Lielbritānijas varenība. Zēns ieķiķinājās. Interesantākais ir tas, ka cilvēku pretošanās spējas parasti nāk kā pārsteigums arī burvjiem. Viņi aizmirst pagātnes mācības, lai gan tās nav tik senas. Gledstons tik ātri iekaroja Prāgu tikai tāpēc, ka puse čehu armijas streikoja. Impērija bija pamatīgi novājināta. Bet mans saimnieks un viņa biedri laikam to ir aizmirsuši. Viņš tā arī nesaprata, kā tev todien izdevās izbēgt no molera. Nudien, cik ilgi viņš ved šurp to Hairnēku! Sāku jau domāt, vai ar viņu nav kas atgadījies. Diemžēl nekas letāls, citādi es jau būtu brīvs.
Džeikobs. Kitija bija tā aizrāvusies ar dēmona stāstījumu, ka bija aizmirsusi par draugu. Meitene nosarka tas taču bija ienaidnieks, ar kuru viņa tagad runāja, slepkava, laupītājs, īsts nezvērs. Kā gan viņa varēja to aizmirst?
- Paklau, dēmons draudzīgi turpināja, es tā arī nesapratu, kāpēc tu ieradies glābt Hairnēku. Tev taču vajadzēja paredzēt, ka tās ir lamatas. Viņš teica, ka jūs vairākus gadus nebijāt tikušies.
- Taisnība. Bet tā ir mana vaina, ka viņš te tika iepīts, vai ne? Kitija izspļāva.
- Nu, laikam jau, dēmons novilka. Man tas tikai šķita savādi, tas arī viss.
- Ko gan tu par to vari zināt, dēmon? Kitija nikni iekliedzās. Tu esi briesmonis! Kā tu drīksti iedomāties, ko es varētu just? Meitene bija pārskaitusies līdz baltkvēlei.
Zēns ieķiķinājās. Atļauj man dot tev nelielu padomu, viņš teica. Tu taču negribētu, lai es tevi sauktu par "sieviešu kārtas gaļas gabalu", vai ne? Tāpat nav pieklājīgi uzrunāt tādu garu kā es par "dēmonu". īstais vārds ir "džins", lai gan tu drīksti tam pievienot tādus īpašības vārdus kā "cēlais" vai "diženais", ja vēlies. Tas ir tikai jautājums par labām manierēm un palīdzēs mums uzturēt draudzīgas attiecības.
Kitija iesmējās. Starp cilvēku un dēmonu nevar pastāvēt draudzība!
- Parasti ne. Saprāta spējas ir pārāk atšķirīgas. Tomēr tā ir bijis… Bartimajs pēkšņi apklusa.
- Piemēram?
- Piemēram, tā ir noticis ar mani.
-Kad?
- Ak, sen… nav svarīgi. Zēns nodrebinājās.
- Tu tagad to izdomā!
Kitija gaidīja, kad sekos turpinājums, bet džins tikai uzmanīgi pētīja nagus.
Pēc ilga klusuma brīža Kitija ierunājās. Kāpēc Mandrāks izglāba mani no vilkiem? Tas nav loģiski.
Bartimajs pašūpoja galvu. Viņš vēlas dabūt zizli. Tas taču ir acīmredzams.
- Zizli? Kāpēc?
- Un kā tev šķiet? Tajā ir liels spēks. Viņš grib to dabūt pirms pārējiem. Zēna balss bija kļuvusi asa. Likās, ka viņš ir sliktā noskaņojumā.
Kitija pēkšņi visu saprata. Tu gribi teikt, ka zizlis ir nozīmīgs?
- Protams. Tas taču ir piederējis Gledstonam. Jums to vajadzēja zināt, kāpēc tad jūs ielauzāties kapenēs?
Kitija iedomājās teātra ložu un atslēgu, ko viņai kāds pasvieda. Viņa dzirdēja labdara balsi, kad tas it kā starp citu pieminēja zizli. Redzēja Hopkinsa pelēkās acis, dzirdēja viņa balsi, kas kafejnīcas troksnī centās izjautāt meiteni par zizli. Kitija saprata, ka ir nodota.
- Ak tā. Tātad tu nezināji. Džina spožās acis viņu vēroja. Jūs visus iegāza. Jautājums tikai kas? Hopkinss?
Kitijas balss bija neskanīga. Jā. Un vēl kāds viņa seju es tā arī neredzēju.
- Žēl gan. Tas noteikti bija kāds no vadošajiem burvjiem. Vari izvēlēties, kuru gribi. Viņi visi ir vienlīdz samaitāti. Un viņiem vienmēr ir kāds, kas paveic viņu vietā netīros darbiņus, vai nu džins, vai cilvēks. Zēns samirkšķināja acis. Tad jau tu laikam neko nezini par golemu? Kitijai šis vārds neko neizteica. Viņa noraidoši pašūpoja galvu. Tā ir liela, nejauka maģiska būtne, kas pēdējā laikā rada nekārtības Londonā. Kāds to kontrolē, un es ļoti vēlētos uzzināt, kurš tas ir. Starp citu, tas nezvērs mani gandrīz nogalināja.
