Šai mirklī parādījās Busī. Viņš bija tērpies greznā gaišzaļā atlasā ar rozā viduča saiti.
— Sire, — viņš teica, zemu noliekdamies Indriķa III priekšā, — pieņemat manu padevīgāko sveicienu.
— Augstās debesis, te jau viņš ir! — Indriķis iesaucās.
— Man liekas, ka jūsu majestāte parāda man godu, interesēdamās par manu personu? — Busī jautāja.
— Jā, — atbildēja karalis, — un es priecājos jūs atkal redzēt. Lai gan man stāstīja kaut ko citu, jūsu seja staro ziedošu veselību.
— Jūsu majestāte, asins nolaišana atsvaidzina seju, tāpēc arī šodien man jābūt ļoti svaigam izskatam.
— Ja jūs esat mocīts un sasists, sūdzieties par to man, monsieur Busī, un es došu jums gandarījumu.
— Atļaujiet, sire, — iebilda Busī, — neviens mani nav ne mocījis, ne sasitis, un es nesūdzos.
Gluži pārsteigtais Indriķis paskatījās uz Anžū hercogu un jautāja:
— Nu, ko jūs tagad teiksit?
— Es saku, ka Busī ar zobenu ir ievainots sānos.
— Vai tā ir taisnība, Busī? — karalis vaicāja.
— Ja jau majestātes brālis tā apgalvo, tad tā arī būs. Tīrasiņu princis nemelos.
— Un arī par šo zobena dūrienu jūs nesūdzaties?
— Es sūdzēšos tikai tad, sire ja man, lai aizkavētu atriebties, nocirstu labo roku. Bet ari tad es ceru, — viņš piebilda, — ka man izdosies atmaksāt ar kreiso roku.
— Nolādētais! — Indriķis nomurmināja.
—Sire,—sacīja Anžū hercogs,—jūs runājat par gandarījumu un taisnību. Mēs neko citu arī neprasām. Dodiet rīkojumu noskaidrot, kas iekārtojis slazdus un izdomājis slepkavības plānu.
Indriķis nosarka un paskaidroja, ka šoreiz visieteicamāk būtu abu partiju starpā saglabāt mieru. Viņš lika ataicināt Kvēlu, lai tas kā minjoniešu pārstāvis salabtu ar Busī.
Busī ātri aptvēra stāvokli, pieņēma itāļu komiskā Pantalones tēla izskatu, apskāva dusmās degošo Kvēlu un, savai lomai arī turpmāk palikdams uzticīgs, jautri izgāja no istabas.
V Karalis Indriķis III gatavojas uz naktsmieru
Pēc šīs ainas, kura bija sākusies kā traģēdija, bet beidzās kā joku luga, par kuru baumas drīz vien izplatījās visā pilsētā, niknumā kvēlojošais karalis Čiko, kas aicināja savu kungu ēst, atgriezās savās istabās.
— Es nemaz neesmu izsalcis, — sacīja karalis, pārkāpdams savas istabas slieksni.
— Var jau būt, — Čiko atbildēja, — bet es esmu noskaities un labprāt varētu kost.
Karalis izlikās, it kā neko nebūtu dzirdējis. Viņš novilka mēteli, nolika to uz gultas, noņēma no galvas ar lielām, melnām adatām piesprausto cepuri, nometa to uz kāda krēsla un devās uz eju, kas veda uz Sentlukāsa istabu, kuru no karaļa istabas šķīra tikai vienkārša siena. Pa ceļam viņš Čiko piekodināja:
— Pagaidi mani šeit, nerr! Es tūlīt atgriezīšos.
— Ak, nesteidzies, mans dēls! — Čiko atbildēja. — Nesteidzies, es labprāt vēlētos, lai tu man atlicinātu laiku sagatavot tev mazu pārsteigumu.
