«Cilvēks, kas nepadodas saprāta likumiem un paradis sekot kaislību iedvesmai, bieži vien maldās un pakļauj sevi vēlākai nožēlai.» Doma, protams, pareiza, bet nav vairs jauna. Atstājis domas, es sāku rakstīt stāstus, bet, neprazdams notēlot izdomātu notikumu, izvēlējos ievērojamākās anekdotes, ko kādreiz biju dzirdējis no dažādām personām, un centos patiesību skaistināt ar stāstījuma spriegumu un pie reizes ar savas iztēles ziediem. Veidodams šos stāstus, es pamazām izkopu savu stilu un iemācījos izteikties pareizi, tīkami un brīvi. Bet drīz vien mans krājums izsīka, un es atkal sāku meklēt vielu savai literārajai darbībai.
Doma atmest nenozīmīgās un apšaubāmās anekdotes un notēlot patiesīgus un svarīgus atgadījumus jau sen nedeva miera manai iztēlei. Būt par gadsimtu un tautu tiesnesi, novērotāju un pravieti man likās augstākā pakāpe, ko rakstnieks var sasniegt. Bet kādu gan vēsturi es varēju sarakstīt ar savu nožēlojamo izglītību, kur man priekšā nebūtu jau aizsteigušies augsti mācīti, apzinīgi vīri? Kādu vēstures veidu viņi vēl nebūtu izpētījuši? Vai lai sāku rakstīt vispasaules vēsturi — bet vai nav jau uzrakstīts nemirstīgais abata Milota darbs? Vai lai pievēršos tēvzemes vēsturei? Ko gan lai saku pēc Tatiščeva, Boltina un Goļkova? Un vai gan es lai būtu tas, kas raktos vecās hronikās un nokļūtu līdz apslēptajam senvalo- das saturam, kad nespēju iemācīties pat ne slāvu skaitļus? Es domāju par mazāka apmēra vēsturi, piemēram, par mūsu guberņas pilsētas vēsturi; bet arī te tik daudz visādu man nepārvaramu šķēršļu! Brauciens uz pilsētu, vizītes pie gubernatora un arhiereja, lūgums ielaist arhīvos un klosteru mantu glabātavās un citur. Mūsu apriņķa pilsētas vēsture man būtu izdevīgāka, bet tā nevarēja ieinteresēt ne filozofu, ne pragmatiķi un deva maz vielas daiļrunībai: **bija pārdēvēta par pilsētu 17** gadā, un vienīgais ievēro
jamais atgadījums, kas uzglabājies tās hronikās, ir briesmīgais ugunsgrēks, kas bija izcēlies pirms desmit gadiem un iznīcinājis tirgu un valsts iestādes.
Nejaušs gadījums izkliedēja manas šaubas. Kāda sieva, žaudama bēniņos veļu, bija atradusi vecu grozu, pilnu skaidām, visādām drazām un grāmatām. Visa māja zināja manu lasītkāri. Mana saimniece taisni tai brīdī, kad es, sēdēdams pie savas burtnīcas, grauzu spalvaskātu un domāju par lauku svētrunu sacerēšanu, svinīgi ievilka grozu manā istabā, līksmi iesaukdamās: — Grāmatas! Grāmatas! — Grāmatas! — es jūsmīgi atkārtoju un metos pie groza. Un patiesi, es ieraudzīju veselu kaudzi grāmatu zaļā un zilā papīra iesējumā — tas bija vecu kalendāru krājums. Šis atklājums atvēsināja manu sajūsmu, bet es tomēr biju priecīgs par nejaušo atradumu: tās tomēr bija grāmatas, un es jo devīgi atalgoju veļas mazgātājas pūliņus ar sudraba pusrubli. Palicis viens, sāku pārskatīt savus kalendārus, un drīz vien tie cieši piesaistīja manu uzmanību. Tie sastādīja nepārtrauktu gadu virkni no 1744. līdz 1799. gadam, t. i., taisni 55 gadus. Zilās lapas, kādas parasti iesien kalendāros, bija no vienas vietas aprakstītas veclaicīgā rokrakstā. Pametot skatienu uz šīm rindām, es izbrīnā ieraudzīju, ka tur bija ne vien piezīmes par laiku un saimniecības rēķini, bet arī īsas vēsturiskas ziņas par Gorjuhinas ciemu. Tūliņ sāku skatīt cauri šīs vērtīgās piezīmes un drīz vien atradu, ka tur ir manas dzimtmuižas pilnīga vēsture gandrīz vesela gadsimta posmā visnoteiktākā hronoloģiskā kārtībā. Bez tam tur bija neizsmeļams ekonomisku, statistisku, meteoroloģisku un citu zinātnisku novērojumu krājums.
