Arnis Terzens
Gordija fortuna
KA JEBKURŠ INŽENIERA IZGUDROtāja diplomu ieguvis cilvēks Gordijs pēc institūta beigšanas gribēja izdarit kaut ko vienreizēju. Viņš zināja, ka visu paveikt momentā neizdosies, jo reizēm par šķērsli kļūst pat idiotiski sīkumi. Taču pret Gordiju liktenis, šķiet, bija īpaši sazvērējies. Viņu vajāja neveiksme pēc neveiksmes. Un likās — visas ceribas nodarboties ar sirdij vistīkamāko darbu zuda pēc apstarošanās studiju biedra Hurekvola robotu laboratorijā. Pēc tās Gordijs praktiski vairs nespēja nodarboties ar domājoša robota veidošanu. Turklāt gandrīz divus gadus ilgā ārstēšanās uz Mēness bija it kā iemidzinājusi iadošo spēku. Viņš atgriezās, dziļas apātijas pārņemts. Par garīgo letarģiju ik brīdi liecināja iekritušie vaigi, stingais skatiens, lēnā it kā pārāk koncentrētā gaita. Neviens nespēja iedomāties, kāds tam ir cēlonis.
Gordijs sāka strādāt firmas «Ilsner & Co» uzņēmumā, kur veica pavisam parastus
30 darbus. Par viņu neviens īpaši neinteresējās, un arī Gordijs nevienu netraucēja, neuzbāzās ar savām idejām. Tā ar laiku visi pierada pie viņa noslēpumainības.
Taču letarģija bija tikai šķietama. Kopš pirmās dienas uz Mēness Gordijs nepārtraukti lauzīja galvu, vai robota smadzenes nevarētu veidot bez staru palīdzības, jo ne jau viņš ir pirmais, kurš šo eksperimentu dēļ ir spiests pamest laboratoriju bez cerībām kādreiz atgriezties tajā,
To, ka Gordijs problēmu ir atrisinājis, neviens nepamanīja. Ja arī kāds ievēroja, ka Gordija acīs pamazām izzūd atbaidošais stiklainums, tad domāja, ka tas noticis, pateicoties viņa gaidāmajām precībām, Bet viņš pa to laiku mājās cītīgi strādāja. Darbs virzījās uz priekšu neticami ātri.
Domājošu robotu Gordijs uzbūvēja pusgada laikā.
Beidzot robots bija gatavs. Gordijs sēdēja pneimatiskajā krēslā un vēroja, kā robots mazgā traukus. Puse no tiem jau bija sabirzuši robota pirkstos, taču izgudrotājs pamanīja, ka mehānisma kustības kļūst aizvien koordinētākas.
Tikai vakar vakarā Gordijs ar drebošu sirdi bija ieslēdzis robotu, un visu laiku tas darbojās bez kļūmēm. Vēl nebija ap-, rēķināts, cik ilgam laikam pietiek ieprogrammētā enerģijas lādiņa, taču Gordijam ārkārtīgi gribējās redzēt savu izgudrojumu darbībā.
Gordijs iekšēji gavilēja par lielo veiksmi, jo robota smadzeņu attīstības tempi bija fantastiski.
Kā lai es tevi nosaucu? — Gordijs nepārtraukti sarunājās ar robotu, reizēm uzdodams jautājumus mehānismam, reizēm pats sev. Viņš stāstīja robotam par cilvēkiem, par lietām, par pasauli vispār. Robots visu laiku atbildēja: «Aha. Saprotu.» Gordijam šī frāze šķita nepieklājīga, un viņš iestāstīja, ka tādos gadījumos ir tikai jāpaloka galva.
Nezinu, tā ir tava darīšana, — robots atbildēja, īsti nesaprazdams, vai tagad ir jāpaloka galva vai nav. Izdarījis to, viņš jutās apmierināts, ka Gordijs neko neiebilst.
