— Ko gan karalis atkal no manis vēlas? — Sentlukāss īgni jautāja. — Ak, jūs tas esat, monsieur Busī?
— Es pats, mīļais Sentlukās, un par visu…
Viņa balss kļuva klusāka.
— Un par visu es jums pateicos, pateicos par jūsu pakalpojumu.
— O! — Sentlukāss atbildēja. — Tas bija gluži dabīgi, jo es nevēlējos, ka tik drošsirdīgu augstmani kā jūs nogalina. Liekas, ka jums būiu bijušas beigas.
— Daudz netrūka. Bet arī citi dabūja krietnu sutu.
— Kā tā?
— O, es dabūju pamatīgu zobena dūrienu, par kuru es, liekas, Šombergam un Epernonam atmaksāju ar uzviju. Kas attiecas uz Kvēlu, tad viņam jāpateicas savam biezajam galvaskausam. Viņš ir stiprākais vīrs, kādu es jelkad esmu saticis.
— Pastāstiet par savu piedzīvojumu! Tas mani izklaidēs, — Sentlukāss sacīja, žāvādamies tā, ka tik tikko neizmežgīja žokļus.
— Patlaban man nav laika, mans mīļais Sentlukās. Bez tam es atnācu cita iemesla dēļ. Liekas, ka jūs ļoti garlaikojaties.
— Karaliski!
— Tāpēc es arī ierados, lai jūs izklaidētu. Pie velna, dots pret dotu! Sakiet, vai es nevaru jums kaut kā pakalpot un jūsu garlaicību mazināt?
— Protams. Jūs varētu aiziet pie maršala dc Brisē, lai viņš nomierina manu nabaga sieviņu, kas droši vien būs nobēdājusies un par manu izturēšanos būs ļoti pārsteigta.
— Vai es vairāk neko nevaru izdarīt? Tas ir jau izdarīts.
— Kā tā?
— Es nojautu, kas atgadījies, un paziņoju jūsu kundzei.
— Un ko viņa atbildēja?
— Sākumā viņa negribēja ticēt. Taču man šķiet, — Busī turpināja, pašķielēdams uz loga iedobumu, — ka viņa saņems drošus pierādījumus. Prasiet no manis kaut ko citu, kaut ko grūtāku, neiespējamāku, tad ir patika ķerties klāt.
— Mīļo Busī, pagādājiet man acumirklī bruņinieka Astolfa dižo zirgu, atvediet to pie mana loga un es aizjāšu pie savas sievas. Ja jums patiks, tad jūs varat turpināt ceļu kaut uz Mēnesi.
— Mans dārgais, — sacīja Busī, — visu var izdarīt vienkāršāk. Es aizvedīšu zirgu jūsu kundzei un viņa atjās pie jums.
— Šeit — Luvrā? Šīs domas ir jocīgas un pārcilvēcīgas. Lai nu kā, atbrīvojiet mani no trakās garlaicības karaļa un Čiko tuvumā!
— Vai es nevaru jums atstāt savu pāžu? — Busī iesmējās.
— Man?
— Jā, lielisku puisi.
— Pateicos, — Sentlukāss atteica, — es pāžus neieredzu. Atdodiet viņu karalim. Kad es tikšu ārā no šejienes, mani apkalpos vienīgi mana sieva.
— O! — Busī neatlaidās. — Vismaz pamēģiniet.
— Busī, — Sentlukāss īgni teica, — nav labi, ka jūs gribat mani kaitināt.
— Ja es saku, zinādams, ko jums vajaga.
— Nē, nē, nē, tūkstošreiz nē!
— Hallo! Pāž, nāc šurp!
— Deviņi velni! — sauca Sentlukāss.
Pāžs atstāja loga iedobumu un nosarcis nāca šurp.
— O-o! — norūca gluži pārsteigtais Sentlukāss, zem livrejas pazīdams Žannu.
— Nu, — Busī jautāja, — vai man vajadzēs to sūtīt prom?