No šā brīža šo piezīmju studēšana mani galīgi aizrāva, jo es redzēju iespēju no tām izlobīt saskanīgu, pievilcīgu un pamācīgu stāstījumu. Pietiekami pamatīgi iepazinies ar šīm vērtīgajām atzīmēm, es sāku meklēt jaunus Gorjuhinas ciema vēstures avotus. Un drīz vien mani pārsteidza to pārpilnība. Ziedojis veselus sešus mēnešus to iepriekšējām studijām, es beidzot sāku sen kāroto darbu — un ar dieva palīgu to pabeidzu 1827. gada novembra mēneša 3. dienā.
Un tagad, tāpat kā kāds man līdzīgs vēsturnieks, kura vārdu vairs neatceros, beigdams savu grūto darbu, nolieku spalvu un skumju sirdi dodos savā dārzā pārdomāt, ko esmu veicis. Arī man liekas, ka, uzrakstījis Gorjuhinas vēsturi, vairs neesmu pasaulei vajadzīgs, ka mans pienākums veikts un ka man laiks doties pie miera!
Še pielieku to avotu sarakstu, kurus esmu izmantojis, sacerot Gorjuhinas ciema vēsturi:
1. Veclaiku kalendāru krājums, 55 daļas. Pirmās 20 daļas rakstītas senlaicīgā rokrakstā ar saīsinājumu zīmēm. Šo hroniku sarakstījis mans vectēva tēvs Andrejs Stepanovičs Belkins. Tā atšķiras ar savu skaidro un īso izteiksmi, piemēram: «4. maijs. Sniegs. Triška par rupjību pērts. 6. — brūnā govs nosprāga. Seņka par piedzeršanos pērts. 8. — skaidrs laiks. 9. — lietus un sniegs. Triška pērts laika dēļ. 11. — skaidrs laiks. Irdens sniegs. Nomedīju ar suņiem trīs zaķus,» — un tamlīdzīgi, bez liekas gudrošanas … Pārējās 35 daļas rakstītas dažādā rokrakstā, lielāko tiesu tā sauktajā bodnieku rakstā ar saīsinājumu zīmēm un bez tām, vispār plaši, nesakarīgi, nevērojot pareizrakstību. Šur tur manāma sievietes roka. Šai nodaļā atrodas mana vectēva Ivana Andrejeviča Belkina un manas vecmāmuļas — viņa sievas Eip- raksijas Aleksejevnas, kā arī pārvaldnieka Garbo- vicka piezīmes.
2. Gorjuhinas ķestera hronika. Šo jauko rokrakstu es atradu pie sava popa, kas apprecējis hronista meitu. Pirmās lapas bija izplēstas, un priestera bērni tās bija izlietojuši tā saucamajiem pūķiem. Viens no tādiem iekrita arī manā sētsvidū. Es to pacēlu un grasījos jau atdot bērniem, kad pamanīju, ka tas aprakstīts. No pašām pirmajām rindām es noskārtu, ka pūķis taisīts no hronikas, un, par laimi, paguvu paglābt atlikušo. Šī hronika, ko ieguvu par četverti auzu, ievērojama ar dziļdomību un neparastu valo- dīgumu.