Šombergs, Možirons un Epernons dusmās rēca.
— Diezgan, mani kungi, diezgan, — sacīja Kvēls. — Atkāpieties, monsieur Epernon. Mēs cīnīsimies trīs pret trim. Šiem kungiem jāredz, ka mēs nekautrējamies nelaimē izmantot savas tiesības, kas gan pienāktos. Nāciet, mani kungi, nāciet,—jauneklis piebilda, atbīdīdams cepuri, paceldams kreiso roku un ar labo zobenu vicinādams. — Nāciet! Redzēdami mūs cīnāmies klajā laukā un Dieva vaiga priekšā, jūs paši redzēsit, vai mēs esam slepkavas. Uz priekšu!
— Es jūs ienīdu, — sacīja Šombergs, — es tagad arī jūs nicinu.
— Bet es pirms stundas būtu varējis jūs nogalināt, tagad varu vienīgi nosist, — sauca Atrāžs. — Stājieties vietās, kungi, stājieties vietās!
— Ar kamzoļiem? — jautāja Šombergs.
— Bez kamzoļa, bez krekla, ar kailām krūtīm un atsegtu sirdi, — Atrāžs atbildēja.
Jaunekļi nosvieda kamzoļus un norāva kreklus.
— Pagaidiet, — sacīja Kvēls, — es esmu pazaudējis savu dunci. Tas vaļīgi turējās makstī un būs ceļā izkritis.
— Vai arī pie grāfa Monsoro Bastīlijas laukumā būsit atstājis kādā brūcē, no kurienes vairs nevarējāt izvilkt, — atbildēja Atrāžs.
Kvēls dusmās iebļāvās un traVicās uz priekšu.
— Bet viņam taču nav dunča, monsieur Atrāž, viņam nav dunča! — kliedza Čiko, kas šajā mirklī ieradās divkaujas vietā.
— Jo ļaunāk viņam. Tā nav mana vaina, — attrauca Atrāžs, izvilka savu dunci un ari gatavojās cīņai.
L Epilogs
Epernons vēlreiz gribēja padižoties un iesaucās:
— Kā! Tātad jūs no manis baidāties?
— Klusu, pļāpa! — Atrāžs uzkliedza.
— Man ir tiesības prasīt gandarījumu, — atbildēja Epernons.
— Atkāpies! — sacīja Ribeirāks, nepacietīgi aizsprostodams ceļu.
Epernons lepni atkāpās un iebāza savu zobenu makstī.
— Nāc, — sacīja Čiko, — nāc, drošsirdīgais varoni, citādi tu noplēsīsi pāri zābaku — kā vakar.
— Ko jūs sakāt, nerr?
— Es saku, ka te tūlīt plūdīs asinis un ka jūs bridīsit tajās tāpat kā pagājušajā naktī.
Epernons spēji nobālēja. Viņa uzpūtība sabruka kā veca sēne.
Ribeirāks un Šombergs gatavojās cīņai. Kvēls un Atrāžs krustoja dunčus un paspēra katrs soli tuvāk otram. Možirons un Livaro sacentās zobenu cirtienu veiklībā. Pulkstenis nosita pieci. Cīņa sākās.
Sejas ņirdza trakās dusmās. Bet sakniebto lūpu neparastais bālums, trīcošās rokas norādīja, ka dusmas valdīja saprāts. Vairākas minūtes cīņas ievadā nedeva nevienu dūrienu.
Aiz noguruma, aiz pretinieka atturības Ribeirāks nolaida roku un mirkli nogaidīja.
Šombergs paspēra dažus soļus, un pirmais dūriens kā negaidīts zibens ķēra Ribeirāka plecu.
Ribeirāks bija ievainots. Viņš nobāla, no brūces izšalca asinis. Viņš traucās atmaksāt.
Šombergs gribēja dūrienu atkārtot, bet Ribeirāks pacēla zobenu un skāra viņa sānus. Abi bija guvuši pirmās brūces.
— Mirkli atpūtīsimies, ja vēlaties, — sacīja Ribeirāks.
Kvēls un Atrāžs iekarsa. Bet Kvēlam nebija dunča, tāpēc viņam bija jāpadodas. Viņš atgaiņājās ar kreiso roku, kas bija kaila. Tāpēc katra vairīšanās maksāja vienu brūci. Dažās sekundēs viņa roka bija pavisam asiņaina.
Atrāžs, vērodams savu pārākumu, uzbruka ļoti saudzīgi. Viņu ķēra trīs dūrieni, kas gan nebija dziļi, bet tomēr smeldza krūtīs.
Livaro un Možirons vēl arvien izvairījās.
Ribeirāks aiz sāpēm trakoja. Juzdams, ka asiņu zaudējuma dēļ sāk zust arī spēki, viņš vētraini uzbruka Šombergam. Tas neatkāpās, bet arvien izmantoja izdevību, lai iedurtu. Abi saņēma arvien jaunus dūrienus.
Ribeirākam bija caurdurtas krūtis, bet Šombergam bija liela brūce kaklā. Nāvīgi ievainots, pirmais ar kreiso roku pieskārās brūcei un ar to sevi atklāja. Šombergs izmantoja izdevību, un otrs dūriens iegriezās Ribeirāka miesā. Tas ar labo roku satvēra pretinieka roku un ar kreiso ietrieca savu dunci tam krūtis līdz spalam. Asmens smaile skāra sirdi.
Šombergs dobji iekliedzās, novēlās zemē un uzrāva Ribeirāku sev virsū. Redzēdams savu draugu krītam, Livaro ātri atkāpās un steidzās pie viņa. Možirona vajāts, viņš izrāva no Ribeirāka krūtīm Šomberga ieroci.
Možirons bija klāt. Cīņas vieta bija neizdevīga, saule spīdēja tieši sejā. Drīz vien Livaro galvu ievainoja veikls dunča dūriens, viņš atlaida zobenu un nokrita ceļos.
Atrāžs strauji uzmācās Kvēlam. Možirons pasteidzās veltīt Livaro otro dūriena, un tas nogāzās zemē. Epernons skaļi iekliedzās.
Kvēls un Možirons tagad bija pretinieki vienam vienīgajam Atrāžam. Kvēls bija gluži asiņains, bet viņa brūces bija niecīgas. Možirons bija gandrīz vai neievainots.
Atrāžs saprata briesmas. Viņš bija vesels, bet sāka just nogurumu. Nebija nekādu izredžu no nikna, ievainota vai asiņu satraukta cilvēka lūgt īsu atpūtu. Viņš atsita Kvēla zobenu sānis un aizsteidzās aiz kāda žoga. Kvēls izdarīja strauju dūrienu, bet ķēra vienīgi koku. Bet šajā mirklī Možirons uzbruka Atrāžam no sāniem. Atrāžs atgriezās, Kvēls izlietoja šo kustību, lai aizlīstu aiz žoga.
— Viņš ir pazudis, — sacīja Čiko.
— Lai dzīvo karalis! — sauca Epernons. — Drosmi, mani lauvas, drosmi!
— Klusu, monsieur, — aizrādīja Atrāžs. — Neaizskariet vīru, kam jācīnās līdz nāvei.
— Un kas vēl nav beigts, — kliedza Livaro.
Asiņu kvēles uzbudināts, viņš izslējās, ko neviens vairs negaidīja, un iedūra dunci Možironam mugurā. Jauneklis nedzīvs nokrita zālē.
— Mans Dievs, es esmu beigts!
Livaro bezsamaņā atkrita atpakaļ. Dusmu neprāts bija laupījis pēdējos spēkus.