Iezvanījās telefons. Gordijs pacēla klausuli un uzreiz pazina Zikija Bendropa balsi. Nemaz neklausīdamies, ko zvanītājs saka, Gordijs svinīgi un daudznozīmīgi paziņoja, ka noteikti gaidīs viņu rīt pulksten sešos vakarā pie sevis. Būšot neliels bankets, un Gordijs uzstāšoties ar «baigo numuru». Zikijs Bendrops nodomāja, ka Gordijs grasās likt galdā daudz dzeramā, tāpēc tūlīt piekrita uzaicinājumam.
Rīt tev būs jāstājas ciemiņu priekšā, — Gordijs teica robotam. Tas, galvu pieliecis, atbildēja:
Kāpēc man būs jāstājas? Es varbūt labāk mazgāšu . . . sitos te . . .
— Traukus.
Traukus?
Neuztraucies, rīt tev pietiks, ko darīt. Es tikai gribēju pateikt, ka tev būs jāparādās maniem draugiem, Saproti? Viņi nāks paskatīties, kāds tu man esi iznācis,
No kurienes es tev esmu iznācis? — robots jautāja.
Gordijs uz mirkli apmulsa,
— Nu, tas tā — tāpat… — Gordijs norūca, — Man tomēr vajadzēs tevi kaut kā nosaukt. Kā tu pats gribētu?
Zaļš.
Kas zaļš?
Zaļš vārds.
Kāpēc? Tāda vārda nav.
Tāpēc, ka es nezinu, ko tas , , .
Nozīmē.
… nozīmē.
Ja.es tevi saukšu visos tajos vārdos, kurus tu vēl nezini, tad mums nekas prātīgs neiznāks.
No vārdiem var iznākt kaut kas prātīgs?
— Jā. Bet par to tagad nerunāsim. J
Robots pielieca galvu. Viņš bija beidzis
mazgāt traukus. «Labāk ir nekā no rīta,» nodomāja Gordijs, ātri pārskaitot traukus. Viņš lika robotam apsēsties uz rīku kastes.
— Ar laiku es tev arī uztaisīšu izturīgu un skaistu krēslu. Tādu pašu kā manējais.
Es uztaisīšu labāku. Gordijs iepleta acis.
Kā tas ir — labāku?
Man nepatīk, ka tavējais tā lēkā.
— Ā, nu, labi, varēsi taisīt sev, kādu vien gribēsi. Bet tagad labāk padomāsim, kā tevi nosaukt.
Tajā brīdī pie durvīm piezvanīja.
— Tā ir Santa! — Gordijs iesaucās un aizskrēja.
— Santa, viņš ir gatavs!
Gordij, patiešām!? — Santa bija sajūsmināta un ātrāk centās novilkt magnētisko mēteļjostu.
Jā. — Gordijs bija apmierināts pats ar sevi. — Kā tev apsolīju, tu viņu redzēsi pati pirmā. Saviem draugiem es viņu parādīšu rītvakar.
Gordijs palīdzēja Santai novilkt mēteli un piebilda:
Tikai esi prātīga. Neuzdod viņam dumjus jautājumus. Viņš ir tikpat kā cilvēks, bet vēl gluži kā bērns.
Labi, labi, kur viņš ir? Es gribu tūlīt pat redzēt.
Gordijs ieveda Santu istabā. Robots sēdēja uz rīku kastes un buldurēja:
Santa. Santa. Jā. Zaļš. Un ja nu tomēr Santa? Bet — kāpēc? Labi, lai tā nebūtu. Viss ir zaļš. Santa. Kāpēc tad Santa? Kurš būs zaļš? Nu, nu . . . Ahā. Saprotu . . .
Paklausies, es tev teicu, lai tu nelieto šos vārdus, — iesaucās Gordijs, pārtraukdams robotu.
Kā blēņās pieķerts bērns robots vainīgi piecēlās kājās un pielieca galvu. Un tūlīt pat teica: