- Jums taisnība, meitene noskaldīja. Šāds jautājums nav vietā. Viņa apēda smalkmaizīti divos kumosos un uzdzēra saldējuma kokteili.
Hopkinsa kungs atsāka maisīt kafiju. Un tomērvai nekas no kapa netika paņemts? Vai tu nevarēji… viņa balss noklusa.
Kad Kitija bija apsēdusies pie galda, viņai bija ienācis prātā stāstīt Hopkinsa kungam par zizli. Galu galā viņa to nevarēja izmantot un iespējams, ka labdaris, kas vēlējās iegūt to savā kolekcijā, varētu par to nedaudz samaksāt nauda tagad bija vajadzīga izdzīvošanai. Meitene bija cerējusi, ka Hopkinsa kungs visu sapratīs, un nebija gaidījusi, ka viņš tik nekaunīgi prasīs par laupījumu. Viņa iedomājās par Annu, kas mira tumšajā baznīcā, pārbijusies par to, ka pametusi somu ar dārgumiem. Kitija saknieba lūpas.
- Mēs paņēmām visu, kas kapenēs bija vērtīgs, bet nespējām to iznest ārā, viņa noskaldīja. Varbūt Niks ir kaut ko paņēmis. Es nezinu.
Hopkinsa kungs viņu vērīgi pētīja. Bet tu nepaņēmi neko?
- Es nometu somu.
- Ak tā. Nūja. Es saprotu.
- Tajā bija arī apmetnis un daudzas citas lietas. Jums būs jāatvainojas savam informācijas avotam tā ir viena no lietām, ko viņš vēlējās sev, vai ne?
Vīrietis atmeta ar roku. Neatceros. Bet varbūt tu zini, kas notika ar Gledstona zizli? Tas nu gan viņam bija vajadzīgs.
- Man likās, ka tas palika abatijā.
- Jā… vienīgi to tur neatrada, tāpat zizlis netika redzēts pie skeleta, kad tas klīda pa Londonu.
- Tad jau laikam Niks to paņēma. Es nezinu. Kāda starpība? Tas taču nebija vērtīgs, vai ne? Jūs taču pats tā teicāt. Kitija runāja ikdienišķā tonī, tomēr uzmanīgi vēroja blakussēdētāja seju. Viņš pašūpoja galvu.
- Nē. Diezgan nevērtīgs. Tikai mans informācijas avots būs vīlies, tas arī viss. Viņš patiešām vēlējās to iegūt sev un būtu maksājis par to ļoti dārgi.
- Nu, varētu teikt, ka mēs visi esam vīlušies, Kitija atcirta. Un lielākā daļa no mums ir miruši. Gan jau viņš to pārdzīvos.
- Jā, Hopkinsa kungs, domās iegrimis, bungoja ar pirkstiem pa galdu. Tātad, viņš ierunājās daudz mundrāk, ko tu tagad darīsi, Kitij? Kādi ir tavi nākotnes plāni? Kur apmetīsies uz dzīvi?
- Nezinu. Gan jau kaut ko izdomāšu.
- Varbūt tev vajadzīga palīdzība vai miteklis?
- Nē, paldies. Labāk turēsimies viens no otra pa gabalu. Burvji ir sameklējuši manu ģimeni, es nevēlos pakļaut riskam jūs vai jūsu informācijas avotu. Turklāt Kitija vairs nevēlējās nekādu saikni ar Hopkinsa kungu. Viņa vienaldzīgā attieksme pret biedru nāvi bija meiteni satriekusi, tāpēc viņa vēlējās pēc iespējas ātrāk atvadīties. Es tagad labāk iešu.
- Ļoti jauki, ka tu par mani uztraucies. Es vēlu tev visu labāko. Tomēr, pirms aizej, Hopkinsa kungs pakasīja degunu, it kā prātodams, vai teikt kaut ko nepatīkamu, varbūt tev būtu jāuzzina kaut kas tāds, ko es dabūju dzirdēt no kāda pirmavota. Tas skar tevi.
Kitija sastinga. Mani?
- Diemžēl. Es to padzirdēju pirms nepilnas stundas. Tā ir ļoti slepena ziņa, to nezina pat daudzi valdības locekļi. Viens no burvjiem cenšas sadzīt tev pēdas. Viņu sauc Džons Mandrāks jūs laikam jau reiz esat tikušies. Viņš ir uzzinājis, ka Kitija Džonsa pirms vairākiem gadiem tikusies tiesā ar Jūliju Tallovu un viņu nepatiesi apvainojusi.
- Un? Kitijas seja neko neizteica, bet sirds strauji sitās. Tas bija ļoti sen.
- Tā gan. Lasot tiesu lietas, viņš bija atradis, ka tu esi apvainojusi burvi un tikusi par to sodīta. Viņš to uzskata par vienu no pirmajiem Pretošanās kustības uzbrukumiem.
- Smieklīgi! Kitija aizsvilās dusmās. Tas bija negadījums. Man nebija ne jausmas.
- Turklāt viņš zina, ka šo uzbrukumu tu neveici viena, Hopkinsa kungs turpināja.
Kitija tagad sēdēja nekustīgi. Ko? Viņš domā, ka…
- Mandrāka kungs uzskata un te nav svarīgi, vai viņam ir vai nav taisnība -, ka tavs draugs… kā nu viņu sauca… laikam Džeikons?
- Džeikobs Hairnēka.
