Kitija uzmeta skatienu rokaspulkstenim, bet bija pārāk tumšs, lai saskatītu ciparnīcu. Skaidrs, ka līdz starpbrīdim viņai vēl jākļūst par liecinieci vairākām izmisīgām šķiršanās, cietsirdīgām nolaupīšanas un priecīgām atkalsatikšanās ainām. Un publika dievinās katru šīs izrādes mirkli. Cilvēki steidzās šurp daudzus vakarus gadu pēc gada. Tagad jau gandrīz droši varēja teikt, ka visi Londonas iedzīvotāji ir redzējuši Arābijas gulbjus, daži pat vairākas reizes. Bet joprojām no provinces šurp plūda jauni apbrīnotāju pulki, kas sajūsminājās par šo otršķirīgo izrādi.
Mīļā, apklusti, lūdzu! Pareizi, Bertilak, Kitija nodomāja. Džins bija pārtraucis mīļoto ārijas vidū.
- Kas noticis? Vai tu spēj sajust ko tādu, ko es nespēju?
- Kuš! Nerunā! Mūs novēro… Bertilaks pagrieza galvu profilā. Viņš palūkojās uz augšu un uz leju. Likās, ka viņš paosta gaisu. Viss bija kluss. Ugunskurs bija izdzisis, burvis snauda. Mēness bija paslēpies aiz mākoņiem, un debesīs mirdzēja tikai aukstas zvaigznes. No skatītāju zāles neatskanēja neviena skaņa. Kitija ar riebumu pamanīja, ka arī pati satraukumā aizturējusi elpu.
Pēkšņi, metālam skaļi nošķindot, džins izrāva zobenu un piespieda trīcošo meiteni pie krūtīm. Amarilla! Viņi tuvojas! Es tos redzu!
- Ko, Bertilak? Ko tu redzi?
- Septiņus negantus velnēnus, mīļā, kurus ifrītu karaliene sūtījusi mani sagūstīt! Mūsu prieka brīži ir viņu saniknojuši, un tagad viņa vēlas mūs abus redzēt sava troņa priekšā, sasietus un pazemotus. Tāpēc tev tagad jābēg! Nē, mums nav laika mīļiem vārdiem, lai gan tavas skumjās acis man tos lūdz. Bēdz!
Ar vairākiem traģiskiem žestiem meitene atraisījās no džina rokām un pazuda skatuves kreisajā malā. Džins nosvieda apmetni un nostājās kaujas gatavībā.
No orķestra bedres atskanēja dramatisks akords. No klinšu aizsega izlēca septiņi biedējoši velnēni tos spēlēja septiņi punduri, kas bija ietērpti luminiscējoši zaļos, piegulošos ādas kostīmos. Izdvesuši briesmīgus kaujas saucienus un izvilkuši asus dunčus, visi septiņi metās virsū džinam. Sākās cīņa, ko pavadīja vijoļu gaudošana.
Naidīgi velnēni… Ļaunais burvis… Kitija sprieda, ka Arābijas gulbji nenoliedzami ir smalki izstrādāta luga. Ideāla propaganda, kas neuzbāzīgi atzīst vienkāršo cilvēku bailes un naidu, nevis noliedz tos. Parādi mums, no kā mēs baidāmies, bet padari to nekaitīgu. Pievieno nedaudz mūzikas, cīņas ainas un mīlas skatus mēnesgaismā. Lai mēs redzam, kā mirst šie biedējošie dēmoni, radot ilūziju, ka mēs esam spējīgi viņus uzveikt. Un galu galā vēl pieliec laimīgas beigas. Ļauno burvi uzveiks labie, un viņi savaldīs arī naidīgos ifrītus. Un izrādīsies, ka Bertilaks īstenībā ir cilvēks kāds austrumu princis, ko ļauns lāsts pārvērtis dēmonā. Un, kad lāsts būs noņemts, viņi ar Amarillu dzīvos laimīgi līdz mūža beigām, gudro un labvēlīgo burvju gādīgo skatienu pavadīti…
Pēkšņi Kitija sajutās bezgala slikti. Tas nebija saistīts ar gaidāmo darbu, nē, šī sajūta radās kaut kur dziļāk, no dusmu avota, kas mutuļoja krūtīs. Tas bija radies tobrīd, kad meitene apzinājās, ka viss, ko viņi dara, nedod nekādus rezultātus. Tas neko nemainīs. Nekad. Skatītāju emocijas šīvakara izrādē to apstiprināja. Paskat tik Amarilla ir sagūstīta, viņu velk uz priekšu nejaukais velnēns, kamēr meitene raud un spārdās. Paklau, kā pūlis noelšas! Bet skatieties turp varonīgais džins Bertilaks ir iemetis vienu no velnēniem ugunskurā. Tagad viņš brūk virsū mīļotās sagūstītājam un viens, divi nogalina to ar savu zobenu. Urā! Pūlis uzgavilē varonim!
