Žanna nodūra acis.
— Ejiet, — viņa teica, — es gaidīšu, bet nepalieciet pārāk ilgi.
— Gaspar, aizkavē katru, kas grib šeit iekļūt, — Sentlukāss pavēlēja. — Pēc stundas ceturkšņa aizslēdz durvis un atnes man atslēgu pie karaļa. Pilī pasaki, lai par grāfieni neraizējas, un rīt no rīta atkal atgriezies.
Gaspars smaidīdams nosolījās pavēles izpildīt, bet jaunā kundze to noklausījās gluži nosarkusi.
Sentlukāss saņēma savas sievas roku, maigi to noskūpstīja un aizsteidzās uz Indriķa istabu. Karalis viņu jau nepacietīgi gaidīja.
Kad Sentlukāss ienāca, viņu apņēma asa, tīkama smarža, kas pildīja karaļa istabu. Indriķa kājas mīdīja izkaisītās puķes — rozes, jasmīnus, vijolītes, neļķes, kas par spīti bargajam gadalaikam, veidoja mīkstu, smaržīgu grīdsegu.
Visa istabas iekārta, tapetes, griestu izgreznojums, bet jo sevišķi gulta, bija pasakaini krāšņa. Griestu vidū smagās zelta ķēdēs nokarājās lampa, kurā dega eļļa, kas izplatīja brīnišķu smaržu. Gultas labajā pusē zeltīts satīrs rokā turēja svečturi, kurā dega rožainas, tikpat smaržīgas sveces. Šīs sveces kopā ar lampu bagātīgi apgaismoja istabu.
Karaļa kailās kājas bija ierušinātas uz grīdas izkaisītajās puķēs, viņš pats sēdēja ar zeltu izgreznotā melnkoka krēslā. Klēpī viņam bija septiņi vai astoņi pavisam jauni spāniešu medību kucēni, kuru svaigās mēlītes laizīja viņa rokas. Divi kalpotāji sukāja un cirtoja viņa matus, kas bija atsukāli atpakaļ kā sievietei. Kalpi apkopa arī viņa smailās ūsas un pareto, sprogaino zoda bārdu.
Trešais kalps iezieda karaļa seju ar rožainu krēmu, kas izplatīja gluži teiksmainu smaržu.
Indriķis aizvēra acis un lika sevi apkalpot kā indiešu dievu.
— Sentlukāsu, — viņš sacīja. — Kur ir Sentlukāss?
Sentlukāss ienāca istabā.
Čiko saņēma viņu pie rokas un veda pie karaļa, kas tūlīt apvaicājās par Sentlukāsa galvassāpēm.
Sentlukāss pārvilka roku pār pieri un nopūtās.
— Iedomājies, — Indriķis turpināja, — es redzēju Busī d'Ambuāzu. Ai, ai! Monsieur, man deg, — viņš sacīja frizierim.
Frizieris zemu palocījās.
— Jūs redzējāt Busī d'Ambuāzu, sire? — Sentlukāss drebēdams jautāja.
—Jā, — karalis atbildēja, — iedomājies tos aitasgalvas, kas viņam uzbrūk
veseli pieci un tomēr bez panākumiem! Es tiem salauzīšu kaulus. Saki, Sentlukās, ja tu tur būtu bijis?
— Sire, — Sentlukāss teica, — droši vien man nebūtu veicies labāk kā maniem biedriem.
— Ko tu saki? Es deru uz desmit tūkstošiem ekiju, ka tu uzveiktu Busī rapieru cīņā ar desmit pret seši. Velns, rītā mēs to redzēsim. Vai tu vēl arvien cīnies ar rapieriem, manu zēn?
— Gandrīz vai katru dienu, ja tik esmu vesels. Bet, ja es esmu slims, es nekam nederu, sire.
— Cik reizes tu mani esi uzveicis?
— Man liekas, ka mēs bijām līdzīgi, sire.
— Jā, bet es paukojos labāk par Busī. Velns un elle, monsieur! Jūs man norausit ūsas, — Indriķis atgādināja bārdskuvim.
Bārdskuvis zemu palocījas.
— Sire, — sacīja Sentlukāss, — iesakiet man līdzekli pret manām māgas sāpēm.
— Tev jāēd, — karalis atbildēja.
— Ak, sire, man liekas, ka jūs mani mānāt.
— Nē, es runāju patiesību.
— Tev taisnība, Valuā, — iesaucās Čiko, — un tā kā man ir trakas māgas sāpes, es ņemu vērā tavu padomu.
Karalis pagriezās un redzēja Čiko, kas pa to laiku bija notiesājis divkāršas vakariņas un tagad trokšņaini iztukšoja kādas japāņu porcelāna tases saturu.
— Pie velna, ko jūs tur darāt, monsieur Čiko? — Indriķis jautāja.
— Es izlietoju savu krēmu iekšēji, jo man ārēji lietot to ir aizliegts, — Čiko atbildēja.
— Ak, nodevējs! — karalis iesaucās, tik nelaimīgi pagriezdams galvu, ka kalpotāja ar krēmu apziestais pirksts iesprūda Indriķim mutē.
— Ēd vien, mans dēls, — Ciko nopietni teica. — Es neesmu tāds paĻ: valdnieks kā tu. Iekšēji vai ārēji — es atļauju visādi.
— Jūs manis noslāpēsit, — Indriķis sacīja kalpotājam.
Kalps nokrita ceļos tāpat kā frizieris un bārdskuvis.
— Es patiesi esmu izsalcis, — karalis žēlojās, — un šis nebēdnis viens pats ir aprijis visas vakariņas.
— Tu esi nenoteikts cilvēks, Indriķi, — Čiko iebilda. — Es jau tev ieteicu sēsties pie galda, bet tu kavējies. Tavs gaļas virums jau vēl palicis. Es esmu pieēdies un gribu iet gulēt.
Pa to laiku vecais Gaspars bija atnesis savam kungam atslēgu.
— Arī es iešu, — sacīja Sentlukāss. — Ja es vēl kavēšos, varu jūsu majestātes klātbūtnē dabūt nervu lēkmi. Man ir drudzis.
— Pagaidi, Sentlukās, — sacīja karalis, sniegdams jaunajam vīram pilnu roku ar sunīšiem, — ņem tos līdzi!
— Kāpēc?
— Lai tie varētu gulēt lavā gultā. Tie tev atņems visas kaites, un tu paliksi
vesels.
— Pateicos, sire, — sacīja Sentlukāss, sakravādams sunīšus kurvītī, — es gan jūsu receptei nemaz neticu.
— Es vēl šovakar tevi apmeklēšu.
— Ak, nenāciet, sire, es jūs lūdzu. Jūs mani pēkšņi uzmodināsit un es sākšu murgot.
Sentlukāss palocījās pret karali un izgāja no istabas.
Čiko un visi pārējie, kas bija klāt pie karaļa sagatavošanās guļai, bija jau aizgājuši.
Pie karaļa bija palicis tikai apkalpotājs, kas viņa seju apklāja ar smaržīgiem taukiem apziesta smalka linu audekla masku. Maskā bija caurumi degunam, acīm un mutei. Sudraba brokāta cepure saturēja masku uz pieres un "pie ausīm.