Šādā posta stāvoklī man iešāvās prātā, vai nederētu pamēģināt pašam kaut ko sacerēt. Laipnais lasītājs jau zina, ka mana izglītība nebija ne graša vērta un ka man pašam nekad nebija radusies izdevība iegūt to, kas reiz bija palaists vējā, līdz sešpadsmit gadu vecumam rotaļājoties ar kalpu zēniem, bet pēc tam klaiņojot no vienas guberņas uz otru, no viena dzīvokļa uz otru, nositot laiku kopā ar žīdiem un marki- tantiem, spēlējot uz nodriskātiem biljarda galdiem un maršējot pa dubļiem.
Bez tam būt par rakstnieku man likās tik grūta, tik nesasniedzama lieta, ka sākumā nodoms ķerties pie spalvas mani biedēja. 'Vai es maz drīkstēju iedomāties kādreiz iekļūt rakstnieku skaitā, ja mana dedzīgā vēlēšanās sastapt kādu no tiem nekad nebija piepildījusies? Bet tas man atgādina gadījumu, ko esmu nodomājis pastāstīt par pierādījumu savai nemitīgajai kaislei uz tēvzemes literatūru.
1820. gadā, kad biju vēl junkurs, man kroņa darīšanās vajadzēja ierasties Pēterburgā. Es tur nodzīvoju veselu nedēļu un, lai gan man tur nebija neviena paziņas, laiku tomēr aizvadīju ļoti jautri: katru dienu mierīgi gāju uz teātri, uz 4. balkona galeriju. Visus aktierus iepazinu pēc vārdiem un kaislīgi iemīlējos **, kura kādā svētdienā ļoti spilgti tēloja Amālijas lomu drāmā «Cilvēku nīšana un nožēlas». Rītos, nākdams no Galvenā štāba, es parasti iegriezos mazā saldumu veikaliņā un pie tases šokolādes lasīju literārus žurnālus. Tā es reiz sēdēju, nodziļinājies «Bla- gonamerennija» kritiskā apcerē; pienāca kāds zirņu zaļā mētelī ģērbies vīrs un lēni izvilka no manas grāmatas apakšas «Hamburgas Avīzes» lapu. Es biju tā aizrāvies ar lasīšanu, ka nepacēlu ne acu. Nepazīstamais lika pasniegt bifšteku, nosēdās man iepretī; es vēl arvien lasīju, viņu neievērodams; viņš pa tam ieturēja rīta maltīti, pikti sarāja apkalpotāju par nevērību, izdzēra puspudeli vīna un aizgāja. Turpat ieturēja rīta azaidu divi jaunekļi. — Vai zini, kas tas bija? — viens vaicāja otram. — Tas bija B., rakstnieks. — Rakstnieks! — es neviļus iesaucos un, pametis žurnālu neizlasītu un tasi neizdzertu, steidzos samaksāt un, nenogaidījis izsniedzam naudas atlikumu, izskrēju uz ielas. Apskatījies uz visām pusēm, es notālēm ieraudzīju zirņu zaļo mēteli un devos tam pakaļ pa Ņevas prospektu — tīri vai skriešus. Dažus soļus pagājis, pēkšņi jutu, ka mani aiztur, — paskatos, gvardes virsnieks man aizrāda, ka nevajagot viņu grūst no ietves nost, bet gan apstāties un atdot godu. Pēc šā brīdinājuma kļuvu uzmanīgāks; man, par nelaimi, ceļā ik brīdi gadījās virsnieki, es ik mirkli apstājos, bet rakstnieks aizgāja arvien tālāk uz priekšu. Nekad visā mūžā kareivja mētelis mani nebija tā apgrūtinājis, nekad mūžā uzpleči nebija likušies tik apskaužami; beidzot pie paša Aņičkina tilta es panācu zirņu zaļo mēteli. — Atļaujiet vaicāt, — es teicu, pielikdams roku pie cepures, — vai jūs esat B. kungs, kura jaukās apceres man bijusi laime lasīt' «Apgaismības Veicinātājā»? — Nepavisam ne, — viņš man atbildēja, — es neesmu rakstnieks, bet advokāts; ** man gan labi pazīstams; pirms stundas ceturkšņa es viņu sastapu uz Policijas tilta. — Tādā kārtā cienība pret krievu literatūru man maksāja 30 kapeiku nesaņemtā naudas atlikuma, rājienu un gandrīz vai arestu — un viss gluži veltīgi.
Par spīti visai saprāta pretestībai, man ik mirkli uzmā.cās pārdrošā doma kļūt par rakstnieku. Beidzot, nespēdams vairs pretoties dabiskajai tieksmei, es sašuvu sev biezu burtnīcu, cieši nolēmis to ar kaut ko piepildīt. Visus dzejas veidus (jo pazemīgā proza man vēl nebija prātā) es biju iztirzājis, novērtējis un katrā ziņā nolēmis sākt ar episku poēmu, ņemot tās saturu no tēvzemes vēstures. Varonis man nebija ilgi jāmeklē. Es izvēlējos Rjuriku — un ķēros pie darba.
Dzejoļu rakstīšanā es biju jau ieguvis zināmu prasmi, pārrakstot burtnīciņas, kas gāja no rokas rokā mūsu virsnieku vidū, piemēram: «Bīstamo kaimiņu», «Maskavas bulvāra un Presņas dīķu kritiku» un tml. Tomēr mana poēma virzījās uz priekšu lēni, un es to atmetu jau pie trešā panta. Es domāju, ka episkais veids nav mans veids, un iesāku traģēdiju «Rjuriks». Traģēdija nevedās. Es raudzīju to pārtaisīt par balādi — bet arī balāde man nepadevās. Beidzot mani pārņēma iedvesma, es sāku un laimīgi pabeidzu uzrakstu Rjurika ģīmetnei.
Kaut arī mans uzraksts diezgan lielā mērā bija ievērības cienīgs, īpaši kā jauna dzejnieka pirmais sacerējums, es tomēr sajutu, ka neesmu dzimis dzejnieks, un apmierinājos ar šo pirmo mēģinājumu. Bet mani daiļrades pasākumi tā piesaistīja mani literāram darbam, ka vairs nespēju šķirties no burtnīcas un tintes pudeles. Es gribēju noslīdēt līdz prozai. Nevēlēdamies nodarboties ar iepriekšējām studijām, plāna izstrādāšanu, daļu sasaistīšanu un tml., nolēmu uzmest atsevišķās domas bez kāda sakara, bez jebkādas kārtības, taisni tā, kā tās ienāks man prātā. Par nelaimi, galvā neradās domas — un veselās divās dienās es sadomāju vienīgi šādu piezīmi: