Выбрать главу

Džeikobs Hairnēka pacēla roku. Atvainojiet, ser…

-Kas?

-   Mandrāka kungs, man kļūst vēsi.

-   Tad piecelies un pastaigā pa istabu. Tikai apliec ciešāk jaku, lai tās stulbās zeķes nerēgojas man acīs.

Cieši ietinies armijas jakā, Hairnēka sāka šļūkāt pa istabu, raibajām zeķēm laiku pa laikam parādoties zem garās jakas malas.

-   Grūti ticēt, ka kāds būtu gatavs riskēt ar dzīvību, lai glābtu šo zeņķi, džins skaļi prātoja. Ja es būtu viņa māte, es novērs­tos ikreiz, kad viņu ieraudzītu.

-   Tu nepazīsti Kitiju, Netenjels noskaldīja. Viņa atnāks.

-   Neatnāks. Hairnēka tagad bija nostājies pie loga un dzir­dējis pēdējo vārdu apmaiņu. Mēs bijām labi draugi, bet tas bija sen. Neesmu redzējis viņu vairākus gadus.

-   Viņa tik un tā atnāks, Netenjels noskaldīja.

-  Mēs neesam tikušies, kopš… mana seja tika neatgriezeniski sabojāta. Zēna balsī ieskanējās pašnožēla.

-  Ak, izbeidz taču! Netenjels juta, kā uzkrājusies spriedze pārvēršas aizkaitinājumā. Tavai sejai nekas nekaiš! Tu taču vari runāt, vai ne? Redzēt un dzirdēt arī vari? Nu tad beidz sūk­stīties! Esmu redzējis daudz briesmīgākus sejas vaibstus.

-   Es teicu tieši to pašu, džins piecēlās un ar būkšķi nolēca no skapja. Viņš vienkārši ir sašūmējies par to visu. Paskaties uz Netenjelu arī viņš nav nekāds skaistulis, tomēr katru dienu iziet uz ielas. Nē, jūsu abu izskatu bojā ne jau seja, bet mati.

Esmu redzējis āpšus, kam pakaļpuse izskatās labāk. Ja jūs man ļautu nedaudz padarboties ar šķērēm…

Netenjels pārgrieza acis un mēģināja atkal iedibināt kār­tību. Apsēdies atpakaļ krēslā, viņš uzšņāca gūsteknim. Un tu klausies! Mans sabiedrotais sacīja, ka meitene pirms pāris stundām saņēmusi šo adresi. Tagad viņa noteikti jau ir ceļā, katrā ziņā ar zizli rokā, jo tas ir viņas spēcīgākais ierocis. Kad viņa ienāks pirmajā stāvā, tiks iedarbināts aizsargtīkls un iezva­nīsies trauksmes zvans. Tev viņa jāatbruņo, kad meitene nāks iekšā pa durvīm, jāpasniedz man zizlis un jānosargā viņa, lai neaizbēg. Skaidrs?

-  Skaidrs kā diena! Tāpat kā pēdējās četras reizes, kad tu man to pastāstīji.

-  Tikai neaizmirsti paņemt zizli. Tas ir pats svarīgākais.

-  Vai tad es nezinu? Galu galā, tā dēļ krita Prāga.

Netenjels norūcās un atsāka staigāt. Un tad uz ielas atska­nēja troksnis. Zēns pagriezās pret logu un palūkojās ārā. Kas tur ir?

-   Kāda vīrieša balss.

-   Vai tu dzirdēji… atkal!

Džins piesteidzās pie loga. Vai gribi, lai es paskatos?

-   Tikai tā, lai tevi nepamana.

Ēģiptiešu zēns piesteidzās pie loga un izgaisa, pārvēršoties par skarabeju. Aiz loga uzzibēja spoža gaisma. Netenjels nervozi pamīņājās. Nu?

-  Izskatās, ka meitene tomēr ir ieradusies, džina balss bija klusa un smalka. Varbūt gribi palūkoties ārā?

Netenjels parāva malā aizkaru un paskatījās ārā tieši tajā brīdī, kad ielas vidū pacēlās uguns stabs, kas ātri vien noplaka. Uz iepriekš tik klusās ielas tagad notika strauja kustība tur kustējās dažādi tēli, daži uz divām, citi uz četrām kājām, un vēl citi, kuri nesaprata, kas notiek, bet vienkārši lēkāja apkārt. Atskanēja smilksti un gaudošana. Netenjels juta, kā sirds sašļūk.

-  Velns un elle, viņš nočukstēja. Nakts policija.

Atskanēja vēl viens sprādziens, un istabas sienas salīgojās. Kāda būtne uz divām kājām strauji pārskrēja pāri ielai un ielēca namā pa tikko izsisto caurumu sienā. Viņai sekoja vilks, ko no kājām notrieca vēl viens sprādziens.

Skarabejs atzinīgi nosvilpās. Labs Elementu lodes svie­diens! Meitenei ir ķēriens. Tomēr viņa diez vai izbēgs no tā visa bara.

-   Cik daudz viņu ir?

-   Ducis, varbūt vairāk. Paskat, tie tuvojas pajumtiem.

-   Tu domā, ka viņi meiteni noķers?

-   Jā noķers un apēdīs. Viņi slāpst asiņu.

-   Labi… Netenjels pakāpās nost no loga. Viņš bija pieņēmis lēmumu. Bartimaj, tev viņa jāglābj. Mēs nedrīkstam riskēt ar to, ka meitene tiek nogalināta.

Skarabejs nepatikā iečirkstējās. Vēl viens jauks darbiņš. Cik mīļi no tavas puses! Vai esi pārliecināts? Tu šobrīd darbojies tieši pret policijas šefu.

-  Ja paveiksies, viņš nemaz neuzzinās, ka tas esmu es. Aizved viņu uz… Netenjels prātoja un pēkšņi uzsita knipi. Aizved viņu uz to veco bibliotēku, kur mēs slēpāmies no Siržulauzēja dēmoniem. Es paņemšu gūstekni un tev sekošu. Mums jātiek prom no šejienes.

-   Tam es piekrītu. Labs ir, rīkojamies. Vabole pakāpās atpa­kaļ, pagriezās pret stiklu un pacēla taustekļus pret to. Spoža gaisma, siltums, un stiklā izkusa apaļš caurums. Vabole izlīda pa to un aizlidoja prom.

Netenjels pagriezās, un tieši tobrīd viņam sejā tika mests krēsls.

Viņš nokrita uz grīdas, pa pusei apdullināts. Ar acs kaktiņu zēns pamanīja Džeikobu Hairnēku skrienam uz durvīm. Neten­jels nočukstēja pavēli aramiešu valodā. Viņam blakus parādījās mazs velnēns, kas svieda pret Hairnēkas pidžamas staru Zibens bultu. Gaisā uzvēdīja deguma dvaka, un atskanēja kliedziens. Velnēns pazuda. Hairnēka uz mirkli sastinga, satvēris sēžam­vietu, bet pēc tam turpināja virzīties uz durvīm.

Bet Netenjels jau bija pielēcis kājās. Viņš metās uz priekšu savādā lēcienā un sagrāba Džeikobu aiz potītes. Hairnēka nogā­zās, Netenjels piespieda viņu pie grīdas un sāka sist pa seju. Džeikobs atbildēja ar to pašu. Viņi cīkstēdamies vārtījās pa grīdu.

Kāds aizraujošs priekšnesums!

Netenjels sastinga, satvēris Hairnēku aiz matiem. Viņš pa­skatījās augšup.

Durvīs stāvēja Džeina Ferēra divu Nakts policijas virsnieku pavadībā. Viņai mugurā bija pelēkā policista uniforma un cepure, un viņas acis bija caururbjošas. Viens no virsniekiem norūcās.

Netenjels mēģināja izdomāt, kā lai izskaidro notikušo, bet nespēja. Džeina Ferēra pašūpoja galvu. Cik zemu jūs esat kri­tis, Mandrāk, viņa sacīja. Atbrīvojieties no šī pusapģērbtā cilvēka, kā varat! Jūs tiekat arestēts par valsts nodevību.

41 bartimajs

Vilkači uz ielas, aiz muguras Netenjels. Kuru ceļu jūs izrau­dzītos? Patiesību sakot, es biju priecīgs par iespēju pamest to istabu.

Netenjela uzvedība kļuva arvien kaitinošāka. Kopš mēs tikāmies pēdējo reizi, viņš ar Vaitvelas gādību bija pārvērties par mazu briesmoni, kas vienmēr paklausa varas pavēlēm un vienmēr alkst pēc paaugstinājuma. Tagad viņš rīkojās gluži kā no ķēdes norāvies, darot ļoti riskantas lietas. Turklāt tā nebija zēna paša ideja. Kāds bija to iesējis viņa prātā, un zēns klausīja šim padomdevējam kā marionete. Netenjels bija rīkojies traki arī iepriekš, dažkārt pat neiedomājami, tomēr viņš nekad nebija bijis marionete kāda rokās.

Un tieši tas tagad bija visu sabojājis.

Lejā valdīja haoss. Uz ietves gulēja savainoti vilki, mētājās ķieģeļu gabali un izsisti stikli. Vilki sāpēs locījās, rūca un laizīja brūces, ar katru kustību viņu apveidi mainījās. Cilvēks vilks, vilks cilvēks… Tur jau tā problēma ar vilkačiem izmaiņas ir tik grūti kontrolēt. Sāpes vai spēcīgas emocijas liek ķermenim mainīties. [69] [1] Šī slimības blakusparādība ir iemesls tam, kāpēc vilkači ir tik daudz vajāti. Un vēl arī tāpēc, ka viņi ir plēsīgi, mežonīgi, asinskāri un grūti valdāmi. Laikaions no Arkādijas jau 2000 gadus pr. Kr. pieradināja pirmos vilkus un padarīja tos par saviem miesassargiem, un, lai gan vilki palai­kam apēda kādu viesi, vilku kā sargu loma drīz vien kļuva ļoti populāra. Kopš tā laika daudzi tirāni, kam bija pieejami maģijas noslēpumi, izmantoja vilku armijas, raidot burvestības pret piemērotiem cilvēkiem, kurus pēc tam turēja noslēgtībā un laiku pa laikam pavairoja. Kopā ar daudz ko citu Nakts policiju Londonas ielās ieveda tieši Gledstons viņš zināja, ka tā iedvesīs šausmas.