Nu kur tas puika bija palicis? Likās, ka viņš nemaz nesteidzas.
Nožēlojami. Pilnīgi nožēlojami. Lai gan es mēģināju šos vārdus aizmirst, tie tomēr nepameta manu prātu.
42 kitija
kitija beidzot nomierinājās. Pēdējās izmisuma elsas apklusa, un viņa smagi nopūtās. Izpostītā ēka bija tumša, izņemot nelielo džina uzburtās gaismas laukumiņu pie griestiem. Turklāt tās spožums pamazām dzisa. Dēmons sēdēja turpat, joprojām izskatīdamies pēc tumšādaina zēna. Tas bija novērsis seju, un gaisma meta asas ēnas uz tievā kakla un kailajiem pleciem. Viņš izskatījās viegli ievainojams un trausls.
Ja tas ir kāds mierinājums, es nogalināju to ifrītu no kapenēm, zēns sacīja, nepagriežot galvu.
Kitija noklepojās, iztaisnoja plecus un atglauda matus no acīm. Viņa uzreiz neatbildēja. Kad dēmons bija pacēlis viņu un aiznesis prom, meiteni bija pārņēmusi bezcerība, kas tagad bija izlauzusies neremdināmās bēdās par zaudētajiem draugiem. Viņa tagad jutās iztukšota. Galva griezās. Tomēr meitene mēģināja sakopot domas.
Bēgt. Viņa varētu mēģināt izbēgt. Tomēr bija jādomā arī par Džeikobu viņai bija jāsagaida draugs. Ja vien viņš ieradīsies… Kitija sarauca pieri dēmons taču bija teicis, ka ieradīsies burvis ar Džeikobu. Varbūt labāk laisties… Kitija pagrozīja galvu apkārt, it kā mēģinot gūt iedvesmu. Tu to nogalināji? viņa izklaidīgi pārjautāja. Kā? Netālu bija trepes uz lejasstāvu. Lielākā daļa logu bija aizsisti ar dēļiem.
- Noslīcināju Temzā. Viņš bija gluži vājprātīgs, tik ilgu laiku pavadījis ieslodzīts kapenēs. Viņa būtība bija piesaistīta Gledstona kauliem. Viņš negribēja vai arī nespēja atbrīvoties. Un tāds nu ir iznākums. Viņš bija ļauns pret visiem kā cilvēkiem, tā džiniem tāpēc labāk lai guļ simts pēdu zem ūdens.
-Jā, labāk… Izskatījās, ka netālu ir izsists logs varbūt varētu izlēkt pa to. Kamēr viņa bēgs, dēmons varētu raidīt viņai pakaļ burvestības, bet gan jau pretošanās spējas viņu pasargās. Tad viņa jau būtu uz ielas un sameklētu kādu slēptuvi.
- Ceru, ka tu nemēģināsi darīt neko pārsteidzīgu, zēns pēkšņi ierunājās.
Kitija vainīgi salēcās. Nē.
- Nu, tu visādā ziņā gribēji kaut ko pasākt. Tas skanēja tavā balsī. Bet nedari tā. Es pat nepūlēšos izmantot jebkādus maģiskos uzbrukumus. Galu galā neesmu pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Zinu, ka tev piemīt aizsardzība pret maģiju, tāpēc vienkārši metīšu tev ar ķieģeli.
Kitija iekoda lūpā. Viņa uz mirkli izlēma aizmirst par bēgšanu. Vai tu runā par to tikšanos alejā?
Zēns palūkojās uz Kitiju pār plecu. Jā, arī par to reizi tavi draugi izturēja diezgan spēcīgu elles liesmu maģiju. Bet es biju domājis daudz senāku laiku, vēl ilgi pirms Londonas burvīši bija sākuši te mitināties. Esmu to redzējis jau daudzas reizes. Tas vienmēr notiek agrāk vai vēlāk. Klau, ņemot vērā visu, kas likts uz spēles, vai tev nešķiet, ka tas sasodītais Mandrāks varētu papūlēties beidzot ierasties? Mēs te sēžam jau vairāk nekā stundu.
Kitija sarauca pieri. Tu gribi teikt, ka jau agrāk esi redzējis cilvēkus ar tādām pašām spējām kā man?
- Protams! Turklāt dučiem reižu! Laikam jau burvji neļauj jums lasīt vēstures grāmatas jūs esat tik lieli nezinīši! Dēmons pagriezās pret meiteni. Kā tev šķiet, kāpēc krita Kartāga, Persija vai Roma? Protams, kaimiņu valstis to vien gaidīja, kā iekarot novājinātās impērijas, tomēr īstais sabrukuma cēlonis bija iekšējās nesaskaņas. Romuls Augustuls, piemēram, lielāko daļu sava valdīšanas laika centās savaldīt pats savus cilvēkus, kamēr ostgoti ar kuplajām ūsām jau maršēja pa Itālijas laukiem. Viņa džini vairs nespēja savaldīt vienkāršo tautu. Kāpēc? Jo lielākā daļa cilvēku bija tādi kā tu viņus nespēja ietekmēt mūsu maģija. Sprādzieni, saites un elles ugunis tie pat nenodedzināja viņiem bārdas. Un cilvēki to apzinājās, viņi zināja savas tiesības un vēlējās beidzot atņemt burvjiem varu. Un liels bija viņu pārsteigums, kad viņi pamanīja, ka barbaru ordas pa to laiku jau iesoļojušas Romā. Zēns pakasīja degunu. Zināmā mērā man šķiet, ka tas nāca kā atvieglojums. Svaiga vēsma. Un mūžīgajā pilsētā ilgu laiku vairs nemanīja nevienu burvi.
Kitija samirkšķināja acis. Viņas vēstures zināšanas bija niecīgas, dīvainie vietu nosaukumi viņai neko neizteica, bet notikumu nozīme bija nojaušama. Vai tu gribi teikt, ka lielāko daļu romiešu nespēja ievainot maģija?
- Ak nē. Apmēram trīsdesmit procentus, turklāt dažādā intensitātē. Tomēr nav vajadzīgs vairāk, lai sarīkotu kārtīgu sacelšanos.
- Bet mēs neatradām vairāk par vienpadsmit cilvēkiem visā milzīgajā Londonā!
- Vienpadsmit procentus? Nav slikti.
- Nē taču! Vienpadsmit cilvēkus!
Zēns sarauca uzaci. Tad jau jūs nepratāt pareizi meklēt vai ieinteresēt. Lai gan vēl jau ir ļoti agrs. Cik ilgs laiks pagājis, kopš Gledstons dibināja impēriju? Simt piecdesmit gadu? Te būs tava atbilde. Paiet ilgs laiks, līdz cilvēki kļūst izturīgi pret maģiju. Burvji bija valdījuši Romā piecsimt gadu, un tikai tad notika sacelšanās. Tas nozīmē, ka pilsēta bija piesātināta ar maģiju un arvien vairāk bērnu piedzima ar dažādiem talantiem. Ko, piemēram, spēj tu? Vari mūs redzēt?
- Nē. To spēja tikai Anna un Freds. Es vienkārši esmu izturīga.
Zēns pasmīnēja. Tas nav nekāds mazais talants. Nenovērtē to par zemu.
- Stenlijs spēja saredzēt arī maģisko auru ap priekšmetiem tā mēs uzzinājām par tavu kaklarotu.
-Ak par amuletu! Jā, ir arī vēl tādas spējas. Man šķiet, ka šobrīd Londonā sāk parādīties dažādi spēju veidi. Vajadzētu būt vairākiem simtiem cilvēku, kam piemīt tādas vai citādas spējas. Bet lielākā daļa cilvēku pat nenojauš, ka viņiem piemīt kaut kas tāds. Vajadzīgs zināms laiks un zināšanas. Kā tu uzzināji par sevi?
Pēkšņi Kitija atcerējās, ka šis slaidais, pieklājīgais un gudrais zēns patiesībā ir dēmons, būtne, kuru vajadzētu ienīst un no kuras būtu jāizvairās. Viņa nespēja dabūt vārdus pār lūpām. Zēns pārbolīja acis un noplātīja rokas. Klau, nedomā, ka es to pastāstīšu savam saimniekam. Es viņam neko neesmu parādā. Turklāt es nevēlos izspiest no tevis nekādu informāciju. Neesmu taču nekāds burvis. Izklausījās, ka zēns apvainojies.
- Dēmons raidīja pret mani Melnā svārsta burvestību. Kitija juta, ka pateikusi to gandrīz pret pašas gribu.
- Ak pareizi. Tallova mērkaķis. Biju aizmirsis. Džins laiski izstaipījās. Tad jau tu laikam priecāsies uzzināt, ka Tallovs ir pagalam. Viņu sagrāba kāds ifrīts diezgan stilīgi. Nē, es nestāstīšu neko vairāk, ja vien tu nepastāstīsi kaut ko par sevi. Kas notika pēc Melnā svārsta? Un Kitija drīz vien jau stāstīja savus piedzīvojumus.
Stāsta beigās dēmons noskurinājās. Redzi, problēma bija tā, ka Spalvaskāts bija ļoti līdzīgs burvjiem, vai ne? Alkatīgs un savtīgs. Gribēja, lai viss paliek apslēpts un noklusēts, lai viss tiek viņam vienam. Nav nekāds brīnums, ka jūs bijāt tikai vienpadsmit. Ja vēlies sākt revolūciju, labākais ceļš ir noskaņot pārējos sev par labu. Visas tās zādzības un sprādzieni jūs tik un tā nekur nenovestu.
Kitija saviebās. Viņai gremza dēmona pašpārliecinātība. Laikam jau.
- Protams, nē. Vienīgais, kas te var noderēt, ir izglītība. Zināšanas par pagātni. Tieši tāpēc jums ir tik pieticīga skolas izglītība. Varu derēt, ka lielākajā daļā mācību stundu tika slavēta