- Jā. Viņš uzskata, ka arī Hairnēkas kungs ir saistīts ar Pretošanās kustību.
- Tas ir smieklīgi!
- Pat ja tā būtu, tomēr viņš šorīt ir aizsūtījis uz tava drauga māju dēmonu, lai tas atved Džeikobu uz nopratināšanu. Ak vai… es jau domāju, ka tas tevi sarūgtinās.
Kitija pūlējās savaldīties. Tas izdevās, tāpēc viņa turpināja mierīgā tonī. Bet es gadiem neesmu Džeikobu redzējusi. Viņš neko nezina.
- Mandrāka kungs to noteikti noskaidros.
Kitijas galva griezās. Viņa mēģināja sakopot domas. Kur tas ir viņu aizvedis? Vai Džeikobs ir Tauerā?
- Mīļā, es ceru, ka tu nerīkosies pārsteidzīgi, Hopkinsa kungs mierinoši murmināja. Mandrāks tiek uzskatīts par vienu no spēcīgākajiem jaunajiem burvjiem. Ļoti talantīgs zēns, premjerministra favorīts. Es neieteiktu…
Kitija sakopoja visus spēkus, lai nekliegtu. Katru brīdi, ko viņa te kavējās, Džeikobu varbūt spīdzina. Varbūt viņu ielenc vēl briesmīgāki dēmoni nekā tas skelets, dur viņu ar nagiem… Un viņš taču ir pilnīgi nevainīgs, viņam ar to visu nav nekāda sakara. Kāda muļķe viņa bija bijusi! Viņa nebija iedomājušies, ka viņas pārgalvīgā darbība Pretošanās kustībā varētu apdraudēt cilvēkus, par kuriem viņa bija ar mieru atdot dzīvību.
- Es tev ieteiktu jauno Hairnēku aizmirst, Hopkinsa kungs sacīja. Tu tur neko nevari darīt…
- Lūdzu, pasakiet vai viņš ir Londonas Tauerā?
- Patiesībā nē. Tā tas parasti notiktu, bet Mandrāks šoreiz grib rīkoties slepus, lai pārspētu savus sāncenšus valdībā. Viņš ir noslēpis tavu draugu kādā slepenā vietā un tagad pratina. Diez vai to nopietni apsargā. Tomēr tur būs dēmoni..
- Es esmu satikusi Mandrāku, Kitija asi viņu pārtrauca. Viņa tagad bija noliekusies uz priekšu, atspiedusies pret kokteiļa glāzi un pagrūdusi to sānis, uzlejot dzērienu uz galdauta. Es esmu satikusi viņu, sakāvusi un aizgājusi neatskatoties. Ja tas zēns ko nodarīs Džeikobam, ja viņš viņam kaut pirkstiņu piedurs, es zvēru, Hopkinsa kungs, es to burvi nogalināšu pati savām rokām. Viņu un katru dēmonu, kas stāsies man ceļā.
Hopkinsa kungs kā padodoties pacēla rokas un nolaida uz galda. Tas varēja nozīmēt jebko.
- Vaicāšu jums vēlreiz vai jūs zināt, kur Džeikobs tiek turēts?
Bāli pelēkās acis viņu pētīja, tad samirkšķinājās. Jā. Es zinu adresi un varu tev to pateikt.
39 kitija
tija līdz šim nekad nebija bijusi Spalvaskāta kunga slepenajā ieroču noliktavā, bet viņa zināja, kā atvērt durvis. Viņa nospieda uz leju metāla sviru, kas bija paslēpta netīrumos uz grīdas, un atspiedās ar plecu pret ķieģeļu sienu. Siena pagriezās uz iekšu, pēkšņi uzvēdīja ķīmisku savienojumu smaka, un siena atvērās.
Kitija ieslīdēja pa durvīm un ļāva tām aizvērties.
Kitija stāvēja kā sastingusi pilnīgā tumsā. Viņa vilcinoties pastiepa rokas uz abām pusēm, meklēdama slēdzi. Vispirms viņa par šausmām uzdūrās kaut kam aukstam un spalvainam. Lai gan meitene atrāva roku, tas tuvojās.
Viņa to parāva. Klikšķis, dūkoņa, un uzspīdēja gaisma.
Pūkainais briesmonis patiesībā bija veca kažoka kapuce, kas uzkārta uz mieta. Tai blakus karājās trīs somas. Kitija paņēma vienu, pārmeta pār plecu un nopētīja istabu.
Tas bija neliels kambaris, kura sienas no grīdas līdz griestiem klāja koka plaukti. Te atradās paliekas no Spalvaskāta maģisko priekšmetu kolekcijas burvju mantas, ko Kitija un viņas draugi pēdējo gadu laikā bija pamanījušies nočiept. Daudzi no tiem bija paņemti abatijas reidam, bet te bija vēl gana. Sprāgstvielas un moleru izsaucamie stikli stāvēja kārtīgās rindās blakus pāris Elementu lodēm, uguns stieņiem, sudraba zvaigznēm un citiem viegli izmantojamiem ieročiem. Gaismā tie spoži spīdēja izskatījās, ka Spalvaskāta kungs bija tos pulējis. Kitija iztēlojās, kā vecais vīrs nāk paslepeni šurp un vientulībā priecājas par savu kolekciju. Šī doma viņai nez kāpēc nepatika. Meitene ķērās pie darba, iesaiņojot somā tik daudz priekšmetu, cik vien varēja.