Zēns izskatījās tik aizvainots, ka Kitija pasmīnēja. Man šķita, ka tu esi dižens džins ar neiedomājamu spēku? viņa novilka. Kā kaut kāds golems varēja tevi pārspēt?
- Uz to neiedarbojas maģija, turklāt golems izsūc visu manu enerģiju, ja es tam pienāku par tuvu. Drīzāk tu varētu to apstādināt, nevis es. Izklausījās, ka džinam tas liktos patiešām smieklīgi.
Kitija saviebās. Liels paldies.
- Es runāju nopietni. Golemu var vadīt ar manuskriptu, kas tam ielikts mutē. Ja tu tam pietuvotos un izrautu papīra gabalu no mutes, golemam nekas cits neatliktu kā atgriezties pie saimnieka un atkal pārvērsties mālos. Es reiz Prāgā redzēju, kā tas notiek.
Kitija pamāja. Neizklausās pārāk sarežģīti.
- Pirms tam tev vajadzētu tikt cauri aukstai, melnai miglai, kas ieskauj golemu…
-Aktā…
- Turklāt izvairīties no viņa akmenscietajām dūrēm, kas var sadragāt betona sienas…
- Tik vien…
- Citādi tas ir pavisam vienkārši.
- Ja jau tas ir tik vienkārši, kāpēc burvji paši to nav izdarījuši?
Džins pasmīnēja. Jo tas prasītu drosmi. Bet burvji nekad neko nedara paši. Viņi visu laiku paļaujas tikai uz mums. Mandrāks man pavēl, un es pakļaujos. Viņš sēž mājās, kamēr es dodos uzdevumos un ciešu sāpes. Tā tas notiek.
Zēna balss pēkšņi izklausījās veca un nogurusi. Kitija pamāja. Izklausās smagi.
- Tā tas ir. Man nav nekādas izvēles. Tieši tāpēc es vēlējos, lai tu ierodies un izglāb Hairnēku. Godīgi sakot, tas bija muļķīgs lēmums un tev nevajadzēja tā rīkoties. Neviens tevi nespieda. Tu visu pārprati, bet rīkojies cēli. Tici man, tas šķiet tiešām kaut kas vērtīgs pēc tam, kad tu tik ilgi esi pavadījis laiku kopā ar burvjiem.
- Es neko nepārpratu, Kitija teica. Bet tagad pastāsti, cik ilgi tā jau ir bijis?
- Vairāk nekā piecus tūkstošus gadu. Un tas nekad nebeigsies. Mainās gadsimti, krīt impērijas, lai to vietā stātos nākamās. Lielbritānija vienkārši ir viena no jaunākajām.
Kitija palūkojās pa logu. Un arī Lielbritānija ar laiku kritīs.
-Ak jā. Impērija jau šķeļas. Ja tu vairāk lasītu, tu redzētu, ka pirmās pazīmes jau parādās. Kāds nāk… beidzot.
Zēns piecēlās, un Kitija darīja tāpat. Viņa dzirdēja kāpnēs švīkstošus soļus un lāstus. Sirds sāka sisties. Viņa atkal iedomājās, ka vajadzētu bēgt prom, tomēr noslāpēja šo instinktu.
Džins paskatījās uz meiteni un pasmaidīja, atklājot rindu baltu zobu. Man ļoti patika saruna ar tevi, viņš teica. ()eru, ka viņi nepavēlēs man tevi nogalināt.
Meitene un dēmons stāvēja blakus tumsā, klausoties, kā uz kāpnēm skan soļi.
43 netenjels
N etenjels tika aizvests uz Vaitholu bruņotā limuzīnā, kopā ar viņu brauca arī Džeikobs Hairnēka un trīs Nakts policijas virsnieki. Viņam pa kreisi sēdēja Džeikobs, pa labi policists. Netenjels pamanīja, ka policista uniforma ir saplēsta un roku nagi aizlauzti. Gaiss smaržoja pēc muskusa. Priekšējā sēdeklī sēdēja Džeina Ferēra Netenjels prātoja, vai arī viņa ir vilkate. Tomēr tas likās maz ticams viņa šķita pārāk savaldīga, pārāk smalka. Lai gan nekad jau nevar zināt.
Vestminsterā Netenjels un Džeikobs tika aizvesti taisni uz pieņemšanas istabu, kuras griesti mirdzēja no Modrības lodēm un kur pie pulēta galda sēdēja premjerministrs ar padomniekiem. Uz situācijas nopietnību norādīja tas, ka uz galda nebija nekādu uzkodu. Katram ministram priekšā atradās tikai minerālūdens pudele un glāze. Premjerministram blakus goda vietā sēdēja policijas priekšnieks, sejai laimē starojot. Vaitvelas jaunkundze sēdēja nomaļus. Netenjels neskatījās uz viņu. Viņš nenovērsa skatienu no premjerministra, meklējot kādas zīmes, bet Devro lūkojās galdā.