— Nē, augstais Dievs, nē! — Sentlukāss iesaucās. — Ak, Busī, Busī! Es jums esmu parādā mūžīgu draudzību!
— Monsieur Sentlukās, uzmanieties, ka jūs ne vien novēro, bet var arī noklausīties.
— Jums taisnība, — Sentlukāss atbildēja un, paspēris divus soļus uz sievas pusi, trīs soļus atkāpās atpakaļ.
Sentlukāsa izteiksmīgās sejas pārsteigts, kapteinis Nansē tiešām sāka klausīties, bet tad liels troksnis audiences zālē novērsa viņa uzmanību.
— Ak, mans Dievs! — Nansē iesaucās, — man liekas, ka karalis ar kādu briesmīgi ķildojas.
Kapteinis jau gribēja steigties turp.
— Man šķiet, ka tā tiešām ir, — sacīja Busī. — Vai tas būtu Anžū hercogs, ar kuru reizē es ierados pilī? — Sakiet, vai es neesmu visu jauki izkārtojis?— sauca Busī, kad kapteinis bija prom.
— Kas ir? — Sentlukāss vaicāja.
— Karalis un Anžū hercogs šai mirklī grib viens otru saplosīt gabalos. Šī lieliskā aina jāredz arī man! Bet jūs izmantojiet ķildu nevis tādēļ, lai bēgtu, jo karalis jūs arvien var atvest atpakaļ, bet gan tādēļ, lai šo skaisto pāžu nogādātu drošībā. Vai tas ir iespējams?
— Ak, Dievs, ja tas ari nebūtu iespējams, tad šāda iespēja jāiegūst. Par laimi es tēloju slimnieku un ieguvu atsevišķu istabu.
— Tad lai Dievs jums palīdz, monsieur Sentlukās! Cienītā kundze, neaizmirstat mani savās lūgšanās.
Kad Busī bija sasniedzis galeriju, viņš dzirdēja, kā dusmās piesarkušais karalis ķildojās ar niknumā nobālušo Anžū hercogu par pagājušās nakts notikumiem.
— Ticiet man, sire, — Anžū hercogs sauca, — ka Epernons, Šombergs, d'O, Možirons un Kvēls gaidīja viņu pie Bastīlijas torņa.
— Kas jums to teica?
— Es pats viņus redzēju, sire, es pats savām acīrn redzēju!
— Tumsā, vai ne? Nakts bija tik melna kā krāsns no iekšpuses.
— Es tos pazinu pēc balsīm.
— Vai viņi ar jums sarunājās?
— Viņi darīja vēl ko citu. Viņi noturēja mani par Busī un uzbruka man.
— Un ko jūs tur meklējāt?
— Es gāju pie Manasa.
— Pie Manasa, pie žīda!
— Ak, jūs apmeklējat pareģi Rudžī.
— Es eju, kur gribu, es esmu karalis. Bez tam, kā jau es teicu, Busī ir bijis izaicināts.
— Kur?
— Sentlukāsa ballē.
— Vai gan Busī būtu aicinājis uz divkauju piecus vīrus? Nieki! Busī ir drošsirdīgs, bet viņš nav nerrs.
— Velns un elle! Es jums saku, ka es pats dzirdēju šo izaicinājumu. Pie tam viņš bijis visi darbīgs, jo par spīti visiem jūsu apgalvojumiem viņš Šombergam pārsitis pakausi, Epernonam ievainojis roku un Kvēlu gandrīz vai nogalinājis.
— Vai tiešām! Par to viņš man neko neteica. Es viņam izteikšu savu atzinību.
— Bet es, — kliedza karalis, — es nevienam neizteikšu savu atzinību, bet pratīšu par šo plūkšanos atmaksāt.
— Un es, — kliedza hercogs, — es dabūšu zināt, vai es tiešām esmu jūsu brālis, jo jūsu draugi, uzbrukdami Busī, aizskāruši arī mani.