Viņa atbildēja ar tādu skatienu, kas pienu pārvērstu rūgušpienā. Liecies mierā, dēmon! Es tevi ienīstu. Tu mani neiebiedēsi. -Nē?
- Nē. Tu esi tikpat nevērtīgs kā velnēns. Tavas spalvas ir saburzītas un klātas ar pelējumu.
- Ko? roks uzmanīgi nopētīja savu ietērpu. Muļķības! Tas ir mēness atspīdums!
- Brīnums, ka tās spalvas jau sen nav nokritušas. Esmu redzējusi daudz skaistākus baložus!
- Tagad paklausies…
- Es esmu iznīcinājusi patiešām varenus dēmonus! viņa kliedza. Tu domā, ka man bail no pārauguša cāļa?
Šitāda nekauņa! Šis cēlais roks nav mana vienīgā iespējamā forma, es lepni paskaidroju. Es varu pieņemt tūkstošiem atveidu. Piemēram… Roks pārvērtās par niknu mīnotauru ar sarkanām acīm, kas pūta pa nāsīm dūmu mutuļus, par granīta gargoilu, kas klabina žokļus, par indīgu čūsku, par gaudojošu spoku, par staigājošu līķi, par gaisā peldošu acteku galvaskausu, kas tumsā spīd. Tā bija skaista buķete, [73] [1] Lai gan ne pārāk izdomas bagāta, bet es jutos noguris.
ja jau man pašam jāsaka. Nu? galvaskauss daudznozīmīgi apvaicājās. Gribi ko teikt?
Meitene norija siekalas. Nav slikti, viņa izdvesa, bet visas šīs formas ir tik lielas un iespaidīgas. Saderam, ka tu nespēj pārvērsties par kaut ko mazu.
- Protams, varu.
- Par kaut ko ļoti mazu teiksim, pietiekami sīku, lai ielīstu tajā pudelē. Viņa norādīja uz alus pudeli, kas tur gulēja zem gruvešiem, visu laiku vērojot mani ar acs kaktiņu.
Vecais triks! Tas ir izmēģināts uz manas ādas vismaz simts reižu! Galvaskauss lēnām pašūpojās un pasmīnēja. [74] [1] Īstenībā tas plati pasmaidīja galvaskausiem tas labi padodas.
Jauki, ka tu tā pūlies, bet šis paņēmiens neiedarbojās uz mani pat vecajos laikos. [75] [1] Tu taču zini gudrs cilvēks pierunā muļķa džinu ielīst pudelē (vai kādā citā mazā trauciņā), tad aizkorķē to un nelaiž ātrāk ārā, pirms džins neapsola izpildīt visas viņa vēlēšanās, utt., u.t.jpr. Ha, ha. Neticami, tomēr, ja džins ierāpjas pudelē pēc savas gribas, tā kļūst par samērā spēcīgu cietumu. Bet pats muļķīgākais velnēns šodien neiekristu uz tik naivu piedāvājumu.
Es turpināju: Kāpēc tu neapsēdies un neatpūties? Izskaties nogurusi.
Meitene nošņaukājās, uzmeta lūpu un sakrustoja rokas. Es redzēju, kā viņa apskata telpu, meklēdama izeju.
- Nemaz nemēģini, es brīdināju. Vai arī es tev sašķaidīšu galvaskausu.
- Un kā tu to darīsi? Iekodīsi man? Viņa bija neizturama!
Par atbildi galvaskauss pagaisa un kļuva par Ptolemaju. Es
pārmainījos bez domāšanas šī bija mana mīļākā forma [76] [1] Tas pauž cieņu pret viņu par to, ko viņš izdarīja manā labā.
-, bet, tā izdarot, es redzēju, ka meitene šausmās pakāpjas atpakaļ.
- Tu esi tas dēmons no gatves!
- Netrako. Tu mani par to nevari vainot. Jūs uzklupāt man, nevis otrādi.
Viņa pamāja. Tiesa. Toreiz mani gandrīz notvēra Nakts policija.
- Tev jābūt piesardzīgākai. Kāpēc jums bija vajadzīgs Samarkandas amulets?
Meitene neko nesaprata. Kas? Ak tā kaklarota. Nu, tā bija maģiska, vai ne? Mēs tolaik žagām maģiskus priekšmetus, tas bija mūsu grupas pamatuzdevums. Aplaupīt burvjus un izmantot viņu ieročus pret pašiem. Muļķīgi. Patiešām muļķīgi. Viņa iespēra pa ķieģeli. Au!
- Tātad jūs vairs neizmantojat šo stratēģiju?
- Nē. Tā nogalināja gandrīz visu mūsu grupu.
- Izņemot tevi.
Kitijas acis uzliesmoja. Vai tu tiešām domā, ka es šonakt izdzīvošu?
Te nu viņai bija taisnība. To nekad nevar zināt, es sirsnīgi sacīju. Varbūt mans saimnieks izlemj tevi pasaudzēt. Viņš taču izglāba tevi no vilkiem.
Meitene nošņācās. Tavs saimnieks… vai viņam ir arī vārds?
- Viņu sauc Džons Mandrāks. Zvērests liedza pateikt vairāk.
