Выбрать главу

Bet meitene neko no tā visa neredzēja. Viņa priecīgi izsau­cās, pamanot Hairnēku kāpņu augšgalā, un paspēra soli viņam pretī. Mans saimnieks stingri sacīja: Lūdzu, palieciet uz vie­tas, Džonsas jaunkundz!

Meitene sastinga, bet nenolaida acis no drauga. Sveiks, Džeikob! viņa teica.

Foliots nedaudz atlaida tvērienu, ļaujot gūsteknim izdvest: Sveika, Kitij!

-  Vai esi ievainots?

Klusums. Foliots paraustīja Hairnēku aiz vaiga. Nē.

Meitene vārgi pasmaidīja. Es nācu tevi izglābt.

Šoreiz zēns tikai stīvi pamāja. Foliots atkal bija satvēris viņu aiz rīkles. Džeikobs smaidīja, bet es varēju saskatīt, kā acīs mirdz brīdinājums.

-   Neraizējies, Džeikob, Kitija pārliecinoši teica. Mēs tik­sim projām.

Tas bija ļoti aizkustinoši un sāpīgi, un es redzēju, ka meitenei patiešām rūp šis zēns [79] [1] Lai gan es nesapratu, kāpēc. Man viņš šķita pārāk pielaizīts.

, kā jau mans saimnieks bija paredzējis. Es redzēju, kā Netenjels ar prieku vēro šo tikšanos, plānojot nākamo gājienu.

-   Džonsas jaunkundz, es nevēlu jums ļaunu, viņš sacīja, protams, melodams kā suns. Foliots Hairnēkam uz pleca pār­grieza acis un nedzirdami iesmējās.

Pat ja es būtu gribējis brīdināt meiteni par foliotu, es to nevarēju izdarīt sava saimnieka acu priekšā. [80] [1] Nejau, ka es būtu to darījis. Cilvēku likstas uz mani neattiecas. Ja man tiktu dota iespēja palīdzēt meitenei vai pazust, es būtu izgaisis, skaļi smejoties un iepūšot viņai acis sēru. Lai arī meitene bija burvīga, džinam neatmaksājas pārāk sadraudzēties ar cilvēku. Klausiet mani, es zinu, ko runāju.

Turklāt tā nebija vienīgā problēma. Es tikko biju pamanījis pie griestiem divas sarkanas Novērošanas lodes. Burvji sekoja līdzi katram mūsu solim. Nebija vērts uzprasīties uz nepatikšanām. Tāpēc es mie­rīgi stāvēju malā un gaidīju pavēles.

-   Esmu ieradies ar vislabākajiem nolūkiem, Netenjels sacīja, pastiepis rokas miera žestā plaukstas uz augšu pavēr­sis. [81] [1] Tas ir, to plaukstu daļu, ko neaizsedza krekla platās mežģīņu pie­durknes.

-         Neviens nezina, ka mēs esam šeit. Mēs esam vieni.

Vēl vieni meli. Izlūklodes, it kā nokaunējušās, paslēpās aiz sijas. Foliots saverkšķīja ģīmi. Hairnēka izmisīgi vērās meitenē, bet viņa neko nepamanīja. Un kur ir vilki? Kitija vaicāja.

-   Tālu prom, meklē tevi vismaz, cik man zināms, jaunais burvis ar smaidu teica. Domāju, ka tev vajadzētu man ticēt. Ja nebūtu manis, tu jau sen būtu kaulu čupiņa tumšā ielā.

-   Pēdējo reizi, kad tikāmies, tu nebiji tik pieklājīgs.

-   Tiesa. Netenjels galanti palocījās, matiem un piedurknēm noplīvojot, kaut gan izskatījās, ka viņš ir drīzāk paklupis. Atvai­nojos, ka toreiz biju tik nesavaldīgs.

-  Tu joprojām vēlies mani arestēt? Acīmredzot tieši tāpēc tu atsauci mani šurp, nolaupot Džeikobu.

-  Jā, es domāju, ka ar Džeikoba palīdzību izvilināšu tevi no slēptuves. Bet es negrasos tevi arestēt. Patiesībā viss tagad atkarīgs no tevis. Varbūt mēs vēl varam vienoties.

-   Turpini.

-   Bet iesākumā vai tev nav nepieciešama pirmā palīdzība? Redzu, ka tu esi ievainota un, visticamāk, arī nogurusi. Varu aiz­sūtīt savu vergu, te viņš norādīja uz mani, pēc visa, ko vēlies. Vari dabūt ēdienu, vīnu, medikamentus. Tev tikai jāpasaka.

Meitene pašūpoja galvu. Man tava maģija nav vajadzīga.

