagad ir mazsvarīgi, Hopkinsa kungs it kā nevērīgi ierunājās, bet kaut kas viņa balsī lika Kitijai sarauties un pacelt skatienu, ņemot vērā traģēdijas apmērus, tomēr es vēlētos zināt un ņemot vērā, kādas briesmas tev bija jāpārcieš un cik daudz biedru mēs zaudējām -, vai tev izdevās paņemt no kapa kādu vērtīgu lietu?
Tas tika pateikts tik viltīgi un piesardzīgi, ka nekavējoties panāca pretējo efektu, nekā runātājs bija vēlējies. Kitijas acis neticībā iepletās, piere saraucās.