— Un kas no tā ir? — robots jautāja.
Gordij, vai nevar viņam nedaudz ieliet? Tu taču redzi, ka viņam ļoti gribas.
Santa, ko tu muļķojies!? Nevar viņam liet iekšā šķidrumu. Viņš . . . viņš var sarūsēt.
Bet vai tu nevari iekārtot tā, lai viņš var dzert un nerūsē?
— Es to izdarīšu, tikai ne tagad.
Zēl gan, es tā gribēju redzēt, kāds izskatās sadzēries robots.
Paklausies, es tev uztaisīšu tādu robotu, kas tev mūždien būs piedzēries, bet šito liec mierā. Viņš man rīt jārāda kolēģiem. Saproti? Tas ir mans sapnis, kas beidzot ir piepildījies! Visa mana pagātne un arī nākotne ir šai robotā; Ja viņu atzīs — un es par to nešaubos — mūsu dzīve būs nodrošināta. Un es vairs nebūšu sīks ko-mandors tai sasodītajā «Ilsner & Co».
Santa centās saklausīt, ko runā Gordijs, taču nespēja. Visa viņas uzmanība bija piekalta robotam. Tas viņu pievilka kā magnēts.
— Tu viņam noteikti iemāci dziedāt, — pārtraukdama Gordiju, ierunājās Santa.
— Ko?
Tu viņam dziedāt iemācīsi? Gordijs noplātīja rokas. Viss veltīgi!
Kādēļ viņam jādzied?
Atkal tu savu — kādēļ, kādēļ! Mēs ar robotiņu varbūt gribam sadziedaties . . . tas ir, padziedāt . . . kādreiz kopā.
Robots, ko es uztaisīšu tev, noteikti arī dziedās.
Bet šitais?
Šitais nedziedās. Viņam tas nav vajadzīgs. Nav va-ja-dzīgs! Saprati?
Kāpēc nav vajadzīgs? Viņš varētu strādāt un dziedāt. Tu nemaz nezini, kā darbā noder dziedāšana.
Bet viņam tas neder! — Gordijs nikni pārtrauca Santu. — Viņš būs pieslēgts aparatūrai, ko kontrolēs dispečeri. Viņam nepārtraukti būs jāsniedz ziņas, dziedāt nebūs laika.
Nevar taču būt tik daudz svarīgu ziņu, ka neatliktu laika dziedāšanai!
Kosmosā tā ir. Pēc kā gan tas izskatītos — robots un dzied!
Jauki izskatisies! Tie tavi stulbie dispečeri neko nesaprot no dziedāšanas. Tu pats arī ne. Bet robotiņš varbūt grib. Kā var tā apspiest attīstīties spējīgu būtni, kā tu pats izsakies!
Neviens viņu neapspiež. Robotam it visur jāpakļaujas cilvēkam. Viņš tam ir domāts. Viņš izpilda cilvēka pavēles. — Gordijs par visām varēm centās saglabāt mieru, taču tagad tas jau prasīja no viņa milzīgu piepūli.
— Visas? — Santa strauji pārjautāja.
Jā, visas! — tikpat strauji atbildēja Gordijs.
Jauki, — noteica Santa. — Robotiņ, piecelies!
Robots piecēlās.
— Apsēdies! Nevajag rotaļāties, Santa. Viņš klausīs vienmēr, taču nedrīkst parādīt, ka viņu var arī muļķot. Tad visam ir beigas.
Robots, pieliekdams galvu, apsēdās.
Robotiņ, piecelies!
Apsēdies!! Santa, izbeidz, lūdzu!
— Man stāvēt vai sēdēt?—jautāja robots.
Sēdēt! — uzkliedza Gordijs.
Nē, stāvēt!
— Santa, izbeidz, es tevi lūdzu … Tu apsēdies un neklausi viņai.
Santa ķiķināja un jautri skatījās te uz robotu, te uz Gordiju. Tagad viņai abi likās ārkārtīgi jauki.
Robots, pieliecis galvu, atkal apsēdās.
