Tālākais plaukts bija pilns ar nažiem un dunčiem. Dažiem, iespējams, piemita maģiskas spējas, citi bija vienkārši asi. Viņa paņēma divus vienu ar sudraba asmeni viņa iēlika slepenajā kabatā pie labās potītes, otru aizlika aiz jostas. Jaka nosedza nazi, tā ka tas nebija redzams.
Nākamajā plauktā stāvēja noputējušas stikla pudeles, dažāda lieluma, pārsvarā pildītas ar bezkrāsainu šķidrumu. Tās bija paņemtas no burvju mājām nezināmu iemeslu dēļ. Kitija uzmeta tām aci un devās tālāk.
Pārējie plaukti bija pildīti ar maģiskiem priekšmetiem, kurus Spalvaskāta kungs nevarēja izmantot, rotaslietām, kleitām un apmetņiem, te bija arī pāris gleznu no Eiropas, Āzijas greznumlietiņas, daudzkrāsaini gliemežvāki un ar ornamentiem rotāti akmeņi. Stenlijs vai Gledisa bija saskatījuši tajos kādu maģisku auru, bet Pretošanās kustība nebija spējusi tos iedarbināt. Šādos gadījumos Spalvaskāta kungs tos vienkārši nolika malā.
Kitija jau gribēja paiet šiem plauktiem garām, bet, atgriezusies pie durvīm, vienā plauktā pēkšņi pamanīja mazu, noputējušu disku, ko klāja zirnekļu tīkli.
Mandrāka Novērošanas disks!
Pat neapzinādamās, kāpēc tā rīkojas, Kitija paņēma disku un tāpat ar visiem zirnekļa tīkliem iemeta jakas kabatā. Tad meitene pagriezās pret durvīm, kas no iekšpuses bija aprīkotas ar parastu rokturi. Viņa tās atvēra un izgāja ārā no slepenā nodalījuma.
Zizlis joprojām gulēja uz grīdas tajā vietā, kur viņa to bija nometusi. Pēkšņas iedomas vadīta, Kitija to pacēla un ienesa atpakaļ slepenajā nodalījumā. Lai gan tas bija nevērtīgs, viņas draugi bija gājuši bojā, mēģinādami to iegūt, mazākais, ko viņa varēja darīt, bija to nolikt drošībā. Viņa iesvieda zizli stūrī, velreiz pārskatīja noliktavu un izslēdza gaismu. Durvis aiz viņas žēli nočīkstēja.
Vieta, kur bija atvests Džeikobs, atradās pamestā Austrumlondonas pusē, apmēram pusjūdzi no Temzas. Kitija diezgan labi pazina šo apkaimi tas bija noliktavu un novārtā pamesto zemju rajons, te vēl bija saskatāmas pēdas no bombardēšanas Lielā kara laikā. Te Pretošanās kustība mēdza bieži iegriezties viņi bija pārmeklējuši vairākas noliktavas un dažas izmantojuši kā slēptuves. Burvji te gandrīz netika manīti, īpaši pēc tumsas iestāšanās. Te atlidoja tikai dažas Modrības lodes, bet no tām varēja izvairīties. Nav šaubu, ka arī Mandrāks bija izraudzījies šo vietu tieši šādu iemeslu dēļ viņš gribēja netraucēts veikt nopratināšanu.
Kitijas plāns bija divkāršs. Ja iespējams, viņa izdabūs Džeikobu no tās mājas, izmantojot ieročus un savu aizsargspēju, lai stātos pretī Mandrākam un viņa dēmoniem. Tad viņa mēģinās aizvest zēnu līdz dokiem un aizgādāt uz kontinentu. Palikt Londonā šobrīd nebija droši. Ja šis plāns neizdosies, alternatīva bija mazāk patīkama viņa padosies ar norunu, ka Džeikobu palaiž brīvībā. Šādas rīcības sekas gan būtu ieslodzījums, tomēr Kitija nevilcinājās. Viņa bija pārāk ilgi dzīvojusi kā burvju ienaidnieks, lai tagad uztrauktos par sekām.
Iedama pa sānieliņām, meitene lēnām pārvietojās pa Austrumlondonu. Deviņos pār pilsētas jumtiem atskanēja pazīstamās sirēnas bija iestājusies komandantstunda. Cilvēki abās ielas pusēs, steigdamies mājās, gāja ātri, galvas noliekuši. Kitija nesteidzās viņa pēdējos gados gandrīz nekad nebija mājās pēc komandantstundas. Meitene apsēdās uz soliņa parkā un apmēram pusstundu pagaidīja, kamēr norims burzma. Labāk, lai nebūtu liecinieku, kad viņa tuvosies mājai.
Hopkinsa kungs nebija taujājis par viņas plāniem, un viņa nebija neko stāstījusi. Uzzinājusi adresi, Kitija vairs nevēlējās neko citu. Viņa aukstā vienaldzība pret reida traģiskajām sekām bija meiteni satriekusi. Tagad viņa varēja paļauties tikai uz sevi.
Pulkstenis bija desmit. Virs pilsētas iemirdzējās liels, apaļš mēness. Kitija gāja klusītiņām, smago somu vienam sānam piespiedusi. Ielas bija tukšas. Divdesmit minūšu laikā meitene sasniedza galamērķi īsu aklo ieliņu, kurai abās pusēs atradās darbnīcas. Piespiedusies nama sienai, viņa nopētīja apkārtni.
Iela bija šaura, to apgaismoja tikai divas laternas, viena pāris metru no Kitijas, otra ielas galā. Laternu un mēness gaisma spokaini izgaismoja ēkas. *
Darbnīcas bija zemas, ne augstākas par diviem stāviem. Dažām no tām bija aizsisti logi un durvis, citām bija izdauzīti stikli un logi vērās kā aklas acis. Kitija brīdi stāvēja un gaidīja, smagi elpodama nakts klusumā. Viņa ievēroja savu likumu nekad nemesties pa galvu pa kaklu tumšās, nepazīstamās vietās. Tomēr priekšā nekas nebija manāms. Viss bija klusu.
Ielas galā, tieši pie otrās laternas, stāvēja trīsstāvu ēka, augstāka nekā pārējās celtnes šajā ielā. Iespējams, ka pirmais stāvs kādreiz bija izmantots kā garāža tam bija platas durvis, pa kurām varēja iebraukt automašīna. Tagad tās klāja tīkls. Otrajā stāvā plaši logi iezīmēja biroja vai privāto dzīvojamo platību. Visi logi bija tumši izņemot vienu, kurā spīdēja blāva gaisma.
Kitija nezināja, kuru no ēkām Mandrāks bija izvēlējies par slēptuvi, tomēr šī ar vienīgo gaišo logu visā ielā tūlīt pat piesaistīja viņas uzmanību. Meitene kādu laiku to vēroja, tomēr nespēja neko saskatīt, izņemot to, ka logam varētu būt aizvilkts priekšā aizkars. Viņa stāvēja pārāk tālu, lai redzētu skaidri.
Nakts bija auksta. Kitija nošņaukājās un noslaucīja degunu piedurknē. Sirds sāpīgi sitās, bet viņa tam nepievērsa uzmanību. Bija laiks rīkoties.
Meitene šķērsoja ietvi pirms pirmās laternas un uzmanīgi zagās uz priekšu, vienu roku gar sienu, otru uzlikusi uz somas. Ar acīm viņa vēroja ielu, tukšos namus, tumšos logus un gaišo logu tālu priekšā. Kitija ik pēc pāris soļiem apstājās un ieklausījās, bet viss bija klusu. Viņa virzījās tālāk.
Tagad meitene jau atradās pret plati atvērtajām durvīm, kuras viņa rūpīgi nopētīja, tomēr nekas pat nepakustējās.
Tagad viņa stāvēja pietiekami tuvu, lai redzētu, ka apgaismotais logs ir aizklāts ar diezgan netīru audumu. Tas acīmredzot nebija pietiekami biezs, jo caur to varēja saskatīt ēnas. Meitene neveiksmīgi mēģināja saskatīt, kas tas bija, tomēr spēja noteikt tikai, ka tas ir cilvēks.
Viņa lavījās tālāk. Pa kreisi bija salauztas durvis. Kitijai, ejot tām garām, kļuva pavisam neomulīgi viņa zagās uz priekšu piesardzīgi, nenovērsdama acis no durvīm, bet tā arī neko nepamanīja. Varēja saost nepatīkamu dzīvnieku smaku, kāda dažkārt plūst no tukšām mājām. Iespējams, kaķi vai klejojošie suņi, kas bieži bija manāmi pamestajos Londonas rajonos. Kitija devās tālāk.
Meitene apstājās pie otrās laternas un tās gaismā pārskatīja ielu. Namā ar platajām garāžas durvīm, kam priekšā bija aizvilkts tīkls, viņa vienā sienā pamanīja mazas durtiņas. Skatoties no šejienes, tās šķita pat nedaudz pavērtas.
Pārāk labi, lai būtu patiesība? Iespējams. Kitija šo gadu laikā bija iemācījusies jebko tik vienkāršu uztvert kā papildu briesmas. Viņa izlēma apskatīt pārējo apkārtni, pirms doties pie vilinošajām durvīm.
Meitene vēlreiz palūkojās apkārt un pamanīja divas lietas.