Es gribu, lai tu mani nosauc par Santu. Jā.
Kā!? — gandrīz vienlaikus iesaucās Gordijs un Santa.
Nē, draudziņ, labāk jau es tevi nosaukšu par Zaļu, bet ne par Santu. Lūk, viņa ir Santa, — Gordijs teica. — Iepazīstieties.
To pateicis, Gordijs strauji atturēja Santas pastiepto roku. Viņš vēl nezināja, kā robots sveicinās. Šādai rīcībai varētu būt arī bēdīgas sekas. Gordijs atcerējās gadījumu Hurekvola laboratorijā, kad kāds no līdzstrādniekiem bija pārliecies pār horizontālā stāvoklī esošu robotu un uzsaucis: «Sveiks, veci!» Robots tā sasveicinājās ar nabaga līdzstrādnieku, ka tam vajadzēja amputēt abas rokas līdz pat elkoņiem.
Gordijs gribēja ko teikt, taču Santa pasteidzās pirmā:
Vai tad tu, Gordij, viņam neesi vēl izdomājis vārdu? — Viņa sāka robotu aptaustīt. — Vai, kāds smukiņš! Un patiešām runā. Gordij, tu esi malacis!
Ko Santa no manis grib? — ierunājās robots, nepārtraukti klanīdams galvu un ik reizi, kad Santa pieskārās, kaut ko nesaprotamu murkšķēdams.
Neko, — Gordijs teica, — viņa tevi apskata. Santa, labāk neaiztiec viņu, ka neiesit pa pirkstiem.
— Es viņai nesitīšu pa pirkstiem.
Labi, tu nesitīsi, bet ja nu kāds vadiņš saiet dēlī?
Manī nav dēļu. Tu pats teici, ka es esmu no . . . kaut kāda metāla.
Nu jā, jā, tu vēl nesaproti. . . Santa, liec viņu mierā! Redzi taču, kāds viņš vēl bērns. Iesim uz otru istabu, lai robots pasēž un padomā viens pats. Viņam ir daudz jādomā. Vēl daudz jāizlasa. Iesim. Tikmēr izdomāsim viņam vārdu.
Nē, pagaidi, viņš ir tik jauks! Es gribu ar viņu paspēlēties. Vai dejot viņš arī māk?
Nē, viņš nemāk. Santa, ejam uz otru istabu.
Robotiņ, kāpēc tu neproti dejot? Gribi, es iemācīšu. — Santa neklausījās Gor-dijā.
Kā tas ir, kad dejo? Es gribu. Viņš to vēl nav mācījis, bet pats saka, ka man jāzina viss. — Robots pielieca galvu.
Es tev iemācīšu, jāl — Santa pieskrēja pie kvadrofona. — Gordij, kā tev nav kauna! Nevari nabaga robotiņam iemācīt dejot.. .
Santa, liecies mierā. Roboti nav domāti dancošanai. Viņam būs jāstrādā, jāstrādā kosmosā, kur cilvēks nevar tikt klāt. Piemēram, uz Merkūrija. Saproti, viņam nebūs kur un kad dejot, — Gordijs centās atturēt Santu.
— Tur, augšā? — Robots pacēla roku.
— Jā, tur, augšā, ir kosmoss, un tur tev būs jāstrādā! Un izbeidz tagad prašņāt!
Ciet klusul Par visu parunāsim rīt. Saprati?
Robots pielieca galvu.
Gordij, tā nevar. Kāpēc tu kliedz uz robotiņu? Tu taču neko nesaproti no robotiem! Arviņiem jāapietas kā ar bērniem. — Santas rokās vizuļoja skaņu disks. — Uzdejosim lumbu.
Santa, es ļoti labi zinu, kā jāapietas ar robotiem, bet tu .. .
Neko tu nezini! Aizvāc to krēslu — mēs ar robotiņu dejosim.
Ieskanējās mūzika. Santa piegāja pie robota. — Tagad skaties, kā es darīšu, un visu atkārto.
Viņa piesita vienu kāju, otru, tad abas reizē. Robots truli blenza uz Santas kājām, kas, lai vieglāk būtu dejot, uz brīdi bija redzamas krietni virs ceļiem. Gordijs pieskrēja pie kvadrofona un izslēdza to.
Santa, viņš nedrīkst dauzīt kājas! Mans dzīvoklis nav tam domāts. Viens viņa spēriens attiecīgos apstākļos spēj noārdīt veselu māju.
Tas ir vareni! Viņš man nāks līdzi uz ballēm. Tad man vairs nebūs jābaidās no Strikera un viņa meičām.
Ar to Strikeru es visu nokārtošu pats, bet tu, lūdzama, liec robotu mierā. Nāc, apsēdies. Es tev visu pastāstīšu par viņu. — Gordijs atrāva vaļā krekla apkaklīti. Un ja'nu robots pēkšņi saprot (un kāpēc gan lai nesaprastu?), ko nozīmē dejot!? Un satver Santu? Nē, tas būtu briesmīgi!
Santa, it kā nomierinājusies, apsēdās uz dīvāna. Gordijs apsēdās viņai blakus.
Jā, viņš tiešām ir kā cilvēks. — Santa aizsmēķēja, nenolaižot acis no robota.
Tāds ir mērķis — veidot viņus pēc iespējas identiskākus cilvēkiem, — atbildēja Gordijs, juzdams, ka saruna ievirzās viņam patīkamākā gultnē.
Robots sēdēja uz rīku kastes un skatījās— ar vienu aci uz Gordiju, ar otru uz Santu. So robota īpašību Gordijs ievēroja tikai tagad. Tas viņu uzjautrināja.
Vai arī visus mājas darbus viņš var padarīt? — Santa vaicāja.
Jā. Bet tam nolūkam es uztaisīšu cita tipa robotu. Sis ir pārāk komplicēts, lai veiktu tik niecīgus uzdevumus. Viņš ir spējīgs attīstīties, — Gordijs teica, lepni uzsvērdams pēdējos vārdus.
Un tādu, kas māk dejot, tu ari uztaisīsi?
— Uztaisīšu arī tādu.
Vai Santa nedejos ar mani? — ierunājās robots.
Nē, viņa nedejos. Bet tu ciet klusu, es tev reiz jau teicu, — Gordijs viņu apsauca.
— Aha. Saprotu.
— Paklausies! Robots pielieca galvu.
— Kāds viņš jauks! Gordij, tu gan esi ļauns, ka neļauj viņam dejot. — Santa savilka dusmīgu seju.
Neesi taču bērns, Santai Es tev uztaisīšu tādu robotu. Vēl labāku par šo. Tu varēsi ar viņu dejot, kamēr nelabi metas. Tagad galvenais ir apstiprināt autortiesības.
Labi, ticēšu tev. Sagatavo man kaut ko dzeramu.
Gordijs piecēlās, piegāja pie sienas bāriņa, sajauca kokteili un pasniedza to Santai.
Santa pielika glāzi pie lūpām, taču, dīvainas domas apstādināta, pēkšņi atkal ierunājās:
Gordij, bet varbūt robotiņš arī grib iedzert?
Nē, robotiņš negrib iedzert! Robotiņ, tu gribi iedzert? — Gordijs jau kļuva nikns. Viņš nožēloja, ka nav izslēdzis robotu pirms Santas ierašanās un ka vispār ir pateicis par tā esamību. Taču tūlīt pat saprata, ka Santa vienalga liktu robotu ieslēgt, jo nebūtu apmierinājusies ar skatīšanos vien uz nedzīvu robotu. Un tas viņu vēl vairāk sakaitināja. Viņš jutās bezspēcīgs.
Robots vairs neskatījās' ar labo aci uz Santu un pievērsās Gordijam. Sastapa viņa nikno skatienu un nolieca galvu.
— Nē, bet kā tas ir?
— Tas ir tā, ka pieliek pie mutes un lej sev iekšā, — Santa ar prieku paskaidroja.