Tad viņš pasauca kalpu un pateica, ka karalis sev un Sentlukāsam vēlas
labas vakariņas ar vīnu. >
Indriķis pa to laiku bija iegājis Sentlukāsa istabā. Grāfam par karaļa apmeklējumu jau bija paziņots, un viņš bija apgūlies gultā un kādam vecam kalpam, kas tam bija sekojis līdzi uz Luvru un tāpat kļuvis gūsteknis, bija licis lasīt lūgšanas. Kādā istabas kaktā atzveltnes krēslā, galvu rokās atspiedis, saldi dusēja Busī atvestais pāžs.
Karalis pārlūkoja visu vienā skatienā.
— Kam šis jauneklis? — viņš nemierīgi jautāja Sentlukāsam.
— Jūsu majestāte man atļāva turēt pie sevis vienu pāžu. Es šo atļauju izmantoju, sire.
— Ā-ā!
— Vai tagad jūsu majestāte to nožēlo? — Sentlukāss vaicāja.
— Nē, mans dēls, nē. Pastāsti, kā tev klājas?
— Sire, man ir stiprs drudzis.
— Tiešām, tava seja ir pavisam sarkana, mans dēls. Atļauj aptaustīt tavu pulsu. Tu jau zini, es mazliet esmu arī ārsts.
Sentlukāss gurdi pasniedza karalim roku.
— Ak, Dievs! — Indriķis iesaucās. — Ļoti nevienmērīgs, ļoti satraukts!
— Ak, sire, — Sentlukāss turpināja, — es patiešām esmu ļoti slims.
— Neraizējies, es likšu manam personīgajam ārstam tevi izmeklēt.
— Pateicos, sire.
— Es pats tevi apsargāšu.
— Sire, tas nav vajadzīgs.
— Es likšu manu gultu novietot šajā istabā. Mēs varēsim pļāpāt visu nakti. Man tev daudz kas jāsaka.
— Ak! — Sentlukāss izmisis iesaucās. — Jūs sevi dēvējat par ārstu, par manu draugu un gribat kavēt man miegu? Augstās debesis, ārsta kungs, jums ir dīvaini ieradumi, kā jūs izturaties pret saviem slimniekiem?
— Kā, slims būdams, tu gribi palikt viens?
— Sire, man ir pāžs Zans.
— Bet viņš jau guļ.
— Es mīlu tādus ļaudis, kas mani apsargā. Viņi vismaz nekavē man pašam gulēt.
— Ļauj man tevi apsargāt. Es runāšu tikai tad, kad tu būsi nomodā.
— Sire, es ļoti nepatīkami atmostos, es esmu pieradis pie dažām nerātnībām, kas jums nebūs patīkamas.
— Tad vismaz ienāc pie manis, kamēr es sagatavojos guļai.
— Vai tad es atkal varēšu atgriezties savā gultā?
— Protams.
Un karalis priecīgs izgāja no istabas.
Tiklīdz durvis aiz viņa bija aizvērušās, tā pāžs strauji pamodās ūn vienā lēcienā bija pie durvju aizkara.
— Ak, Sentlukās, — viņš teica, kad soļi aiz durvīm bija apklusuši, — jūs mani atkal atstāsit. Mans Dievs, kādas mokas! Es aiz bailēm šeit nomiršu. Ja nu atklājas…
— Mana mīļā Žanna, — Sentlukāss teica, — Gaspars, — viņš norādīja uz veco kalpu, — jūs droši apsargās.
— Tad es varu arī aiziet, — jaunā sieviete nosarkdama atbildēja.
—Ja jūs to vēlaties, Žanna, — Sentlukāss skumji sacīja, — es jums atļauju atgriezties Montmorensī pilī, jo aizliegums attiecas vienīgi uz mani. Bet, ja jūs būtu tikpat laba, cik skaista, ja jūsu sirdī būtu mazliet līdzcietības pret nabaga Sentlukāsu, tad jūs varētu mirkli pagaidīt. Es būšu tik slims, ka karalim droši vien tik bēdīgs biedrs nepatiks un viņš sūtīs mani atpakaļ uz gultu. Pēc tam es gribu jums uzticēt kādas labas domas, ko es pēkšņi iedomājos, un kas mums, liekas, palīdzēs tikt no šejienes projām.