— Nerūpējies, — Busī iesmējās, — seju es sargāšu, jo negribu, lai to izķēmo.
— Ak, sargā sevi visu! Iedomājies sāpes, ko tev vajadzētu ciest, redzot mani ievainotu un noasiņojošu. Tās pašas sāpes es izjutīšu, redzot tevi ievainotu un asiņainu. Esi gudrs, mans diženais lauva, tas ir viss, ko varu tev ieteikt.
— Jā, mana mīļā Diāna.
— Ak, tu atbildi mani nemaz nesaprazdams, Luī. Tu skaties manī, bet neklausies.
— Jā, bet es tevi redzu, un tu esi tik daiļa!
— Tagad nav runa par manu skaistumu! Tagad viss attiecas uz tevi, tavu dzīvību, uz mūsu dzīvību. Klausies, ko es tev teikšu. Tas gan ir visai savādi, bet tas tevi stiprinās: man būs drosme būt klāt divkaujā.
— Tu?
— Es būšu klāt divkaujā. >
— Neiespējami, Diāna.
—Nē. Klausies! Pretēja istabā ir logs, kas iziet uz mazu pagalmu un atklāj skatu uz laukumu pie Bastīlijas torņa. No turienes es tevi redzēšu, Busī. Nostājies tik tādā vietā, lai es tevi saskatu. Tu zināsi, ka es esmu pie loga un varēsi arī mani redzēt. Bet neskaties vis, jo izdevīgo mirkli varētu izmantot tavs pretinieks.
— Un mani nonāvēt, vai ne? Ja man būtu lemts mirt, Diāna, tad es to darītu.
— Jā, bet tev nav lemts mirt, tev jādzīvo.
— Un es arī dzīvošu, neraizējies. Tici, ka man ir labi palīgi. Tu nepazīsti manus draugus, bet es tos pazīstu. Atrāžs rīkojas ar zobenu tikpat veikli kā es. Ribeirāks cīņas vietā liekas gluži sastindzis, vienīgi viņa acis dedzina pretinieku. Livaro ir veiklāks par tīģeri. Es vēlētos vairāk briesmu, lai gūtu slavenāku uzvaru.
— Es ticu, dārgais draugs. Es smaidu, jo ceru uz visu labu. Bet uzklausi mani un apsolies paklausīt.
— Ja vien tu mani negribi raidīt projām.
— Tieši to, mans draugs.
— Tu nedrīksti padarīt mani nelaimīgu.
— Nejokojies, manu skaisto muižniek. Paklausību! Paklausība liecina par mīlu.
— Tātad tu pavēli.
— Dārgais draugs, tavas acis ir gurdas. Novēli man labu nakti un atstāj mani!
— Jau!
— Es gribu pabeigt savu lūgšanu, un tu mani apskausi.
— Ar tevi var lūgt kā ar eņģeļiem.
— Vai tad tu domā, ka eņģeļi nelūdz Dievu? — sacīja Diāna un nometās ceļos.
Ar skatienu vērsdamas debesu dzīlēs, it kā Dievu meklēdama, sirds jūtu patiesībā viņa lūdzās:
— Kungs, ja tu gribi, lai tavs bērns dzīvo laimīgs un nemirst izmisumā, sargā to, ko tu esi vedis manā ceļā, lai es viņu mīlu un viņš mani mīl.
Busī noliecās, lai skautu viņu savās rokās un viņas seju pievilktu savām lūpām, kad pēkšņi nošķinda kāds loga stikls. Tad salūza-arī pats logs, un uz balkona parādījās trīs bruņoti vīri, kamēr ceturtais vēl šūpojās uz margām.
Pēdējā vīra seju sedza maska. Kreisajā rokā tas turēja pistoli, bet labajā — kailu zobenu.
Sauciena satraukts, ko izkliedza Diāna, mīļākajam ap kaklu mezdamās, Busī stāvēja kā ledū sasalis.
Vīrs maskā pamāja, un viņa trīs biedri panācās dažus soļus uz priekšu. Vienam rokās bija šautene.
Busī ar kreiso roku pabīdīja Diānu projām, bet ar labo izvilka zobenu.
— Uz priekšu! Uz priekšu, mani varoņi! — sauca kāda kapeņu balss zem samta maskas.
— Viņš ir pa pusei miris, bailes ir viņu nonāvējušas.
— Tu maldies, es nebaidos, — atteica Busī. Diāna atkal gribēja viņam tuvoties.
— Paej sānis, Diāna! — viņš noteikti pavēlēja.
Bet Diāna neklausīja un otrreiz apskāva viņa kaklu.
— Jūsu uzvešanās apdraud manu dzīvību, madame.
Diāna atkāpās. Viņa saprata, ka savam mīļākajam var palīdzēt vienīgi ar aklu padevību.
— O, tas patiesi ir monsieur Busī, — atskanēja drūma balss. — Bet es, aitasgalva, negribēju ticēt. Tiešām, kāds cēls draugs, kāds lielisks draugs!
Busī klusēja, košļāja lūpas un uzmanīgi pārlūkoja istabu, lai pārliecinātos, kā varētu aizsargāties, ja būtu jāsāk cīņa.
— Viņš uzzinājis, ka galma medību pārzinis ir aizceļojis, ka viņa sieva ir palikusi viena, ka viņa sievai bail, un atnācis izklaidēt garlaicību. Un kad? Divkaujas priekšvakarā! Es atkārtoju — kāds lielisks draugs ir monsieur Busī!
—Ak, jūs, grāf Monsoro! — Busī iesaucās.—Labi! Nometiet savu masku. Tagad es zinu, ar ko man ir darīšana.
— To es darīšu, — atbildēja galma medību pārzinis un aizsvieda masku tālu projām.
Diāna viegli iekliedzās. Grāfs bija bāls — kā nāvei nolemtais.
— Darīsim galu, monsieur, — sacīja Busī. — Es nemīlu skaļus ievadus. Monsoro griezīgi iesmējās. Diāna nodrebēja, bet Busī šie smiekli satrauca
dusmu kvēli.
— Atbrīvojiet vietu! — atkārtoja jauneklis, juzdams, ka asinis, kas bija atplūdušas sirdī, atkal smeldz deniņos.
— O-o! — iesaucās Monsoro. — Atbrīvojiet vietu, kā jūs sakāt, monsieur Busī!
— Krustosim zobenus un izrēķināsimies, — jauneklis atbildēja. — Es gribu doties mājup un dzīvoju visai tālu.
— Jūs atnācāt, lai paliktu šeit, mans kungs, — atbildēja galma medību pārzinis, — un jūs šeit arī paliksit.
Pa to laiku parādījās vēl divi vīri, kas kāpa pāri margām un nostājās blakus saviem biedriem.
— Četri un divi ir seši, — sacīja Busī. — Kur pārējie?
— Citi atrodas pie durvīm un gaida, — paskaidroja medību pārzinis.
Diāna nokrita ceļos, un Busī dzirdēja viņas elsas, kaut gan viņa mēģināja valdīties.
Viņš ātri paskatījās uz dārgo sievieti. Tad viņš pagriezās pret grāfu un sacīja:
— Mīļo grāf, jūs zināt, ka es esmu godavīrs.
— Jā, — atbildēja Monsoro, — jūs esat godavīrs, tāpat kā grāfiene ir šķīsta sieva. >