Ar ieplestām kājām, pret sienu atslējies, zobenu izstiepis, Busī pārlūkoja istabu.
Septiņi vīri gulēja uz grīdas, deviņi vēl bija drosmīgi cīnītāji.
Redzot zaigojam deviņus zobenus, dzirdot, kā Monsoro skubina savus ļaudis, jūtot savas kājas mirkstam asinīs, drošsirdīgais muižnieks, kas vēl nekad nebija baidījies, redzēja istabas dibenā izslejamies kaulaino nāvi un smejam grīnos smieklus.
— No deviņiem piecus es droši vien nonāvēšu, — viņš izdvesa, — bet pārējie četri nogalinās mani. Man vēl ir spēki desmit minūšu ilgai cīņai. Šajās desmit minūtēs mēs izdarīsim to, ko vēl neviens cilvēks nav darījis.
Tad viņš aptina ap kreiso roku mēteli, izveidodams it kā vairogu, un izlēca istabas vidū. Likās, ka viņš kaunējās cīnīties aiz žoga. Viņa zobens traucās mudžeklī kā odze alā. Trīs reizes viņa ierocis ķēra pretiniekus, trīs reizes viņa labo roku apšļāca siltas asinis.
Pa to laiku viņa kreisā roka bija atsitusi neskaitāmus sitienus un dūrienus, un mētelis bija galīgi sagraizīts un sadriskāts.
Kad divi uzbrucēji krita un trīs atkāpās, slepkavu uzbrukuma veids mainījās. Viņi atteicās no zobeniem, bet sāka pielietot musketes un pistoles, bet veiklajam Busī no sitieniem un lodēm laimīgi izdevās izvairīties.
Drausmīgajā briesmu mirklī Busī gars bija kā apskaidrots. Viņš redzēja, cīnījās, nojauta pat pretinieku slepenākās domas. Šai brīdī jauneklis gan nebija Dievs, jo viņš bija mirstīgs, bet bija sasniedzis cilvēcīgās būtnes pilnību.
Ja viņš būtu nogalinājis grāfu Monsoro, cīņas mērķis būtu piepildīts. Viņš sāka to meklēt starp slepkavām. Saltā mierā Monsoro lādēja savu ļaužu pistoles vai pielādētās saņēma no viņiem un izšāva. Grāfu slēpa uzpirktie ļaundari.
Bet Busī vienā mirklī metās neliešu vidū, tie izklīda, un viņš stāvēja iepretī grāfam Monsoro.
Kāds uzbrucējs pacēla pistoli pret Busī, nomērķēja un izšāva.
Lode ķēra zobena asmeni un pārlauza to tuvu rokturim.
— Atbruņots, — kliedza Monsoro, — atbruņots!
Busī atkāpās un pacēla pārlauzto zobenu.
Vienā sekundē ar mutautiņu tas bija atkal sasiets.
Cīņa atjaunojās. Bija šaušalīgi dīvains skats, kad gandrīz nemaz neapbruņojies, bet arī neievainots jauneklis cīnījās ar sešiem labi bruņotiem vīriem, iedvesdams tiem nāves bailes.
Busī bija ielenkts. Salocītais zobens viņa rokā zvīļaini trīcēja. Nogurums stindzināja rokas. Viņš pārlūkoja istabu, kad pēkšņi kāds nāvīgi ievainotais piecēlās ceļos un pasniedza viņam garu kaujas zobenu.
Šis nāvīgi ievainotais bija Remī, kas pēdējiem spēkiem pierādīja uzticīgāko padevību savam varonīgajam kungam.
Busī priekā iekliedzās, bet kamēr viņš atlēca atpakaļ, lai atbrīvotu roku no mutautiņa, Monsoro piegāja pie Remī, pielika tam pie deniņiem pistoli un nospieda gaili. Ar cauršautu pieri uzticīgais jauneklis nokrita uz grīdas, lai nekad nepieceltos.
Busī nikni ierēcās.
Viņa spēki bija atjaunojušies. Zobens šķēla gaisu uz visām pusēm.
Viņš trieca kāju durvīs. Atslēga atsprāga, bet aizbīdnis vēl turējās. Busī nolaida labo roku, lai ar kreiso veiksmīgāk atvilktu aizbīdni.
Šo mirkli izlietoja pretinieki. Busī ķēra šāviņš gurnā un divi zobena dūrieni sānos.
Bet aizbīdnis bija atvilkts un durvis atslēgtas.
Dusmu neprātā viņa zobens nogāza niknāko uzbrucēju un skāra grāfa Monsoro krūtis.
Galma medību pārzinis izgrūda negantu lāstu.
— O, es sāku ticēt, ka man izdosies izbēgt, — Busī izdvesa.
Četri vīri nosvieda ieročus un uzklupa Busī. Ieročiem viņi nevarēja jaunekli aizsniegt, jo viņa veiklība padarīja viņu neievainojamu. Tagad ļaundari mēģināja drošsirdīgo grāfu nožņaugt.
Ar lielām pūlēm Busī visus uzbrucējus atkal nokratīja. Monsoro divas reizes tuvojās jauneklim un abas reizes tika ievainots. Bet tad trīs vīri satvēra zobena rokturi un izrāva to no rokas.
Busī pacēla krēslu un ar to notrieca zemē divus pretiniekus. Bet uz trešā pleciem krēsls salūza, un uzbrucējs palika stāvam.
Tas iedūra savu dunci Busī krūtīs.
Jauneklis satvēra ļaundari aiz elkoņa, izrāva dunci, pavērsa to pret naidnieku un draudēja viņu pašu nodurt.
Pretinieks izlēca pa logu.
Busī paspēra dažus soļus, lai tam sekotu, bet no līķu kaudzes piecēlās Monsoro un ar nazi pārgrieza jauneklim ceļu locītavu.
Varonīgais grāfs iekliedzās, uzmeklēja tuvāko zobenu, paķēra to un tik sparīgi ietrieca ieroci galma medību pārziņa krūtīs, ka piedūra to pie grīdas.
— O, — iesaucās Busī, — cs nezinu, vai man būs jāmirst, bet tevi gan es redzēju mirstam.
Grāfs Monsoro gribēja vēl atbildēt, bet viņa pusatvērtās lūpas izdvesa vienīgi pēdējo gārdzošo nopūlu.
Busī izlīda gaitenī. No brūcēm gurnā un celī viņš bija zaudējis gandrīz vai visas asinis.
Viņš atskatījās atpakaļ. Ieraugot asiņaino cīņas lauku un līķbālās sejas, viņu satrauca šausmu un lepnuma izjūtas.
Viņš patiešām bija veicis pārcilvēcīgu darbu.
Tagad viņam tik vajadzēja bēgt, glābties, un tagad viņš varēja bēgt, jo bēga no miroņiem. Bet briesmas vēl nebija garām.
No trepēm viņš ieraudzīja pagalmā zaigojošus ieročus. Atskanēja šāviens un lode caururba viņa plecu.
Pagalmu apsargāja.
Tad viņš atcerējās mazo lodziņu, pa kuru Diāna bija solījusies noskatīties viņa divkaujā, un iespējami ātri steidzās nokļūt pie vienīgās izejas.
Logs bija atvērts. Viņā vērās skaistas, zvaigžņotas debesis. Busī aizslēdza durvis un aizgrūda aizbīdni. Tad viņš ar lielām pūlēm uzrāpās uz loga un vēroja dzelzs sētu, aiz kuras bija jānolec.
— Ak, to gan es nevarēšu, — viņš nopūtās.