Meitene bija pieveikusi vismaz piecus vilkus, neskaitot to, kuru bija saraustījusi gabalos Elementu lode. Bet pa ielu tuvojās vēl vairāki, un tie, kam bija kaut nedaudz saprāta, rāpās augšup uz jumta pa notekcaurulēm un kāpnēm.
Dzīvi vēl bija deviņi vai desmit vilki. Vienam cilvēkam par daudz.
Tomēr meitene vēl nepadevās es redzēju viņu uz jumta. Katrā rokā viņai uzmirdzēja kas spožs, un viņa šos priekšmetus šūpoja uz augšu un leju, mēģinādama turēt trīs tuvākos vilkus pa gabalu. Tomēr ar katru pagriezienu vilku loks ap viņu nāca tuvāk.
Skarabejs, kaut gan tam ir daudz priekšrocību, nelido pārāk labi paietu vesela stunda, kamēr es pārlidotu pāri ielai, lai iesaistītos cīņā. Tāpēc es pārvērtos, savicināju lielos, sarkanos spārnus un kā bulta šāvos pie cīnītājiem. Mani spārni aizsedza mēnesi, liekot cīņas dalībniekiem iegrimt ēnās. Lai iespaids būtu pilnīgs, es izdvesu kaujas saucienu tādu, ar kādu roki metas lejup, lai paceltu gaisā zilonēnus. [70] [1] Parasti Indijas ziloņu mazuļus. Roki reiz dzīvoja Indijas okeāna salās, parādoties uz cietzemes tikai medījuma meklējumos. Viņu ligzdas bija akru lielas, bet olas pacēlās augstu redzamas virs jūras. Pieauguši putni bija milzīgi un mēdza nogremdēt kuģus, kas tuvojās ligzdošanas vietām, uzmetot tiem virsū klints gabalus. Kalifi maksāja lielu naudas summu par roku spalvām, ko varēja iegūt, vienīgi nogriežot tās guļošam putnam no krūtīm.
Tas radīja vajadzīgo efektu. Viens no vilkiem bailēs palēcās metru atpakaļ, kažokam saslienoties, un ar kaucienu nolidoja lejā nojumta. Otrs paslējās pakaļkājās, saņēma roka nagu triecienu tieši krūtīs un aizripoja aiz skursteņa kā pūkaina bumba.
Trešais, kas bija stāvējis pakaļkājās gluži kā parodija par cilvēku, bija daudz apķērīgāks. Roka parādīšanās bija apmulsinājusi arī meiteni izbrīnā pavērusi muti, viņa lūkojās uz krāšņo putnu un tobrīd bija nolaidusi nažus. Vilks metās viņai pie rīkles.
Tā zobi sacirtās, uzšķīda dzirksteles.
Bet meitene jau bija pāris metru virs jumta, pacelta putna nagos. Mati krita viņai sejā, kājas mežonīgi svaidījās, paceļoties virs jumta, ielas un tās iemītniekiem. Niknuma kaucieni pēkšņi noklusa, un mēs palikām divatā, augstu pilsētas gaismās, un mani varenie spārni nesa mūs uz daudz mierīgāku vietu.
- Au! Tā ir mana kāja! Au! Ai! Nolādēts, tas ir sudrabs! Izbeidz!
Meitene bija pacēlusi nazi un dūra to man kājā. Spējat tam noticēt? Dūra kājā, kas bija pacēlusi viņu debesīs un izglābusi no drošas nāves uz Austrumlondonas jumtiem. Kā jums tas patīk? Es viņai aizrādīju, ka šāda rīcība ir nepieklājīga.
- Nelamājies, dēmon! viņa teica, uz brīdi atstājot mierā manu kāju. Viņas balss bija klusa un augsta. Man ir vienalga. Es vēlos nomirt.
- Tici man, ja tas būtu manā varā, es tev palīdzētu… izbeidz! Vēl viens sāpīgs dūriens, un man sagriezās galva. Tāds nu reiz ir sudrabs. Ja viņa nebeigs, mēs abi drīz vien nogāzīsimies. Es sakratīju meiteni tik spēcīgi, ka viņai sāka klabēt zobi un viņa izmeta no rokas nažus. Bet tas vēl nebija viss tagad skuķis sāka grozīties un spārdīties, lai izrautos man no nagiem. Roks satvēra laupījumu ciešāk. Vai tu beigsi spārdīties? Es tevi nelaidīšu vaļā, bet gan triekšu ar galvu pret to tur skursteni.
- Man vienalga!
- Vai iemērkšu tevi Temzā!
- Vienalga!
- Vai aiznesīšu uz notekūdeņu centru un…
- Vienalga, vienalga, vienalga! Meitene šķita bēdu un dusmu pārņemta, un pat mani stiprie nagi tā vien spēja viņu noturēt, lai viņa neizrautos brīvībā.
- Kitija Džonsa, es teicu, acis no mūsu galamērķa Ziemeļlondonas nenovērsis, vai tu vēl kādreiz vēlies redzēt Džeikobu Hairnēku?
Meitene pēkšņi apklusa un nomierinājās, un mēs turpinājām lidojumu svētīgā klusumā. Es aplidoju lieku apli, pārliecinoties, vai mums neseko Izlūklodes, bet viss bija mierīgi. Mēs turpinājām lidojumu.
Meitene atkal ierunājās daudz mierīgāk, bet degsme no balss nebija zudusi. Dēmon, viņa sacīja, kāpēc tu neļāvi vilkiem mani aprīt? Es zinu, ka tavs saimnieks tik un tā iecerējis mani nogalināt.
- To es nevaru apspriest, roks atteica. Bet tu drīksti man pateikties, ja vēlies.
- Vai tu tagad mani nes pie Džeikoba?
- Ja viss noritēs, kā iecerēts.
- Un pēc tam?
Es klusēju. Man bija diezgan laba intuīcija.
- Runā! Un saki patiesību, ja spēj!
Lai mainītu sarunas tematu, lielais putns izlikās aizvainots. Uzmanies, mīļā! Nav prātīgi izteikt šādas piezīmes, lidinoties lielā augstumā. [71] [1] Kā piemēru varētu minēt Ikaru, vienu no lidošanas pionieriem. Saskaņā ar Fakvarlu, kas gan nebija pats uzticamākais ziņu avots, grieķu burvis Daidals bija pagatavojis divus maģiskos spārnus, kuriem bija piesaistīti divi īstermiņa folioti. Šos spārnus izmēģināja Ikars, pārgalvīgs un zobgalīgs jauneklis, kas tūkstoš pēdu virs Egejas jūras atļāvās izteikt foliotiem aizvainojošas piezīmes. Tie atriebjoties ļāva sairt spalvām, un Ikars pazuda savā ūdens kapā.
- Tu taču mani nenometīsi! Tu pats teici.
- Ak jā. Teicu. Roks nopūtās. Patiesību sakot, es nezinu, kas tevi tālāk sagaida. Un tagad paklusē, mēs nolaižamies.
Mēs lidojām lejup nakts tumsā, cauri oranžajām pilsētas gaismām uz ielu, kur mēs ar zēnu tonakt slēpāmies pēc ugunsgrēka Krūmložņas mājās. Izpostītā bibliotēka tur atradās joprojām es redzēju, kā tā sagumusi stāv starp izgaismotajiem veikaliņiem. Māja pēdējo gadu laikā bija vēl vairāk noplukuši, un tagad lielā jumta loga vietā pletās plašs caurums. Roks samazināja savus apmērus, uzmanīgi pagriezās un ielika meiteni pa caurumu iekšā gluži kā vēstuli pastkastītē. Mēs nolaidāmies alai līdzīgā telpā, ko vietām izgaismoja mēnesgaisma. Tiklīdz bijām drošībā, es palaidu meiteni vaļā. [72] [1] Mēs bijām apmēram divus metrus virs grīdas. Nu, viņa taču bija jauna un sprigana!
Viņa iespiedzās, novēlās uz grīdas un aizripoja.
Es palidoju mazliet nostāk un pirmo reizi viņu kārtīgi nopētīju. Tā bija tā pati meitene, kas mēģināja man athemt amuletu. Tagad viņa izskatījās vecāka, tievāka un nomocīta, viņas seja bija pelēka un acis dziļāk iegrimušas. Acīmredzot pēdējie pāris gadi viņai nebija viegli un šis vakars īpaši nežēlīgs. Viena roka neveikli nokarājās gar sāniem, plecs bija noplūdis ar asinīm. Tomēr viņas apņēmība bija apbrīnojama viņa lēnām piecēlās kājās, zodu izstiepusi, un paskatījās manī.
- Man nešķiet, ka šī būtu īpaši izcila vieta, viņa izmeta. Vai nevarat mani nopratināt kādā tīrākā telpā? Es cerēju nokļūt vismaz Tauerā.
- Tici man, šī vieta ir izcila, roks atcirta, asinot nagus pret sienu. Man nebija noskaņojuma pļāpāt.
- Tad ķeramies pie lietas. Kur ir Džeikobs? Un burvji?
- Būs klāt pēc brīža.
- Pēc brīža? Kas tad tas par darba grafiku? meitene iesprauda rokas sānos. Man likās, ka jūs esat ļoti darbīgi un vienmēr laikā.
Es pacēlu galvu. Paklausies! es teicu. Neaizmirsti, ka es izglābu tevi no Nakts policijas. Nedaudz pateicības nenāktu par ļaunu, jaunā dāma. Roks pabungoja ar nagiem pa grīdu un paskatījās uz meiteni ar tādu skatienu, kas lika persiešu jūrniekiem lēkt pār bortu jūrā.