Tam, ko viņi darīja, nebija nekādas nozīmes. Lai arī kādus maģiskos priekšmetus viņi nozagtu un kādus uzbrukumus veiktu. Tas neko nemainīs. Rīt tieši tāpat kā šodien pie Metropolitēna muzeja stāvēs garas rindas un virs pilsētas lidos Izlūklodes; joprojām visur būs burvji, kas izbaudīs varas sniegtās priekšrocības.
Tā tas ir bijis vienmēr. Nekas no tā, ko viņa bija darījusi, nebija devis kāroto rezultātu.
4 kitija
S katuves trokšņi aizpeldēja kaut kur tālumā. Viņa atkal dzirdēja putnu dziesmas, attālo satiksmes dūkoņu. Zāles tumsa atkāpās tās dienas gaišās saules priekšā.
Tas notika pirms trim gadiem. Parks. Bumba. Smiekli. Un nelaime, kas nāca kā zibens spēriens no skaidrām debesīm.
Džeikobs, kas smiedamies skrien pie viņas; beisbola nūjas koka pieskāriens rokai.
Veiksmīgs sitiens! Uzvaras deja!
Attāls plīstošu stiklu troksnis.
Un skrējiens, sirdīm dauzoties. Briesmonis uz tilta…
Kitija paberzēja acis. Tā briesmīgā diena vai tas bija sākums? Pirmos trīspadsmit dzīves gadus Kitija nebija apzinājusies burvju likumus. Vai varbūt bija tos tikai nojautusi.
Burvji jau sen bija varas zenītā, un neviens vairs neatcerējās laikus, kad būtu bijis citādi. Lielākoties viņi vairījās no saskarsmes ar vienkāršajiem ļaudīm, dzīvoja Londonā vai piepilsētās, kur plašos bulvāros slējās viņu noslēpumainās villas. Pārējiem piepilsētas iedzīvotājiem bija jāsamierinās ar šaurām ieliņām, kurās čurnēja veikaliņi, fabrikas un ķieģeļu mājas. Burvji reizēm izbrauca pa šīm ielām lielajos, melnajos limuzīnos. Bet citādi par viņu klātbūtni liecināja vienīgi virs ielas lidojošā Modrības lode.
- Šis lodes rūpējas, lai mēs būtu drošībā, teica Kitijas tēvs, kad reiz kādā pēcpusdienā lielā, sarkanā lode bija sekojusi meitenei visu ceļu no skolas līdz mājām. Nebaidies. Ja būsi laba meitene, tās tev nedarīs neko sliktu. No Modrības lodēm jābaidās tikai sliktiem cilvēkiem, zagļiem un spiegiem. Bet Kitija bija nobijusies, un vēl ilgi pēc tam lielas, zaglīgas lodes bija vajājušas viņu sapņos.
Vecākiem šādas bailes bija svešas. Viņiem nepiemita spilgta iztēle, turklāt abi bija sajūsmā par Londonas varenību un savu vietu šajā nozīmīgajā pilsētā. Viņi nešaubīgi atzina burvju pārākumu un pakļāvās to likumiem. Turklāt ticēja tiem.
- Es varētu atdot dzīvību par premjerministru, tēvs reiz teica. Viņš ir dižens vīrs.
- Viņš notur čehus pie vietas, māte pārliecinoši bilda. Nebūtu viņa, tagad pa galvaspilsētas ielām jau maršētu huzāri! Un to taču mēs negribētu, vai ne, mīļā?
Laikam jau ne.
Viņi visi trīs dzīvoja Londonas piepilsētā Balhamā, mazā namiņā, kur bija viesistaba, virtuve un vannas istaba, bet otrajā stāvā divas guļamistabas vecāku un Kitijas. Kāpņu laukumā stāvēja liels spogulis, kura priekšā visa ģimene ķemmēja matus un sakārtoja drēbes. Tēvs vienmēr kavējās, nevarēdams uzsiet kaklasaiti tā, kā pašam patika. Kitija nekad nesaprata, kāpēc viņš to vienmēr sien vaļā un ciet, dažādi savirpinot šo auduma strēmeli, lai gan rezultāts atšķīrās minimāli.
- Izskats ir ļoti svarīgs, Kitij, tēvs teica, ar sarauktu pieri nopētot kaklasaites mezglu. Manā darbā vienmēr ir tikai viena iespēja atstāt labu pirmo iespaidu.
Kitijas tēvs bija garš, muskuļots vīrietis, ar tieksmi pievērst pastiprinātu uzmanību ārienei un runāt tieši un atklāti. Viņš strādāja par pārdošanas menedžeri prestižā Londonas lielveikalā un ļoti lepojās ar savu darbu. Viņa pārraudzībā bija ādas apģērbu un aksesuāru pārdošana plašā zālē ar zemiem griestiem. Tajā oranžas gaismas apspīdēja dārgas ādas somas un mapes. Tās bija luksusa preces, un tas nozīmēja, ka galvenie pircēji bija burvji.