- Tas ir viņš? Tas iedomīgais, mazais iznirelis?
- Tātad jūs esat tikušies?
- Divreiz. Pēdējā reizē es viņam pamatīgi iekrāvu.
- Vai tiešām? Nav brīnums, ka viņš to noklusēja. Man šī meitene iepatikās arvien vairāk. Patiesībā viņa bija kā svaiga gaisa malks. Visā ilgo gadsimtu gaitā es pavisam maz laika esmu pavadījis kopā ar parastajiem vīriešiem un sievietēm burvji, vēlēdamies mūs padarīt noslēpumainus, nekad nav ļāvuši mums viņiem rādīties. Vienkāršos cilvēkus, ar kuriem man izdevies aprunāties, es varu saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Protams, šādas sarunas nav nekas pārāk inteliģents apmēram kā delfīnam sarunāties ar amfībiju -, bet tas ir interesants pavērsiens. Un Kitija Džonsa bija tieši tāda. Man patika viņas stils.
Es uzšķīlu nelielu izgaismojumu, kas uzlidoja augšup. No tuvākās gruvešu kaudzes izvilku pāris dēļu un izveidoju no tiem krēslu. Apsēdies un atpūties, es sacīju. Tieši tā. Tātad tu piekāvi Džonu Mandrāku?
Viņas balss skanēja apmierināti: Jā. Šķiet, ka tas tevi neapbēdina.
Es skaļi iesmējos. Ak tā, tu vari to pateikt?
- Tas ir dīvaini, ja ņem vērā, ka jūs abi esat ļaunuma pilni un tu izpildi katru viņa vēlmi.
-Abi esam ļaunuma pilni? Paklau, viņš ir mans saimnieks, skaidrs? Es esmu vergs, un man neatliek nekas cits kā pakļauties.
Viņa uzmeta lūpu. Tātad tu tikai izpildi pavēles? Ak tā. Tavs mūžīgais aizbildinājums.
- Nepakļauties nozīmē tikt iznīcinātam. Pamēģini kādreiz izjust Pārogļojošo uguni uz saviem kauliem, un paskatīsimies, kā tev tas patiks.
Kitija saviebās. Diezgan vārgs aizbildinājums. Tātad tu gribi teikt, ka viss ļaunums, ko tu dari, notiek pret tavu gribu?
- Ne gluži precīzi, bet jā. Mēs visi no velnēna līdz ifrītam esam pakļauti burvju gribai un nevaram tur neko mainīt. Viņiem pār mums ir vara. Šobrīd man, piemēram, jāaizstāv Mandrāks un jāpalīdz viņam, patīk man tas vai ne.
- Nožēlojami. Viņas balss bija skarba. Pilnīgi nožēlojami. Un, ieklausoties, kā skan viņas vārdi, arī man tas sāka šķist nožēlojami. Mēs, vergodami burvjiem, esam pavadījuši šajās ķēdēs tik daudz laika, ka reti tās pieminam [77] [1] Tikai daži, tādi kā Fakvarls, atklāti (un neauglīgi) plāno atriebību. Bet viņi par to runā tik ilgi un bez rezultātiem, ka neviens vairs nepievērš tam nekādu uzmanību.
, bet šī meitenes atziņa trāpīja man līdz būtībai. Es mēģināju atspēkot viņas teikto.
- Nu, mēs arī cīnāmies pret viņiem, es sacīju. Pieķeram, kad viņi ir nevērīgi, un pārprotam uzdevumus, cik vien tas ir iespējams. Mēs iedrošinām viņus cīnīties un ķerties cits citam pie rīkles. Mēs sagādājam viņiem visas ērtības, līdz viņi kļūst resni un viņu prāts kūtrs, un viņi pat nepamana savu krišanu. Mēs cenšamies, cik spējam, un esam paveikuši vairāk, nekā jūs, cilvēki, esat spējuši.
Te meitene dīvaini, saraustīti iesmējās. Un kā tev šķiet, ko es esmu visus šos gadus darījusi? Sabotējot valdību, zogot maģiskos priekšmetus, postot pilsētas veikalus un nozīmīgās celtnes, tas viss ir bezcerīgi. Es tikpat labi varēju kļūt par sekretāri, kā vēlējās mana māte. Mani draugi ir nogalināti vai sakropļoti, un to paveikuši tādi dēmoni kā tu. Un nestāsti man, ka jums tas nepatīk. Tas briesmonis no kapenēm izbaudīja katru brīdi… Meitenes pleci noraustījās, viņa paslēpa seju rokās.
- Nu, ir jau arī izņēmumi… Es iesāku un apklusu.
It kā būtu pārrauts kāds aizsprosts, meitenes pleci sāka trīcēt un viņa sāka nevaldāmi raudāt, ļaujot izlauzties ilgi aizturētajām asarām. Viņa raudāja klusi, piespiedusi pie mutes dūri, it kā lai pasargātu mani no apkaunojuma. Es nezināju, ko sacīt. Tas bija savādi. Viņa ilgi nevarēja nomierināties. Es sēdēju uz grīdas gabaliņu tālāk, sakrustojis kājas, un novērsies skatījos ēnās.