Nu, labi. Robotiņ, nāc un apsēdies šeit, man blakus. — Santa no visas sirds jutās uzjautrināta par robota paklausību.
Sēdi un nekusties vai arī es tevi tūlīt pat izslēgšu! — iebrēcās Gordijs un, redzēdams, ka Santa grasās iet pie robota, satvēra viņu aiz rokas.
Es vairs neko nesaprotu, — noburkšķēja robots.
Jo labāk. Klausi mani, un tev viss būs skaidrs, aunapiere!
— Auniem ir piere?
Jā, viņiem ir piere!!!
Aha. Saprotu.
Gordija mērs bija pilns. Viņam sāka drudžaini raustīties lūpas un uz pieres ik pa brīdim izspiedās kāda dzīsla. Santa nevaldāmi smējās.
Ko tu ņirgājies! — Gordijs uzbrēca Santai.
Es neņirgājos, man tikai šausmīgi nāk . . .
Ko tu tā zviedz! Ja turpināsi tā stul-boties, tad nāksies ievietot mani trako mājā un pasaule nekādus robotus nekad neredzēs!
Santas smieklu plūdi uzvirmoja aizvien spēcīgāk. Gordijs vairs nevaldīja pār sevi. Viņš atvēzējās un iecirta Santai pamatīgu pliķi. Viņa momentā apklusa un uz brīdi tā arī palika — ar vēl sajūsmā ieplestu muti, bet pārsteigumā pārgrieztām acīm. Gordijs jau gribēja izlūgties piedošanu, jo dusmas, tikpat strauji, kā uznākušas, pārgāja. Taču pēkšņi sajuta kaut ko smagu uz pleca. Tā bija robota roka.
— Sist . . . cilvēkam … ir . . . nav labi .. . — robots skaitīja, it kā mēģinādams atcerēties kaut ko senu. Reakcija bija iedarbojusies ātrāk par vēl nepilni-gojušos atmiņu.
Gordijs ātri aptvēra visu. Taču robots runāja tālāk.
— Ja cilvēkam sit, tad man nedrīkst būt malā. — Un viņš nospieda Gordiju uz ceļiem.
Santa vēl neko nesaprata, taču šis skats viņu atkal uzjautrināja, jo pliķis ir pārāk liels apvainojums, lai tā uzreiz piedotu.
— Sadod viņam, robotiņ!
Santa! — Gordijs izmisīgi iesaucās. — Nesaki tā, viņš darīs arī . .
Bet bija jau par vēlu. Pēdējos vārdus Gordijs izkliedza, lidojot pa gaisu. Viņš apklusa, tiklīdz ķermenis dobji nobūkšķēja pret sienu.
Santa iekliedzās un, ieraudzījusi asinis, šausmās ierāvās dīvāna stūrī. Tikai tagad viņa saprata, ko Gordijs no viņas visu laiku ir gribējis. Arī to, kāpēc iesita viņai. Santa gribēja kaut ko teikt, taču balss aizlūza un atskanēja tikai neskaidra gār-dzoņa — zemapziņā valdošais vārds:
— Rrrrrrobotiņ …
Robots automātiski piegāja pie guļošā Gordija un atvēzējās ar kāju. Santai apkārt viss sagriezās neskaidrā jūklī. Ļoti gribējās dzert . . .
Pēc mirkļa atskanēja metālisks būkšķis. Gordijs pēdējiem, pārcilvēciskiem pašsaglabāšanās spēkiem bija satvēris smago veseri, kas gulēja turpat pie rīku kastes, un triecis pret robota galvu. Robots vēl nezināja, ko nozīmē aizstāvēties. Viņa neattīstījušās smadzenes izjuka, un viņš kā prātā jucis cilvēks, kā gailis, kam tikko nogriezta galva, sāka lēkāt uz vienas kājas pa istabu, apgāzdams savā ceļā visu. Tad viņš sagrīļojās un, kādu bridi pastāvējis istabas vidū ar galvā iesprūdušu veseri, sabruka kopā ar galdiņu un dzērieniem. Starp stikla lauskām iemirdzējās kristāliņi . . .