-   Tomēr kaut kas taču tev noderētu? Pārsēji vai zāles? Varbūt viskijs? Bartimajs to visu var sadabūt, tikai pamirkšķinot aci. [82] [1] Vēl viens pārspīlējums, kas iespējams tikai tad, ja jums ir ļoti dzīvelīga acs, kas uz laiku spēj atrauties no galvas. Saņēmis pavēli, es spēju pazust, parādīties atkal citā vietā, paņemt prasīto un atgriezties, tomēr tas paņemtu pāris sekunžu vai pat vairāk, ja šos priekšmetus būtu grūti atrast. Es nevaru pagrābt priekšmetus no zila gaisa. Tas būtu vienkārši smieklīgi.

-   Nē. Meiteni nekas nespēja aizkustināt. Kāds ir tavs pie­dāvājums? Droši vien tu vēlies atgūt zizli.

Netenjels uz mirkli apstulba. Iespējams, ka viņu samulsināja tiešums burvji parasti runā caur puķēm un aplinkus. Zēns beidzot pamāja. Vai tas ir pie tevis? Viņš bija sasprindzis kā stīga. -Jā.

-   Vai to var atri dabūt?

-Var.

Netenjels atvieglots nopūtās. Labi. Tad mans priekšlikums ir šāds. Mūs lejā gaida automašīna. Aizved mani uz turieni, kur atrodas zizlis, un atstāj to manā rīcībā. Tiklīdz zizlis būs pie manis, jūs ar Hairnēku varēsiet iet. Amnestija ilgs vienu dienu. Visdrīzāk jūs pametīsiet valsti un jums būs vajadzīgs laiks, lai to izdarītu. Apdomā labi! Tas ir ļoti labs priekšlikums tādai node­vējai kā tu. Citi valdības locekļi nebūtu tik laipni.

Meitene neizskatījās pārliecināta. Kā lai zinu, ka tu turēsi vārdu?

Netenjels pasmaidīja un notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tev vienkārši man jāuzticas.

-   Diez vai.

-   Kas cits tev atliek, Džonsas jaunkundz? Tu jau esi iedzīta stūrī. Tev blakus stāv nikns dēmons…

Viņa izbrīnā palūkojās visapkārt. Es noklepojos. Viņš runā par mani.

-   …turklāt tev jātiek galā arī ar mani, zēns turpinaja. Otr­reiz es tevi nenovērtēšu par zemu. Patiesībā, viņš it kā starp citu piebilda, mani ļoti interesē tavas aizsardzības noslēpums. Ļoti interesanti. No kura laika tev tāda piemīt? Vai kāds tev to piešķīra? Meitene neatbildēja. Ja tu man pastāstītu par šo aizsardzību, ja tu atklātu ko vairāk par laiku, kad darbojies Pre­tošanās kustībā, es varētu tavā labā darīt vēl vairāk, Netenjels sacīja. Viņš panāca uz priekšu un uzlika meitenei roku uz pleca. Viņa nodrebinājās, bet neatgrūda roku. Es varu tev piedāvāt bagātību un tādu sabiedrisko stāvokli, kāds tev nav rādījies pat vispārdrošākajos sapņos. Tādi cilvēki no vienkāršo ļaužu vidus kam piemīt gudrība, drosme un vēlme sadarboties var dabūt darbu arī valdībā, turklāt ietekmīgu. Tas nav nekāds noslē­pums. Tu diendienā strādātu kopā ar valsts vadītājiem, tu uzzi­nātu tādus noslēpumus, kas liek galvai griezties. Es varu ļaut tev pacelt neziņas plīvuru un ieskatīties brīnumainajā pagātnē, tajās dienās, kad burvju imperatori valdīja visā pasaulē. Arī tu vari kļūt par mūsu dižā stāsta daļu. Kad uzvarēsim karā, mēs atjaunosim koloniju Amerikā, un tur būs vajadzīgi gudri cilvēki, kas vadītu šo zemi pēc mūsu gribas. Stāsta, ka tur ir milzīgas, neapgūtas zemes, kur klīst mežonīgi zvēri un mežoņi. Iedomā­jies sevi kā impērijas valdības pārstāvi…

Meitene beidzot pakāpās sānis un nokratīja Netenjela roku. Paldies, bet tas nav priekš manis.

Zēns saviebās. Žēl gan. Un kā ar manu pirmo piedāvājumu? Piekriti?

-   Es gribu parunāt ar Džeikobu.

-   Lūk, kur viņš ir. Burvis it kā nejauši pakāpās sānis. Arī es atkāpos. Meitene pienāca tuvāk pie drauga.

-  Vai ar tevi tiešām viss kārtībā? viņa vaicāja. Tu esi tik kluss.

Foliots atlaida tvērienu, bet viņa nagi joprojām pieskārās zēna sejai. Hairnēka pamāja. Ar mani viss kārtībā.

-   Tad es pieņemšu Mandrāka piedāvājumu. Vai tev ir kas sakāms?

Džeikobs izmocīja smaidu. Nē. Nē, Ketlīn. Tu vari viņam ticēt.

Meitene brīdi vilcinājās, tad pamāja un pagriezās. Labi. Tātad, Mandrāka kungs, tu droši vien nevēlies kavēties. Kur ir automašīna? Es aizvedīšu tevi pie zižļa.